Kubas mūzika

Pārskats

Uz Kubu ieradās liels skaits afrikāņu vergu un Eiropas (galvenokārt spāņu) imigrantu, kuri atveda uz salu savas mūzikas formas. Pilsētu balto iedzīvotāju vidū parādījās tādas Eiropas dejas un tautas mūzika kā zapateo, fandango, paso doble, menuets, gavots, contradanza un valsis.

Āfrikas vergi un viņu pēcnācēji izgatavoja daudzus perkusiju instrumentus un saglabāja ritmus, ko viņi zināja savā dzimtenē. Vissvarīgākie instrumenti bija bungas. Svarīgi ir arī claves - divas īsas cietkoksnes nūjiņas - un cajón - koka kaste, kas sākotnēji tika izgatavota no redeļu kastēm. Claves joprojām bieži izmanto, un cajons (cajones) plaši izmantoja periodos, kad bungas bija aizliegtas.

Spāņu lielais instrumentālais ieguldījums bija viņu ģitāra, bet vēl svarīgāka bija Eiropas mūzikas notācijas tradīcija un mūzikas kompozīcijas tehnika.

Fernando Ortíz aprakstīja, ka Kubas mūzikas inovācijas radās, mijiedarbojoties afrikāņu vergiem, kas apmetās lielās cukura plantācijās, un spāņiem vai Kanāriju salu iedzīvotājiem, kas mazās saimniecībās audzēja tabaku.

Āfrikas ticējumi un prakse noteikti ietekmēja Kubas mūziku. Poliritmiskās perkusijas ir neatņemama afrikāņu dzīves un mūzikas sastāvdaļa, tāpat kā melodija ir Eiropas mūzikas sastāvdaļa. Raksturīga ir arī sinkopēšana, kas dzirdama cinquillo, kas ir habanera, danzón, argentīniešu tango un citu deju pamata ritms.

Arī Āfrikas tradīcijās perkusijas ir saistītas ar dziesmām un dejām, kā arī ar noteiktu sociālo vidi. Tā nav vienkārši izklaide, kas papildina dzīvi, tā ir dzīve. Eiropas un Āfrikas kultūru saskarsmes rezultāts ir tāds, ka lielākā daļa Kubas populārās mūzikas ir kreolizēta (saplūdusi). Šī kubiešu dzīves kreolizācija notiek jau ilgu laiku, un 20. gadsimtā afrikāņu ticējumu, mūzikas un deju elementi bija labi integrēti populārajās un tautas deju formās.

Kubas mūzikai ir bijusi milzīga ietekme citās valstīs, veicinot ne tikai džeza un salsas, bet arī Argentīnas tango, Ganas highlife, Rietumāfrikas afrobeata un spāņu nuevo flamenko attīstību.

Pārskats

Uz Kubu ieradās liels skaits afrikāņu vergu un Eiropas (galvenokārt spāņu) imigrantu, kas atveda uz salu savas mūzikas formas. Pilsētu balto iedzīvotāju vidū parādījās tādas Eiropas dejas un tautas mūzika kā zapateo, fandango, paso doble, menuets, gavots, contradanza un valsis.

Āfrikas vergi un viņu pēcnācēji izgatavoja daudzus perkusiju instrumentus un saglabāja ritmus, ko viņi zināja savā dzimtenē. Vissvarīgākie instrumenti bija bungas. Svarīgi ir arī claves - divas īsas cietkoksnes nūjiņas - un cajón - koka kaste, kas sākotnēji tika izgatavota no redeļu kastēm. Claves joprojām bieži izmanto, un cajons (cajones) tika plaši izmantoti periodos, kad bungas bija aizliegtas.

Spāņu lielais instrumentālais ieguldījums bija viņu ģitāra, bet vēl svarīgāka bija Eiropas mūzikas notācijas tradīcija un mūzikas kompozīcijas tehnika.

Fernando Ortíz aprakstīja, ka Kubas mūzikas inovācijas radās, mijiedarbojoties afrikāņu vergiem, kas apmetās lielās cukura plantācijās, un spāņiem vai Kanāriju salu iedzīvotājiem, kas mazās saimniecībās audzēja tabaku.

Āfrikas ticējumi un prakse noteikti ietekmēja Kubas mūziku. Poliritmiskās perkusijas ir neatņemama afrikāņu dzīves un mūzikas sastāvdaļa, tāpat kā melodija ir Eiropas mūzikas sastāvdaļa. Raksturīga ir arī sinkopēšana, kas dzirdama cinquillo, kas ir habanera, danzón, argentīniešu tango un citu deju pamata ritms.

Arī Āfrikas tradīcijās perkusijas ir saistītas ar dziesmām un dejām, kā arī ar noteiktu sociālo vidi. Tā nav vienkārši izklaide, kas papildina dzīvi, tā ir dzīve. Eiropas un Āfrikas kultūru saskarsmes rezultāts ir tāds, ka lielākā daļa Kubas populārās mūzikas ir kreolizēta (saplūdusi). Šī kubiešu dzīves kreolizācija notiek jau ilgu laiku, un 20. gadsimtā afrikāņu ticējumu, mūzikas un deju elementi bija labi integrēti populārajās un tautas deju formās.

Kubas mūzikai ir bijusi milzīga ietekme citās valstīs, veicinot ne tikai džeza un salsas, bet arī Argentīnas tango, Ganas highlife, Rietumāfrikas afrobeata un spāņu nuevo flamenko attīstību.

