Dido and Aeneas (/ˈdaɪdoʊ/ "Dāido un īnī-us") ir trīs cēlienu angļu opera, kuras libreto sarakstījis Nahums Tate un mūziku — Henrijs Pērcels. Operu, visticamāk, sacerēja ap 1684.–1685. gadu; pirmā zināmā izrāde notika ap 1689. gadu Čelsijas meiteņu skolā (Chelsea), kuru vadīja Deju meistars Džosija Priests. Dido and Aeneas bieži tiek uzskatīta par vienīgo "pilnvērtīgo" Pērsela operu, jo lielākā daļa viņa citu darbiem bija tā dēvētās semi-operas (izrādes ar instrumentālu un vokālu materiālu, dialogu un baletiem).
Vēsturiskais konteksts un ietekmes
Libreto ir brīvi aizgūts no Vergilija episkā darba Eneīdas (grāmata IV), kurā attēlota Eneja un Kartāgas karalienes Didonas traģiskā mīlestība. Pirms Pērsela darbs varēja būt iedvesmots arī no Džona Blova operas "Venera un Adonis" un no mazākām franču operas formām, ko pārstāv Marc-Antoine Charpentier, jo franču mūzika un scēniskā prakse bija pazīstama un novērtēta Anglijas galmā. Operas paredzētais veids un īsā forma liecina, ka tā bija domāta gan salonveida, gan izglītojošām/privātām izrādēm, nevis lielam publiskam teātrim.
Sižets un cēlieni
Operas sižets stāsta par Trojas varoni Eneju un viņa attiecībām ar Kartāgas karalieni Didonu. Darbs ir īss un koncentrēts — aptuveni 50–60 minūtes ilgāks nekā atsevišķas baroka operas — un sastāv no trim cēlieniem:
- Pirmais cēliens: Dido un Aenejs klusi iemīlas; skan intīmas dueta ainas, mīlestības tēma tiek izcelta ar lirisku vokālo rakstu.
- Otrais cēliens: ieviesas līnija ar raganu un burvju ainiņām — komiskas un groteskas iezīmes, kur raganas sazvērējas, lai šķirtu mīlniekus un sagādātu nelaimi; blakus ir arī servu un komisku personāžu skices, kas piedod izrādei vieglāku toni.
- Trešais cēliens: kulminācija un traģēdija — Aenejam nākas doties tālāk, jo dievi prasa viņam pildīt savu likteni; viņš atstāj Didonu, kura izdzied slaveno ariju "When I am laid in earth" (pretstatā latviešu valodas tulkojumiem bieži dēvēta par Didonas lamentāciju) un beidz ar pašnāvību.
Lomas un skanējums
Galvenās lomas parasti ir: Dido (soprāns), Aenejs (tenors jeb bārtons), Belinda (soprāns) — Didonas uzticīgā draudzene, Raganu (saukta arī par Sorceress) — mēdz būt mezosoprāns vai kontraltis, kā arī nelielas lomas un koris (jūras puiši, raganas u.c.). Mūzika ir raksturīga baroka kameroperai: maza instrumentālā grupa (stīgu kvintets vai mazāks stīgu ansamblis ar basso continuo), solo balsis un koris. Pērcela stils šeit savieno angļu vokālo tradīciju ar franču un itāļu ietekmi; izceļas melodiskā izteiksme, ritmiskā precizitāte un harmoniskie brīži, kas rada dziļu emocionālo iespaidu.
Mūzikas īpašības un slavenākās ainas
Par vienu no operas emocionālākajiem brīžiem tiek uzskatīta Didonas pēdējā aria "When I am laid in earth", kuras bāze ir zemākās asteļošās (ground bass/ostinato) atkārtojums — tas rada statisku, bēdīgu pamattoni, uz kura balstās vokālā izteiksme. Arija bieži tiek minēta kā viena no izcilām angļu baroka vokālajām ainām un tiek regulāri iekļauta dažādos koncertprogrammās un ierakstos. Kopumā opera izmanto gan duetiem un solodziesmām svarīgas liriskas līnijas, gan kora un dialoga komiskāku, teātrālāku elementu.
Avoti, izdotie materiāli un rekonstrukcijas
Oriģinālais operas manuskripts nav saglabājies vai ir zudis, tāpēc mūsdienu izpildījumi balstās uz agrīnajiem drukātajiem izdevumiem un 18. gadsimta kopijām. Šajos avotos dažviet trūkst mūzikas vai teksta fragmentu, tāpēc pētnieki, redaktori un komponisti ir veikuši dažādas rekonstrukcijas un papildinājumus, lai atjaunotu iespējami pilnīgu partitūru. Dažkārt redaktori iekļauj arī citus Pērsela darbus no ap 1685. gada, lai aizpildītu nepilnības, — tādēļ pastāv vairākas mūzikas izpildījuma tradīcijas un variantu izdevumi.
Izrādes vēsture un mūsdienu uztvere
Operai sākotnēji bija lokāls raksturs — paredzēta galma vai privātajām izrādēm — taču mūsdienās tā ir viens no populārākajiem angļu baroka darbiem un tiek regulāri iekļauta operu repertuāros visā pasaulē. No 20. gadsimta vidus, pateicoties agrā mūzikas atdzimšanas kustībai un interesēm par autentisku izpildījumu, Dido and Aeneas piedzīvoja plašu atjaunošanos un daudzas ievērojamas ierakstu un skatuves versijas. Darbs tiek augstu vērtēts par spēcīgo dramaturģiju, koncentrēto formu un Pērsela spēju savienot emocionālo dziļumu ar melodisko skaistumu.
Vietējā un starptautiskā ietekme
Operas īsais, kompaktais stāstījums, spēcīgās emocionālās ainas un viegli uztveramā mūzikas valoda padarījušas to pieejamu dažādiem ansambļiem — no kamerorķestriem līdz koru un skolēnu izrādēm. Didonas bēdas, īpaši, ir kļuvušas par muzikālu ikonu, bieži izvēloties to solo koncertiem, vokālajiem konkursiem un ierakstiem. Dido and Aeneas arī kalpo kā svarīgs piemērs angļu baroka operai un ietekmējusi gan mūzikas literatūru, gan skatuves praksi nākamajos gadsimtos.
Īsumā — Dido and Aeneas ir emocionāli intensīva, dramaturgiskais skenējumā saistoša opera, kas, neraugoties uz zaudēto manuskriptu un nepieciešamību pēc rekonstrukcijām, saglabājusi savu vietu kanonā kā viens no nozīmīgākajiem angļu baroka darbiem un Henrija Pērsela populārākais mantojums.
