Svīta (mūzikā) — "suite": definīcija, vēsture un pazīstami piemēri

Svīta (mūzikā): definīcija, vēsture un slavenie piemēri — no Baha un Hendela baroka deju svītām līdz Čaikovska un Ravela klavieru un orķestra aranžijām.

Mūzikā svīta (izrunā "salds") ir īsu skaņdarbu kopums, ko var atskaņot vienu pēc otra. Šie skaņdarbi parasti ir deju daļas. Franču valodā vārds "suite" nozīmē "lietu secību", t. i., viena lieta seko otrai.

17. gadsimtā daudzi komponisti, piemēram, Bahs un Hendelis, rakstīja svītas. Tās bija deju kolekcijas: parasti allemande, courante, sarabande un žigs. Dažkārt tika iekļautas arī citas dejas, piemēram, menuets, gavota, passepied vai bourree. Dažkārt pirmā daļa nebija dejas daļa, bet gan ievads. To varēja saukt par prelūdiju vai pat uvertīru. Dažas no Baha svītām sauca par partitām. Franču komponists Fransuā Kuperēns savas svītas sauca par Ordres.

Bahs rakstīja svītas orķestrim, kuras viņš dēvēja par uvertīrām. Hendelis ir sarakstījis divus ļoti slavenus deju skaņdarbu krājumus orķestrim: Mūzika ūdenim un Mūzika karaliskajam uguņošanai. Tās arī ir svītas, lai gan tām nav dots šāds nosaukums. Viņš uzrakstīja arī 22 svītas taustiņinstrumentiem, bet Bahs uzrakstīja "Franču svītas", "Angļu svītas" un "Partitas" taustiņinstrumentiem, kā arī partitas vijolei bez pavadījuma un svītas čellam bez pavadījuma.

Arī agrāki komponisti, piemēram, renesanses komponisti, rakstīja svītas, taču vārdu "svīta" sāka lietot tikai aptuveni 17. gadsimta vidū. Līdz 1750. gadiem komponisti bija pārtraukuši rakstīt svītas. Viņi vairāk pievērsās simfonijai un koncertam,

19. gadsimta beigās atkal sāka lietot vārdu "suite". Komponisti, kuri bija uzrakstījuši operas vai baletus ar daudzām populārām dejas daļām, bieži vien veidoja šo daļu aranžējumus orķestrim, lai tos varētu atskaņot koncertos. Čaikovskis uzrakstīja "Riekstkrāpnieka svitu", kurā iekļautas populārākās dejas no viņa baleta "Riekstkrāpnieks". Daži komponisti lietoja vārdu "svīta", apzīmējot skaņdarbus ar daļām, kurām bija kopīga tēma: Gustavs Holsts nosauca "Planētas" par svītu, jo katra daļa ir par vienu no planētām. Tādi franču impresionisma perioda komponisti kā Ravels un Debisī rakstīja svītas klavierēm.

Kas ir svīta — īss skaidrojums

Svīta ir vairāku daļu mūzikas cikls, kam parasti ir kopīga forma, stils vai tematisks sakars. Tradicionāli svītas daļas ir dejas vai deju ietekmēti raksti, tomēr vēlāk vārdu "svīta" sāka lietot arī par ritmiski vai tematiski saistītiem instrumentāliem cikliem — piemēram, no operām, baletiem vai filmām izvilktām deju/tematiskiem fragmentiem.

Baroka svītas iezīmes

Baroka laikā (17.–18. gs.) svīta bija īpaši populāra forma. Raksturīgākās iezīmes:

• daļas parasti balstītas uz deju ritmiem;
• bieži sastopama prelūdija vai uvertīra kā ievads;
• daudzas daļas rakstītas binārajā (A–B) formā ar raksturīgu tempa un rakstura kontrastu;
• klavieru un citu taustiņinstr. svītām bieži pavadījums ar čellu vai bez pavadījuma (solo vijole, čells — solista partija).