Vēsture

18./19. gadsimts

Vecās galvaspilsētas Santjago de Kubas un Havanas katedrālēs strādāja izcili mūziķi un kordiriģenti. Viņi komponēja, mācīja un vadīja. Tas palīdzēja attīstīt visu veidu mūziku. 19. gadsimtā Kubas kriolu mūzikas attīstības tēvs bija Manuels Saumels (Manuel Saumell, 1818-1870). Viņš palīdzēja pārveidot eiropeisko contradanza, pievienojot tai afrikāņu ritmikas elementus, un viņa rokās bija habanera un danzon - divas tipiskas kubiešu dejas.

"Pēc Saumela vizionāra darba atlika tikai attīstīt viņa inovācijas, kas būtiski ietekmēja Kubas nacionālistisko mūzikas kustību vēsturi." Helio Orovio

19. gadsimta vidū Havanā ieradās jauns amerikāņu mūziķis: Luiss Moreo Gotčalks (Louis Moreau Gottschalk, 1829-1869), kura tēvs bija ebreju izcelsmes uzņēmējs no Londonas, bet māte - baltā kreoliete, franču izcelsmes katoliete. Gotčalku galvenokārt audzināja viņa melnādainā vecmāmiņa un medmāsa Sallija, kuras abas bija no Dominikas. Viņš bija klavierspēles brīnumbērns, kurš kopš bērnības bija klausījies mūziku un redzējis dejas Kongo laukumā Ņūorleānā. Kubā viņš uzturējās no 1853. līdz 1862. gadam, apmeklējot arī Puertoriko un Martiniku. Viņš sacerēja daudz slavenu skaņdarbu, kas bija īsti kubiešu skaņdarbi, jo tajos tika izmantotas gan balto, gan melnādaino tradīcijas.

1860. gada februārī Gočals Havanā radīja milzīgu darbu La nuit des tropiques. Darbā piedalījās aptuveni 250 mūziķu un 200 dziedātāju koris, kā arī bungu grupa no Santjago de Kubas. Nākamajā gadā viņš sagatavoja vēl vienu milzīgu koncertu ar jaunu materiālu. Šie koncerti, iespējams, pārspēja visu, kas salā bija redzēts pirms vai pēc tam, un, bez šaubām, tie bija neaizmirstami tiem, kas tos apmeklēja.

Iespējams, ka tieši Ignacio Servantess (Ignacio Cervantes, 1847-1905) bija tas, kuru visvairāk ietekmēja Gočalks. Viņš bija mācījies Parīzē un savās kompozīcijās daudz darīja, lai nostiprinātu Kubas muzikālā nacionālisma izjūtu. Ārons Koplends savulaik viņu nosauca par "kubiešu Šopēnu", jo viņa klavierkompozīcijas veidotas šopainiskā stilā. Mūsdienās Servantesa reputācija balstās gandrīz tikai uz viņa slavenajām četrdesmit vienu kubiešu dejām, par kurām Karpentjē teica, ka "tās ieņem tādu vietu, kādu savu valstu mūzikā ieņem Griega norvēģu dejas vai Dvoržāka slāvu dejas".

Vēsture

18./19. gadsimts

Vecās galvaspilsētas Santjago de Kubas un Havanas katedrālēs strādāja izcili mūziķi un kordiriģenti. Viņi komponēja, mācīja un vadīja. Tas palīdzēja attīstīt visu veidu mūziku. 19. gadsimtā Kubas kriolu mūzikas attīstības tēvs bija Manuels Saumels (Manuel Saumell, 1818-1870). Viņš palīdzēja pārveidot eiropeisko contradanza, pievienojot tai afrikāņu ritmikas elementus, un viņa rokās bija habanera un danzon - divas tipiskas kubiešu dejas.

"Pēc Saumela vizionāra darba atlika tikai attīstīt viņa inovācijas, kas būtiski ietekmēja Kubas nacionālistisko mūzikas kustību vēsturi." Helio Orovio

19. gadsimta vidū Havanā ieradās jauns amerikāņu mūziķis: Luiss Moreo Gotčalks (Louis Moreau Gottschalk, 1829-1869), kura tēvs bija ebreju izcelsmes uzņēmējs no Londonas, bet māte - baltā kreoliete no franču katoļu ģimenēm. Gotčalku galvenokārt audzināja viņa melnādainā vecmāmiņa un medmāsa Sallija, kuras abas bija no Dominikas. Viņš bija klavierspēles brīnumbērns, kurš kopš bērnības bija klausījies mūziku un redzējis dejas Kongo laukumā Ņūorleānā. Kubā viņš uzturējās no 1853. līdz 1862. gadam, apmeklējot arī Puertoriko un Martiniku. Viņš sacerēja daudz slavenu skaņdarbu, kas bija īsti kubiešu skaņdarbi, jo tajos tika izmantotas gan balto, gan melnādaino tradīcijas.

1860. gada februārī Gočals Havanā radīja milzīgu darbu La nuit des tropiques. Darbā piedalījās aptuveni 250 mūziķu un 200 dziedātāju koris, kā arī bungu grupa no Santjago de Kubas. Nākamajā gadā viņš sagatavoja vēl vienu milzīgu koncertu ar jaunu materiālu. Šie koncerti, iespējams, pārspēja visu, kas salā bija redzēts pirms vai pēc tam, un, bez šaubām, tie bija neaizmirstami tiem, kas tos apmeklēja.

