Trio sonāte: definīcija, baroka vēsture un slavenākie komponisti

Trio sonāte ir baroka kamermūzikas forma, rakstīta trim muzikālām balsīm (trīs partijām) un īpaši populāra 17. gadsimtā un 18. gadsimta sākumā — baroka laikmetā. Lai gan partitūra paredz trīs neatkarīgas līnijas, praksē trio sonātes bieži tiek atskaņotas četros izpildītājos: divas solo melodiskās daļas un viena zemākā partija (basso continuo), kuru parasti pilda viens taustiņinstruments kopā ar zemāko stīgu instrumentu.

Kas ir trio sonāte — struktūra un raksturojums

Trio sonāte parasti ir rakstīta trim balsīm. Augšējās divas balsis (bieži dubultotas ar divām vijolēm vai vijoli un flautu) satur atšķirīgas, bet savstarpēji saistītas melodijas; tās bieži imitē viena otru un ir vienlīdz nozīmīgas. Trešā — zemākā — partija nodrošina pavadījumu un harmonisko bāzi. Šo pavadījumu sauc par basso continuo. Continuo parasti realizē ar diviem instrumentiem: piemēram, zemākā stīgu daļa (piem., čells vai basa vijole) kopā ar taustiņinstrumentu (piem., klavesīns), kas bieži rāda akordu harmonisko pildījumu. Tāpēc praktiski trio sonāte bieži tiek atskaņota četriem mūziķiem, lai gan notācijā saglabājas tikai trīs partijas.

Instrumentācija un izpildījuma prakse

Parasti trio sonātes solo partijas raksta vijolei, flautai vai citiem melodiskiem instrumentiem; zemo partiju nodrošina basso continuo. Continuo īstenošanas veids var atšķirties — taustiņinstruments (klavesīns, ērģeles) var spēlēt akordus un labās rokas partiju, bet bass var tikt nodrošināts ar čellu, viola da gamba, kontrabasu vai ērģeļu pedāliem. Continuo notīs bieži ir norādīts ar skaitļiem (figured bass), un klavesīnists vai ērģelnieks improvizē harmonisko pildījumu, ievērojot šos norādījumus.

Forma un stila iezīmes

Baroka trio sonātes var būt gan kontrapunktiskas, gan dzīvīgas, ietekmētas no deju formām. Divas galvenās apakšformas ir:

• Sonata da chiesa — baznīcas sonāta, parasti četrās daļās (lēna — ātra — lēna — ātra), bieži ar kontrapunktisku raksturu un noslēgumu fūgas formā. Tādu trio sonāšu piemēri ir gan Arkandželo Korelli (Arcangelo Corelli) op. 1 un op. 3.
• Sonata da camera — kameras sonāta, kas sastāv no vairākām daļām, bieži katra ir kā atsevišķa deja; Corelli op. 2 un op. 4 ir tieši šajā stilā.

Trio sonātes raksturo skaidra trīs līniju politēmiska tekstūra (dažreiz ar īsiem akordu momentiem), imitācija starp augšējām balsīm un bargāka kontrapunkta lietojums fūgu un citu daļu ietvaros.

Johans Sebastians Bahs un ērģeļu trio

Johans Sebastians Bahs ir viens no svarīgākajiem trio sonātes attīstītājiem. Viņš iekļāva trio faktūru gan kamerformās, gan lielākos darbos: uzreiz minami viņa rakstītie trio partitu darbi, piemēram, fragmenti "Muzikālajā piedāvājumā", kuri paredzēti vijolei, flautai un continuo. Bahs arī sarakstīja sešas trio sonātes ērģelēm, kuras spēlē viens izpildītājs — divas augšējās partijas tiek atskaņotas ar abām rokām uz atsevišķiem manuāliem, bet trešā partija ar pedāļiem; tādējādi ērģeles spēj pārvērst trīs balsis par nepārtrauktu sonātes tekstūru. Bahs rakstīja arī sonātes vienam melodiskajam instrumentam ar klavesīnu (parasti vijole vai flauta + klavesīns), kur klavesīnista labā roka spēlē otro balsi, bet kreisā roka nodrošina trešo, zemāko partiju — šīs arī var uzskatīt par trio sonātēm, pat ja autors tās tā nesauc.

Slavenākie komponisti un piemēri

Daudzi baroka meistari rakstīja trio sonātes. Starp slavenākajiem ir:

• Arkandželo Korelli (Arcangelo Corelli) — viņa op. 1–4 trio sonātes noteica stilu un formu rīku daudzām nākamajām paaudzēm.
• Tomaso Albinoni — rakstīja melodiskas trio sonātes vijolei un continuo.
• Henrijs Pērcels — angļu baroka trio darbi ar raksturīgu kolorītu.
• Dītrihs Bukštehude — īpaši ievērojams ērģeļu un kamermūzikas trio faktūras lietotājs.
• Georgs Frīdrihs Hendele — rakstīja trio sonātes gan koncertējošai, gan kamerkonfigurācijai.
• Georgs Filips Telemans — ļoti ražīgs komponists ar daudziem trio sonātu cikliem.
• Johans Pahelbels — rakstīja trio un kamermūzikas darbus, kas ietekmēja vācu baroka stilu.
• Antonio Vivaldi — radīja dinamiskas trio sonātes un kamermūzikas gabalus ar spēcīgu melodiku un ritmiku.

Ietekme un attīstība

Trio sonāte bija svarīga baroka stila izpausme un veicināja kontrapunktiskās kamermūzikas attīstību. Ar laiku trio tekstūra kļuva par vienu no pamatiem klasiskajā mūzikā, un no tās attīstījās dažādas instrumentālas kombinācijas. Tomēr jāpiezīmē, ka 19. gadsimtā par "trio" bieži saprot citu formu (piem., klavieru trio — piano, vijole, čells), kas konceptuāli atšķiras no baroka trio sonātes, jo tur parasti domā trīs patstāvīgas daļas un cits harmonijas traktējums.

Trio sonāte paliek būtisks piemērs tam, kā ar tikai trim melodiskām līnijām var sasniegt bagātīgu harmonisku un kontrapunktisku tekstūru — īpaši, ja tiek izmantots basso continuo un improvizācijas prakse klavesīna vai ērģeļu partijas realizācijā.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir trio sonāte?

Jautājums: Cik spēlētāju parasti piedalās trio sonātes atskaņošanā?

Jautājums: Kas sarakstīja dažas no labākajām trio sonātēm?

J: Kādi citi komponisti rakstīja trio sonātes?

Vai Bahs ir sarakstījis skaņdarbus, kurus varētu uzskatīt par trio sonātēm?

Meklēt pēc burta