Svītas strukturārais paraugs (Barokā)

Standarta secība, kas kļuva par modeli daudzām svītām:

• Prelūdija vai ievads (dažreiz)
• Allemande — mērena, četru laika soļu deja
• Courante — ātrāka, ritmiski virstoša deja
• Sarabande — lēna, nopietna dejas daļa
• Gigue (žigs) — ātra, dejiska noslēguma daļa

Starpcitu bieži pievienoja arī menuetu, gavotu, passepied vai bourrée.

Formas un darbības īpatnības

Svītas daļas parasti ir tonāli saistītas (bieži visā svītā viena galvenā tonika ar blakustonālām modifikācijām). Dažkārt daļas tiek atskaņotas bez pauzes, reizēm ar skaidrām pārtraukumiem. Instrumentācijā baroka orķestru svītās dominē vijoles, čelli, lauti, cembalo un basso continuo; vēlākajos akordiskos un simfoniskos variantos orķestrācija bija plašāka.

Svītas attīstība 18.–20. gs.

18. gadsimtā interese par svītu mazinājās līdz ar sonātes, sinfonijas un koncerta formu izplatīšanos. Tomēr 19. gadsimta beigās svīta piedzīvoja atdzimšanu. Komponisti veidoja aranžētas svītas no operu un baletu daļām, lai tās varētu ērti iekļaut koncertprogrammās. Tā radās arī orķestrālās svītas, kas bieži satur horeogrāfiski neatkarīgus fragmentus, bet saglabā vienotu dramaturģiju.

Slaveni piemēri un autori

• Johann Sebastian Bach: Franču svītas, Angļu svītas, Partitas (taustiņinstrumentiem), orķestra uvertīras/svītas.
• George Frideric Handel: orķestra svītas — Water Music un Music for the Royal Fireworks, kā arī taustiņinstrumentu svītas.
• Franču komponisti: Fransuā Kuperēns, kurš savas klavierdarbu kopas sauca par Ordres.
• Pozitīva atdzimšana 19. gs.: P. I. Čaikovskis — Riekstkrāpnieka svīta no baleta "Riekstkrāpnieks".
• 20. gadsimtā: Gustavs Holsts — Planētas (apakšvirsrakstā bieži saukta par svītu), Ravels un Debisī — svītas klavierēm un orķestrim.
• Mūsdienu piemēri: svītas tiek veidotas arī no filmu mūzikas, latviešu komponistu un populāru mūziķu sacerējumi reizēm tiek publicēti kā svītas — kopas tematisku vai deju daļu.

Atšķirība no citiem žanriem

Svīta atšķiras no simfonijas vai sonātes ar to, ka daļas biežāk ir neatkarīgas, deju rakstura vai rakstura fragmenti, kas tomēr veido kopīgu vienību. Simfonija parasti turpina vienotu dramatisko attīstību un klasiskā sonātes forma iezīmējas ar cita veida tematiskiem attīstījumiem.

Praktiskie aspekti mūsdienu izpildījumā

• Atkarībā no rekonstrukcijas un interpretācijas daļas var tikt atskaņotas ar ornamentāciju, kas balstās uz baroka praksi.
• Orķestrācijas versijas bieži tiek izmantotas koncertos, jo tās nodrošina plašāku krāsu skalas un lielāku skanisko efektu.
• Svītai var būt programmatisks raksturs (stāstījums vai tematisks komplekts) vai vienkārši estētiska kolekcija deju daļu.

Nobeigums

Svīta ir fleksibla mūzikas forma, kas pārdzīvojusi attīstības posmus — no baroka deju kopām līdz romantiskajām baletu/operu svītām un mūsdienu tematiskām ciklām. Tā apvieno atsevišķu daļu daudzveidību ar vienotu raksturu, ļaujot komponistiem gan saglabāt deju tradīcijas, gan radoši pārveidot formu atbilstoši sava laika estētikai.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir apartamentu numurs?

J: Ko nozīmē franču valodas vārds "suite"?

J: Kas rakstīja svītas 17. gadsimtā?

J: Kāda veida dejas parasti tika iekļautas šajās svītās?

Vai visas svītas ietvēra dejas daļas?

J: Kad komponisti pārstāja rakstīt svītas?

J: Kad komponisti atkal sāka lietot terminu "svīta"?

Meklēt pēc burta