Iespējams, ka tieši Ignacio Servantess (Ignacio Cervantes, 1847-1905) bija tas, kuru visvairāk ietekmēja Gočalks. Viņš bija mācījies Parīzē un savās kompozīcijās daudz darīja, lai nostiprinātu Kubas muzikālā nacionālisma izjūtu. Ārons Koplends savulaik viņu nosauca par "kubiešu Šopēnu", jo viņa klavierkompozīcijas veidotas šopainiskā stilā. Mūsdienās Servantesa reputācija balstās gandrīz tikai uz viņa slavenajām četrdesmit vienu kubiešu dejām, par kurām Karpentjē teica, ka "tās ieņem tādu vietu, kādu savu valstu mūzikā ieņem Griega norvēģu dejas vai Dvoržāka slāvu dejas".

Populārā mūzika

Muzikālais teātris

No 18. gadsimta līdz mūsdienām populārajos teātra formātos tika izmantota mūzika un deja, kas arī radīja to. Papildus dažu Eiropas operu un operešu iestudēšanai Kubas komponisti pakāpeniski attīstīja idejas, kas labāk atbilda kreolu auditorijai. Kubas mūzikas ieraksti bija veids, kā kubiešu mūzika nonāca pasaulē. Līdz 1925. gadam visvairāk ierakstu guvušais mākslinieks Kubā bija Alhambras dziedātājs Adolfo Kolombo. Ieraksti liecina, ka laikā no 1906. līdz 1917. gadam viņš ierakstīja aptuveni 350 dziesmu, no kurām līdz mūsdienām saglabājušās tikai dažas.

Pirmais teātris Havanā tika atvērts 1776. gadā. Pirmā kubiešu komponētā opera iznāca 1807. gadā. Muzikālais teātris bija ārkārtīgi svarīgs deviņpadsmitajā gadsimtā un divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Radio, kas Kubā sāka skanēt 1922. gadā, veicināja populārās mūzikas izaugsmi, jo tas nodrošināja publicitāti un jaunu ienākumu avotu māksliniekiem.

Zarzuela ir neliela formāta viegla operetes izrāde. Sākot ar spāņu valodā importētu saturu, tā pārtapa par Kubas sociālo un politisko notikumu un problēmu komentāru. Virkne ievērojamu komponistu, piemēram, Ernesto Lecuona, radīja virkni hitu Havanas teātros. Tādas lieliskas zvaigznes kā vedete Rita Montanera, kura varēja dziedāt, spēlēt klavieres, dejot un spēlēt, bija Kubas ekvivalents Mistinguetai un Džozefīnai Beikerei Parīzē.

Bufo

Kubas Bufo teātris ir komēdijas veids, kas ir smieklīgs un satīrisks. Tajā tiek izmantoti akciju tipi, kas var būt sastopami jebkur valstī. Bufo teātris radās ap 1800.-1815. gadu: Tā radītājs bija "karikatūrists" Fransisko Kovarrubiass (Francisco Covarrubias, 1775-1850). Pakāpeniski komiksu tipi atteicās no saviem Eiropas paraugiem un kļuva arvien vairāk kreolizēti un kubiešu. Līdztekus tam sekoja arī mūzika. Tekstos ienāca vergu baraku un nabadzīgo barriju slengs:

Una mulata me ha muerto!

Y no prendan a esa mulata?

Como ha de quedar hombre vivo

si no prendan a quien matar!

La mulata es como el pan;

se deber como caliente,

que en dejandola enfriar

ni el diablo le mete el diente!

(Mulata man ir darīts!

Turklāt viņi viņu neapcietina!

Kā kāds cilvēks var dzīvot

Ja viņi neņem šo slepkavu?

Mulata ir kā svaiga maize

Tev jāēd, kamēr tas ir karsts.

Ja atstājat to atdzist

Pat velns nespēj iekost!)

Guaracha

Guaracha ir strauja tempa žanrs ar dziesmu vārdiem. Tā radās Bufo komiksu teātrī, un 20. gadsimta sākumā to bieži spēlēja Havanas bordeļos. Dziesmu tekstos bija daudz žargona, un tajos tika aplūkoti notikumi un cilvēki, par kuriem bija ziņas.

Contradanza

Contradanza ir vēsturiski nozīmīga deja. Tā uz Kubu nonāca 18. gadsimta beigās no Eiropas. Contradanza ir kopīga secības deja, kurā dejas figūras tiek dejotas pēc noteikta parauga. Mūzikas temps un stils bija spilgts un diezgan ātrs. Agrākais kubiešu contradanza skaņdarbs ir San Pascual bailon, kas publicēts 1803. gadā. Kubieši izstrādāja vairākas kreolizētas versijas, kas ir agrīns Āfrikas tradīciju ietekmes Karību jūras reģionā piemērs. Lielākā daļa mūziķu bija melnādainie vai mulati: jau 19. gadsimta sākumā Kubas pilsētās dzīvoja daudz atbrīvotu vergu un jauktas rases cilvēku.

"Havanas sievietēm ir mežonīga dejas gaume; viņas veselas naktis pavada pacilātas, satrauktas, trakas un līst sviedros, līdz pat krītot."

Contradanza izspieda menuetu kā populārāko deju, līdz no 1842. gada tā nomainīja habaneru, kas bija pavisam cita stila deja.

Danza

Arī šo, contradanza bērnu, dejoja līnijās vai laukumos. Tā bija arī strauja mūzikas un dejas forma, kas varēja būt divkāršā vai trīskāršā laikā. Šo dejas veidu ar laiku aizstāja danzón, kas, tāpat kā habanera, bija daudz lēnāka un mierīgāka.

