Courante — baroka deja: itāļu corrente un franču courante
Courante (itāļu: corrente) ir deja, kas bija populāra baroka mūzikā 17. gadsimtā un 18. gadsimta sākumā. Vārds cēlies no franču valodas vārda "skriet".
Courante bija ātra, plūstoša deja ar 3 sitieniem taktī (laika signatūra bieži vien bija 3/2, bet dažkārt arī 3/4). Franču courante 17. gadsimtā sāka kļūt lēnāka nekā itāļu corrente, un tajā bieži vien bija vairāk kontrapunktu (imitējošu partiju). Tomēr tas nebija stingrs noteikums, un Baha rakstītās courantes bija gan itāļu, gan franču stila, un dažkārt viņš tās sauca par "courante", bet dažkārt par "corrente".
Baroka perioda komponisti bieži komponēja vairāku deju kopumu. To sauca par svītu. Parasti bija allemanda, tad otra deja bija courante, kam sekoja sarabanda un žigs, un dažreiz vēl viena vai divas dejas.
Vēsture un izcelsme
Courante kā nosaukums attiecas gan uz dejām, kas faktiski tika dejotas pieaugušo publiskajās vai galma svinībās, gan uz instrumentālām, stilizētām versijām, kuras komponēja klavierēm, cēliem stīgu instrumentiem vai ansambļiem. Dejas saknes meklējamas renesanses un agrīnā baroka laikmetā — taču baroka svītas kontekstā courante nostiprinājās kā standarta daļa no deju cikla. Nosaukums (no franču valodas "courir" — skriet) atsaucas uz raksturīgo plūstošo, bieži "skrienošo" raksturu, kas īpaši izteikts itāļu stilā.
Stili: itāļu corrente un franču courante
- Itāļu corrente parasti ir ātrāka, virtuozāka un ritmiski plūstoša. Raksturīga viegla, skrienoša melodija, bieži vien ar veiklām figūrām un ātrām skalošanām.
- Franču courante raksturīga mierīgāka, eleganta rakstura interpretācija, bieži ar sarežģītāku kontrapunktu un imitāciju. Francijas skolā uzmanība tiek pievērsta polifonijai un smalkai izpildes manieres niansēšanai.
Muzikālās īpatnības
Courante visbiežāk ir rakstīta trīs sitienu taktī, tomēr tās ritmiku bieži koriģē un pārzīmē ar hemiolu vai citiem metru sajaukumiem, kas rada pāreju no izjūtas "trīs" uz "divi" (piemēram, divas grupas pa trīs sitieniem sajūtamas kā trīs grupas pa diviem). Laika signatūras, kas parādās partitūrā, var būt 3/2 vai 3/4, un interpretācijā svarīga loma ir tempiem, pauzēm un akcentiem.
Franču courante bieži izmanto polifoniskas struktūras ar imitāciju starp balsīm; itāļu corrente vairāk uzsver melodisku plūdumu un ritmisku dzīvīgumu. Ornamentācija (trilli, appogiatūras u. tml.) bija svarīgs izpildes elements, īpaši klavieru un citu solo instrumentu izpildē.
Loma svītā un komponistu piemēri
Courante ir tradicionāla svītas (suite) daļa, kas parasti seko allemandai un ir pirms sarabandas un žiga. No labi zināmiem baroka komponistiem, kuri regulāri iekļāva courante vai corrente svītās, ir J. S. Bach (viņa English un French Suites, kā arī Partitas), Georgs Frīdrihs Hendelis un franču komponisti kā Jean-Baptiste Lully un François Couperin. Bach ir rakstījis gan courantes franču stilā, gan correntes itāļu stilā; dažreiz viņš tās nosauc dažādi, bet mūzikas raksturs daudz kas izsaka par stilu.
Dejošana un izpilde mūsdienās
Historiski informētā izpildījuma prakse mūsdienās cenšas atjaunot laikmeta tempu, artikulāciju un ornamentācijas. Instrumentālisti bieži izvēlas tempi, kas atspoguļo stilistisko atšķirību starp itāļu un franču versijām. Deju soļu rekonstrukcijas rāda, ka itāļu corrente varēja būt rāvienaina un ātra, ar plastiskām soliņu virknēm, kamēr franču courante bija elegantāka, ar mierīgākiem, pieturētiem soļiem.
Kopsavilkums
Courante/corrente ir baroka laika tipiska trīs sitienu deja, kas savā instrumentālajā formā kļuvusi par svarīgu svītu elementu. Galvenā atšķirība starp stilistiskajiem tipiem — itāļu corrente un franču courante — ir tempu, ritmikas un polifonijas lietojumā. Lai gan vēsturiskie avoti un komponistu prakse rāda skaidras tendences, konkrētā partitūras interpretācija vienmēr ir atkarīga no konteksta un izpildītāja izvēles.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir courante?
A: Courante ir deja, kas bija populāra baroka mūzikā 17. gadsimtā un 18. gadsimta sākumā.
J: No kurienes nāk vārds "courante"?
A: Vārds "courante" ir cēlies no franču valodas vārda "skriet".
Jautājums: Cik taktu ir vienā courante taktī?
A.: Courante parasti ir 3 takti taktī.
J: Kāda ir courante taktiskā signatūra?
A: Courante taktsignatūra bieži ir 3/2, lai gan dažreiz tā ir 3/4.
J: Kas baroka mūzikā ir svīta?
A: Baroka mūzikā svīta ir vairāku komponista sacerētu deju grupa, kas parasti sastāv no allemandas, courante, sarabandas, žigas un dažreiz arī no vienas vai divām citām dejām.
J: Ar ko franču courante atšķīrās no itāļu corrente?
A: 17. gadsimtā franču courante kļuva lēnāka nekā itāļu corrente, un tajā bieži bija vairāk kontrapunktu.
J: Vai Bahs rakstīja courantes gan itāļu, gan franču stilā?
A.: Jā, Bahs rakstīja courantes gan itāļu, gan franču stilā, un dažkārt tās dēvēja par "courante", bet dažkārt - par "corrente".