Habanera

No contradanza 19. gadsimta sākumā izveidojās habanera. Tās lielākais jaunums bija tas, ka to ne tikai dziedāja, bet arī spēlēja un dejoja. Tās attīstību vismaz daļēji noteica franču valodā runājošo imigrantu ietekme. Haiti 1791. gada revolūcijas rezultātā daudzi franču koloniāļi un viņu vergi aizbēga uz Orientu. Cinquillo ir viens no svarīgākajiem ritmiskiem paraugiem, kas pirmo reizi parādījās šajā laikā.

Habanera dejas stils ir lēnāks un staltāks nekā danza; līdz 1840. gadam habanera tika rakstīta, dziedāta un dejota Meksikā, Venecuēlā, Puertoriko un Spānijā. Kopš aptuveni 1900. gada habanera ir kļuvusi par relikviju deju, bet mūzikai piemīt laikmeta šarms, un ir dažas slavenas kompozīcijas, piemēram, Tu, kuras versijas ir daudzkārt ierakstītas.

Valsis

Valss (El vals) Kubā nonāca 1814. gadā. Tā bija pirmā deja, kurā pārus nesaistīja kopīgs secības modelis. To dejoja un joprojām dejo 3/4 laikā ar uzsvaru uz pirmā takta. Sākotnēji to uzskatīja par skandalozu, jo pāri stāvēja viens pret otru, turēja viens otru "slēgtā" satvērienā un, tā sakot, ignorēja apkārtējos. Valss ienāca visās Amerikas valstīs. Valsam ir vēl viena iezīme: tā ir "ceļojoša" deja, kad pāri pārvietojas pa arēnu. Latīņu dejās dejotāju pakāpeniska pārvietošanās ir neparasta, taču dažās dejās tā ir sastopama.

Zapateo

Tipiska kubiešu campesino jeb guajiro deja Pāru deja, kurā pārsvarā vīrietis dejo ar kājām. Ir saglabājušās ilustrācijas no iepriekšējiem gadsimtiem, bet šobrīd deja vairs netiek dejota.

Trova

19. gadsimtā Santjago de Kubā uzauga ceļojošu mūziķu grupa, trubadūri, kas pārvietojās, pelnot iztiku ar dziedāšanu un ģitāras spēli. Viņiem bija liela nozīme kā komponistiem, un viņu dziesmas tika izmantotas visos Kubas mūzikas veidos.

Pepe Sančess (Pepe Sánchez, 1856-1918) bija trovas tēvs un kubiešu bolero radītājs. Viņam nebija formālas mūzikas izglītības. Viņam piemita neparasts talants, viņš komponēja skaņdarbus savā galvā un nekad tos neuzrakstīja. Tā rezultātā lielākā daļa no šiem numuriem ir zuduši uz visiem laikiem, lai gan ir saglabājušies aptuveni divi desmiti, jo draugi un mācekļi tos pārrakstīja. Viņš radīja arī reklāmas džinglus, pirms radās radio. Viņš bija paraugs un skolotājs lielajiem trovadores, kas viņam sekoja.

Pirmais un viens no visilgāk dzīvojošajiem bija Sindo Garajs (1867-1968). Viņš bija izcils dziesmu komponists, un viņa labākās dziesmas ir daudzkārt dziedātas un ierakstītas. Arī Garajs bija muzikāli analfabēts - patiesībā alfabētu viņš iemācījās tikai 16 gadu vecumā -, taču viņa gadījumā ir ne tikai partitūras, bet ir arī ieraksti. Viņš raidīja radio, veidoja ierakstus un saglabājās līdz mūsdienām. Viņš mēdza teikt: "Nav daudz cilvēku, kas ir paspieduši roku gan Hosē Marti, gan Fidēlam Kastro!".

Čičo Ibaness (Chicho Ibáñez, 1875-1981) dzīvoja vēl ilgāk par Garu. Ibáñez bija pirmais trovadors, kas specializējās kubiešu son; viņš dziedāja arī guaguancos un abakuá (melnādaina slepena biedrība) dziesmas.

Daudzi no pirmajiem trovadores, piemēram, Manuels Korona (kurš strādāja Havanas bordeļa rajonā), komponēja un dziedāja guarachas, lai līdzsvarotu lēnākos boleros.

Bolero

Šī ir dziesmu un deju forma, kas ir pavisam atšķirīga no tās spāņu nosaukuma. Tā radās 19. gadsimta pēdējā ceturksnī, kad to izveidoja tradicionālās trovas dibinātājs Pepe Sančess. Viņš sarakstīja pirmo bolero "Tristezas", ko dzied vēl šodien. Bolero vienmēr ir bijis trova mūziķu repertuāra neatņemama sastāvdaļa. Bolero izrādījās ārkārtīgi pielāgojams, un tā radās daudzi varianti. Tipisks bija sinkopju ieviešana, kas noveda pie bolero-son, bolero-mambo un bolero-cha. Bolero-son uz vairākiem gadu desmitiem kļuva par populārāko deju ritmu Kubā, un tieši šo ritmu starptautiskā deju sabiedrība pārņēma un mācīja kā kļūdaini nosaukto "rumbu".

Danzón

Eiropas ietekmi uz Kubas mūzikas attīstību vēlāk atspoguļo danzón - eleganta mūzikas forma, kas savulaik bija populārākā mūzika Kubā. Tā ir kreoliskās kubiešu contradanza pēctece. Danzón iezīmē pārmaiņas, kas notika no 18. gs. beigu kopīgās dejas stila uz vēlāko laiku pāru dejām. To veicināja savulaik skandalozā valša panākumi, kad pāri dejoja viens pret otru un neatkarīgi no citiem pāriem, nevis saskaņā ar iepriekš noteiktu struktūru. Danzón bija pirmā kubiešu deja, kurā tika izmantoti šādi paņēmieni, lai gan starp abām dejām ir atšķirība. Walz ir progresīva balles deja, kurā pāri pārvietojas pa grīdu pretēji pulksteņrādītāja rādītāja virzienam; danzón ir "kabatas lakatiņu" deja, kurā pāris paliek nelielā laukumā uz grīdas.

Danzón tika eksportēts un guva atzinību visā Latīņamerikā, īpaši Meksikā. Tagad tas ir pārdzīvojums gan mūzikā, gan dejā, taču tā augsti orķestrētie pēcteči turpina dzīvot.

Dēls

Kristobals Diazs (Cristóbal Díaz) uzskata, ka dēls ir vissvarīgākais kubiešu mūzikas žanrs, kas ir vismazāk pētīts. Var teikt, ka son Kubai ir tas pats, kas tango Argentīnai vai samba Brazīlijai. Turklāt, iespējams, tas ir viselastīgākais no visiem Latīņamerikas mūzikas veidiem. Tās lielākais spēks ir Eiropas un Āfrikas mūzikas tradīciju saplūšana. Tās raksturīgākie instrumenti ir kubiešu ģitāra, ko dēvē par tres, un labi pazīstamais divgalvainais bongó; tie ir sastopami no pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. Raksturīgi ir arī claves, spāņu ģitāra, kontrabass, agrīnā posmā arī kornete jeb trompete un visbeidzot klavieres.

Dēls radās Oriente, salas austrumu daļā, apvienojot spāņu ģitāras un liriskās tradīcijas ar Āfrikas perkusijām un ritmiem. Tagad mēs zinām, ka tās kā atsevišķas formas vēsture ir salīdzinoši nesena. Nav pierādījumu, ka tā aizsākās 19. gadsimta beigās. Apmēram 1909. gadā tas pārcēlās no Oriente uz Havanu, un to pārvadāja Permanente (armijas) karavīri, kurus saskaņā ar politiku izsūtīja no viņu izcelsmes apgabaliem. Pirmie ieraksti tika veikti 1918. gadā.

Ir daudz dēlu veidu. Odilio Urfē atzina šos variantus:

son montuno

changuí

sucu-sucu

pregón

bolero-son

afro-son

son guaguancó

mambo

un noteikti var pievienot

salsa (lielā mērā)

timba

Turklāt dēls atkal un atkal ir mainījis vecāko danzón, lai padarītu to sinkopētāku un kreoliskāku, sākot no 1910. gada, caur danzón-mambo un cha-cha-cha līdz sarežģītiem mūsdienu aranžējumiem, kurus ir gandrīz neiespējami kategorizēt.

Mūsdienās son ir ļoti atšķirīgs, un tā raksturīgākā iezīme ir sinkopēts basa impulss, kas nāk pirms downbeat, piešķirot son raksturīgo ritmu; to dēvē par paredzamo basu.

Kubas džezs

Daudzus gadus džeza vēsture Kubā bija neskaidra, taču tagad ir kļuvis skaidrs, ka džeza vēsture Kubā ir tikpat sena kā ASV.

Tagad par Kubas agrīnā džeza grupām ir zināms daudz vairāk, lai gan pilnīgu novērtējumu kavē ierakstu trūkums. Abu valstu mūziķi uzturēja kontaktus, migrējot un apmeklējot ASV, kā arī savstarpēji apmainoties ar ierakstiem un notīm. 20. gadsimta pirmajā pusē pastāvēja ciešas attiecības starp Kubas un Ņūorleānas mūziķiem. Slavenā Tropicana kluba orķestra vadītājs Armando Romeu juniors bija viena no vadošajām figūrām Kubas džeza attīstībā pēc Otrā pasaules kara. Kubop fenomens un džema sesijas Havanā un Ņujorkā radīja īstas sintēzes, kas ietekmē mūziķus vēl šodien.

Rita Montanera 1938. gadā filmas El romance del palmar uzņemšanas laikā


claves


Sexteto Occidente, Ņujorka, 1926 gads atpakaļ: Maria Teresa Vera (ģitāra), Ignacio Piñeiro (kontrabass), Julio Torres Biart (tres); priekšā: Maria Teresa Vera (ģitāra), Ignacio Piñeiro (kontrabass), Julio Torres Biart (tres): Miguelito Garcia (clavé), Manuel Reinoso (bongó) un Francisco Sánchez (maracas).

Populārā mūzika

Muzikālais teātris

No 18. gadsimta līdz mūsdienām populārajos teātra formātos tika izmantota mūzika un deja, kas arī radīja to. Papildus dažu Eiropas operu un operešu iestudēšanai Kubas komponisti pakāpeniski attīstīja idejas, kas labāk atbilda kreolu auditorijai. Kubas mūzikas ieraksti bija veids, kā kubiešu mūzika nonāca pasaulē. Līdz 1925. gadam visvairāk ierakstu guvušais mākslinieks Kubā bija Alhambras dziedātājs Adolfo Kolombo. Ieraksti liecina, ka laikā no 1906. līdz 1917. gadam viņš ierakstīja aptuveni 350 dziesmu, no kurām līdz mūsdienām saglabājušās tikai dažas.

Pirmais teātris Havanā tika atvērts 1776. gadā. Pirmā kubiešu komponētā opera iznāca 1807. gadā. Muzikālais teātris bija ārkārtīgi svarīgs deviņpadsmitajā gadsimtā un divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Radio, kas Kubā sāka skanēt 1922. gadā, veicināja populārās mūzikas izaugsmi, jo tas nodrošināja publicitāti un jaunu ienākumu avotu māksliniekiem.

Zarzuela ir neliela formāta viegla operetes izrāde. Sākot ar spāņu valodā importētu saturu, tā pārtapa par Kubas sociālo un politisko notikumu un problēmu komentāru. Virkne ievērojamu komponistu, piemēram, Ernesto Lecuona, radīja virkni hitu Havanas teātros. Tādas lieliskas zvaigznes kā vedete Rita Montanera, kura varēja dziedāt, spēlēt klavieres, dejot un spēlēt, bija Kubas ekvivalents Mistinguetai un Džozefīnai Beikerei Parīzē.

Bufo

Kubas Bufo teātris ir komēdijas veids, kas ir smieklīgs un satīrisks. Tajā tiek izmantoti akciju tipi, kas var būt sastopami jebkur valstī. Bufo teātris radās ap 1800.-1815. gadu: Tā radītājs bija "karikatūrists" Fransisko Kovarrubiass (Francisco Covarrubias, 1775-1850). Pakāpeniski komiksu tipi atteicās no saviem Eiropas paraugiem un kļuva arvien vairāk kreolizēti un kubiešu. Līdztekus tam sekoja arī mūzika. Tekstos ienāca vergu baraku un nabadzīgo barriju slengs:

Una mulata me ha muerto!

Y no prendan a esa mulata?

Como ha de quedar hombre vivo

si no prendan a quien matar!

La mulata es como el pan;

se deber como caliente,

que en dejandola enfriar

ni el diablo le mete el diente!

(Mulata man ir darīts!

Turklāt viņi viņu neapcietina!

Kā kāds cilvēks var dzīvot

Ja viņi neņem šo slepkavu?

Mulata ir kā svaiga maize

Tev jāēd, kamēr tas ir karsts.

Ja atstājat to atdzist

Pat velns nespēj iekost!)

Guaracha

Guaracha ir strauja tempa žanrs ar dziesmu vārdiem. Tā radās Bufo komiksu teātrī, un 20. gadsimta sākumā to bieži spēlēja Havanas bordeļos. Dziesmu tekstos bija daudz žargona, un tajos tika aplūkoti notikumi un cilvēki, kas bija kļuvuši aktuāli.

Contradanza

Contradanza ir vēsturiski nozīmīga deja. Tā uz Kubu nonāca 18. gadsimta beigās no Eiropas. Contradanza ir kopīga secības deja, kurā dejas figūras tiek dejotas pēc noteikta parauga. Mūzikas temps un stils bija spilgts un diezgan ātrs. Agrākais kubiešu contradanza skaņdarbs ir San Pascual bailon, kas publicēts 1803. gadā. Kubieši izstrādāja vairākas kreolizētas versijas, kas ir agrīns Āfrikas tradīciju ietekmes Karību jūras reģionā piemērs. Lielākā daļa mūziķu bija melnādainie vai mulati: jau 19. gadsimta sākumā Kubas pilsētās dzīvoja daudz atbrīvotu vergu un jauktas rases cilvēku.

"Havanas sievietēm ir mežonīga dejas gaume; viņas veselas naktis pavada pacilātas, satrauktas, trakas un līst sviedros, līdz pat krītot."

Contradanza izspieda menuetu kā populārāko deju, līdz no 1842. gada tā nomainīja habaneru, kas bija pavisam cita stila deja.

Danza

Arī šo, contradanza bērnu, dejoja līnijās vai laukumos. Tā bija arī strauja mūzikas un dejas forma, kas varēja būt divkāršā vai trīskāršā laikā. Šo dejas veidu ar laiku aizstāja danzón, kas, tāpat kā habanera, bija daudz lēnāka un mierīgāka.

Habanera

No contradanza 19. gadsimta sākumā izveidojās habanera. Tās lielākais jaunums bija tas, ka to ne tikai dziedāja, bet arī spēlēja un dejoja. Tās attīstību vismaz daļēji noteica franču valodā runājošo imigrantu ietekme. Haiti 1791. gada revolūcijas rezultātā daudzi franču koloniāļi un viņu vergi aizbēga uz Orientu. Cinquillo ir viens no svarīgākajiem ritmiskiem paraugiem, kas pirmo reizi parādījās šajā laikā.

Habanera dejas stils ir lēnāks un staltāks nekā danza; līdz 1840. gadam habanera tika rakstīta, dziedāta un dejota Meksikā, Venecuēlā, Puertoriko un Spānijā. Kopš aptuveni 1900. gada habanera ir kļuvusi par relikviju deju, bet mūzikai piemīt laikmeta šarms, un ir dažas slavenas kompozīcijas, piemēram, Tu, kuras versijas ir daudzkārt ierakstītas.

Valsis

Valss (El vals) Kubā nonāca 1814. gadā. Tā bija pirmā deja, kurā pārus nesaistīja kopīgs secības modelis. To dejoja un joprojām dejo 3/4 laikā ar uzsvaru uz pirmā takta. Sākotnēji to uzskatīja par skandalozu, jo pāri stāvēja viens pret otru, turēja viens otru "slēgtā" satvērienā un, tā sakot, ignorēja apkārtējos. Valss ienāca visās Amerikas valstīs. Valsam ir vēl viena iezīme: tā ir "ceļojoša" deja, kad pāri pārvietojas pa arēnu. Latīņu dejās dejotāju pakāpeniska pārvietošanās ir neparasta, taču dažās dejās tā ir sastopama.

Zapateo

Tipiska kubiešu campesino jeb guajiro deja Pāru deja, kurā pārsvarā vīrietis dejo ar kājām. Ir saglabājušās ilustrācijas no iepriekšējiem gadsimtiem, bet šobrīd deja vairs netiek dejota.

Trova

19. gadsimtā Santjago de Kubā izveidojās ceļojošu mūziķu grupa, trubadūri, kas pārvietojās, pelnot iztiku ar dziedāšanu un ģitāras spēli. Viņiem bija liela nozīme kā komponistiem, un viņu dziesmas tika izmantotas visos Kubas mūzikas veidos.

Pepe Sančess (Pepe Sánchez, 1856-1918) bija trovas tēvs un kubiešu bolero radītājs. Viņam nebija formālas mūzikas izglītības. Viņam piemita neparasts talants, viņš komponēja skaņdarbus savā galvā un nekad tos neuzrakstīja. Tā rezultātā lielākā daļa no šiem numuriem ir zuduši uz visiem laikiem, lai gan ir saglabājušies aptuveni divi desmiti, jo draugi un mācekļi tos pārrakstīja. Viņš radīja arī reklāmas džinglus, pirms radās radio. Viņš bija paraugs un skolotājs lielajiem trovadores, kas viņam sekoja.

Pirmais un viens no visilgāk dzīvojošajiem bija Sindo Garajs (1867-1968). Viņš bija izcils dziesmu komponists, un viņa labākās dziesmas ir daudzkārt dziedātas un ierakstītas. Arī Garajs bija muzikāli analfabēts - patiesībā alfabētu viņš iemācījās tikai 16 gadu vecumā -, taču viņa gadījumā ir ne tikai partitūras, bet ir arī ieraksti. Viņš raidīja radio, veidoja ierakstus un saglabājās līdz mūsdienām. Viņš mēdza teikt: "Nav daudz cilvēku, kas ir paspieduši roku gan Hosē Marti, gan Fidēlam Kastro!".

Čičo Ibaness (Chicho Ibáñez, 1875-1981) dzīvoja vēl ilgāk par Garu. Ibáñez bija pirmais trovadors, kas specializējās kubiešu son; viņš dziedāja arī guaguancos un abakuá (melnādaina slepena biedrība) dziesmas.

Daudzi no pirmajiem trovadores, piemēram, Manuels Korona (kurš strādāja Havanas bordeļa rajonā), komponēja un dziedāja guarachas, lai līdzsvarotu lēnākos boleros.

Bolero

Šī ir dziesmu un deju forma, kas ir pavisam atšķirīga no tās spāņu nosaukuma. Tā radās 19. gadsimta pēdējā ceturksnī, kad to izveidoja tradicionālās trovas dibinātājs Pepe Sančess. Viņš sarakstīja pirmo bolero "Tristezas", ko dzied vēl šodien. Bolero vienmēr ir bijis trova mūziķu repertuāra neatņemama sastāvdaļa. Bolero izrādījās ārkārtīgi pielāgojams, un tā radās daudzi varianti. Tipisks bija sinkopju ieviešana, kas noveda pie bolero-son, bolero-mambo un bolero-cha. Bolero-son uz vairākiem gadu desmitiem kļuva par populārāko deju ritmu Kubā, un tieši šo ritmu starptautiskā deju sabiedrība pārņēma un mācīja kā kļūdaini nosaukto "rumbu".

Danzón

Eiropas ietekmi uz Kubas mūzikas attīstību vēlāk atspoguļo danzón - eleganta mūzikas forma, kas savulaik bija populārākā mūzika Kubā. Tā ir kreoliskās kubiešu contradanza pēctece. Danzón iezīmē pārmaiņas, kas notika no 18. gs. beigu kopīgās dejas stila uz vēlāko laiku pāru dejām. To veicināja savulaik skandalozā valša panākumi, kad pāri dejoja viens pret otru un neatkarīgi no citiem pāriem, nevis saskaņā ar iepriekš noteiktu struktūru. Danzón bija pirmā kubiešu deja, kurā tika izmantoti šādi paņēmieni, lai gan starp abām dejām ir atšķirība. Walz ir progresīva balles deja, kurā pāri pārvietojas pa grīdu pretēji pulksteņrādītāja rādītāja virzienam; danzón ir "kabatas lakatiņu" deja, kurā pāris paliek nelielā laukumā uz grīdas.

Danzón tika eksportēts un guva atzinību visā Latīņamerikā, īpaši Meksikā. Tagad tas ir pārdzīvojums gan mūzikā, gan dejā, taču tā augsti orķestrētie pēcteči turpina dzīvot.

Dēls

Kristobals Diazs (Cristóbal Díaz) uzskata, ka dēls ir vissvarīgākais kubiešu mūzikas žanrs, kas ir vismazāk pētīts. Var teikt, ka son Kubai ir tas pats, kas tango Argentīnai vai samba Brazīlijai. Turklāt, iespējams, tas ir viselastīgākais no visiem Latīņamerikas mūzikas veidiem. Tās lielākais spēks ir Eiropas un Āfrikas mūzikas tradīciju saplūšana. Tās raksturīgākie instrumenti ir kubiešu ģitāra, ko dēvē par tres, un labi pazīstamais divgalvainais bongó; tie ir sastopami no pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. Raksturīgi ir arī claves, spāņu ģitāra, kontrabass, agrīnā posmā arī kornete jeb trompete un visbeidzot klavieres.

Dēls radās Oriente, salas austrumu daļā, apvienojot spāņu ģitāras un liriskās tradīcijas ar Āfrikas perkusijām un ritmiem. Tagad mēs zinām, ka tās kā atsevišķas formas vēsture ir salīdzinoši nesena. Nav pierādījumu, ka tā aizsākās 19. gadsimta beigās. Apmēram 1909. gadā tas pārcēlās no Oriente uz Havanu, un to pārvadāja Permanente (armijas) karavīri, kurus saskaņā ar politiku izsūtīja no viņu izcelsmes apgabaliem. Pirmie ieraksti tika veikti 1918. gadā.

Ir daudz dēlu veidu. Odilio Urfē atzina šos variantus:

son montuno

changuí

sucu-sucu

pregón

bolero-son

afro-son

son guaguancó

mambo

un noteikti var pievienot

salsa (lielā mērā)

timba

Turklāt dēls atkal un atkal ir mainījis vecāko danzón, lai padarītu to sinkopētāku un kreoliskāku, sākot no 1910. gada, caur danzón-mambo un cha-cha-cha līdz sarežģītiem mūsdienu aranžējumiem, kurus ir gandrīz neiespējami kategorizēt.

Mūsdienās son ir ļoti atšķirīgs, un tā raksturīgākā iezīme ir sinkopēts basa impulss, kas nāk pirms downbeat, piešķirot son raksturīgo ritmu; to dēvē par paredzamo basu.

Kubas džezs

Daudzus gadus džeza vēsture Kubā bija neskaidra, taču tagad ir kļuvis skaidrs, ka džeza vēsture Kubā ir tikpat sena kā ASV.

Tagad par Kubas agrīnā džeza grupām ir zināms daudz vairāk, lai gan pilnīgu novērtējumu kavē ierakstu trūkums. Abu valstu mūziķi uzturēja kontaktus, migrējot un apmeklējot ASV, kā arī savstarpēji apmainoties ar ierakstiem un notīm. 20. gadsimta pirmajā pusē pastāvēja ciešas attiecības starp Kubas un Ņūorleānas mūziķiem. Slavenā Tropicana kluba orķestra vadītājs Armando Romeu juniors bija viena no vadošajām figūrām Kubas džeza attīstībā pēc Otrā pasaules kara. Kubop fenomens un džema sesijas Havanā un Ņujorkā radīja īstas sintēzes, kas ietekmē mūziķus vēl šodien.

Rita Montanera 1938. gadā filmas El romance del palmar uzņemšanas laikā


claves


Sexteto Occidente, Ņujorka, 1926 gads atpakaļ: Maria Teresa Vera (ģitāra), Ignacio Piñeiro (kontrabass), Julio Torres Biart (tres); priekšā: Maria Teresa Vera (ģitāra), Ignacio Piñeiro (kontrabass), Julio Torres Biart (tres): Miguelito Garcia (clavé), Manuel Reinoso (bongó) un Francisco Sánchez (maracas).

Buena Vista pieredze

Visā pasaulē interesi par kubiešu mūziku atdzīvināja izcils CD albums ar nosaukumu Buena Vista Social Club. Amerikāņu ģitārists Ry Cooder, britu mūzikas producents Nick Gold un kubiešu mūziķis Juan Marcos Gonzáles kopīgi strādāja pie jauna projekta. Viņi izveidoja grupu, kurā pārsvarā spēlēja vecāka gadagājuma kubiešu mūziķi, ar ideju atjaunot Kubas mūziku no 50. gadu zelta laikmeta. Pirmais albums, kas tika izdots 1997. gadā, kļuva par milzīgu hitu, pārdots vairāk nekā piecu miljonu eksemplāru tirāžā un 1998. gadā ieguva Grammy balvu. Žurnāls Rolling Stone 2003. gadā to iekļāva žurnāla The 500 Greatest Hits of All Time (500 visu laiku lielākie hiti) sarakstā kā Nr. 260. Pēc pirmā albuma iznācis vēl ducis kompaktdisku, kurus lielākoties izdevušas ierakstu kompānijas Nonesuch Records vai World Circuit.

1999. gadā iznāca Vima Vendersa dokumentālā filma Buena Vista Social Club. Līdz 2007. gadam tā visā pasaulē nopelnīja 23 miljonus ASV dolāru. Jaunākā paaudze bija atklājusi, kāpēc kubiešu mūzika bija tik populāra.

Buena Vista pieredze

Visā pasaulē interesi par kubiešu mūziku atdzīvināja izcils CD albums ar nosaukumu Buena Vista Social Club. Amerikāņu ģitārists Ry Cooder, britu mūzikas producents Nick Gold un kubiešu mūziķis Juan Marcos Gonzáles kopīgi strādāja pie jauna projekta. Viņi izveidoja grupu, kurā pārsvarā spēlēja vecāka gadagājuma kubiešu mūziķi, ar ideju atjaunot Kubas mūziku no 50. gadu zelta laikmeta. Pirmais albums, kas tika izdots 1997. gadā, kļuva par milzīgu hitu, kas tika pārdots vairāk nekā piecu miljonu eksemplāru tirāžā un 1998. gadā ieguva Grammy balvu. Žurnāls Rolling Stone 2003. gadā to iekļāva žurnāla The 500 Greatest Hits of All Time (500 visu laiku lielākie hiti) sarakstā kā Nr. 260. Pēc pirmā albuma iznācis vēl ducis kompaktdisku, kurus lielākoties izdevušas ierakstu kompānijas Nonesuch Records vai World Circuit.

1999. gadā iznāca Vima Vendersa dokumentālā filma Buena Vista Social Club. Līdz 2007. gadam tā visā pasaulē nopelnīja 23 miljonus ASV dolāru. Jaunākā paaudze bija atklājusi, kāpēc kubiešu mūzika bija tik populāra.