Toccata (tokāta): definīcija, vēsture un slavenākie skaņdarbi

Toccata ir nosaukums, ko bieži piešķīra skaņdarbiem solo instrumentiem, sākot no renesanses laikmeta. Vārds cēlies no itāļu valodas, kas nozīmē pieskarties, kā arī spēlēt mūzikas instrumentu. Šie skaņdarbi bieži vien bija diezgan sarežģīti, tajos bija daudz ātru notu, kas parādīja, cik labi cilvēks prot spēlēt. Toccata parasti uzsver virtuozo tehniku, brīvu, improvizatorisku raksturu un ritmisku enerģiju; nereti tā ir īsa, dramatiskā forma, kas var kalpot gan kā atklājoša daļa, gan kā noslēgums.

Definīcija un galvenās iezīmes

Tokata parasti raksturojas ar:

• ātriem, plūstošiem pasaulījumiem un skalu skriešanās fragmentiem, it īpaši labajā rokā klavieru vai ērģeļu repertuārā;
• atkārtotiem toņiem un akordiem, kas rada nervozu vai dinamisku efektu;
• kontrastu starp brīvi improvizatorisku materiālu un stricte ritmiskiem vai fūgā līdzīgiem motīviem (bieži sastopama toccatas un fūgas kombinācija);
• īpašām tehnikām ērģelēm — pedāļu partijas, grandiozas sonoritātes un registrācijas izmantojums;
• klavieru tokatas mēdz prasīt spēcīgu pirkstu neatkarību, precīzu atkārtojumu kontroli un plašu dinamisko diapazonu.

Vēsture pa periodiem

Pirmās tokatas Ziemeļitālijā sarakstīja tādi komponisti kā Klaudio Monteverdi un Džovanni Gabrieli. Lai gan Monteverdi ir plašāk pazīstams ar vokālo mūziku, agrīnās instrumentālās tokatas un brīvi improvizatoriskie raksturi bija raksturīgi Ziemeļitālijas skolai. Tāpat agrīnās tokatas radīja daudzi citi renesanses un agrā baroka meistari — piemēram, Claudio Merulo un Girolamo Frescobaldi — kuri attīstīja stilus un tehnikas, kas vēlāk kļuva par tokatas pamatu.

Vācijā tokatas kļuva populāras, un to radīja tādi komponisti kā Hanss Leo Haslers, kurš bija mācījies Venēcijā pie Gabrieli. Daudzi vācu baroka ērģeļmūzikas komponisti rakstīja tokatas: Švelinks (holandietis), Pāhelbels, Bukstehude un Johans Sebastians Bahs. Bahs sarakstīja Tokatu un fūgu d-moll, kas ir viens no slavenākajiem baroka ērģeļmūzikas skaņdarbiem un, iespējams, arī slavenākā jebkad sarakstītā tokāte. Vācu tradīcija bieži apvienoja brīvi improvizatoriskas toccatas daļas ar kontrapunktiskām fūgām.

Pēc baroka laikmeta komponisti vairs bieži nerakstīja tokatas. Toccata atkal kļuva populāra 19. gadsimta beigās, kad toccata atkal sāka rakstīt franču ērģeļmūzikas komponisti, piemēram, Šarls Marijs Vidors (Charles-Marie Widor), kura toccata no 5. simfonijas ir ļoti populāra arī mūsdienās, īpaši kāzās. Tajā ir daudz ātru notu labajā rokā (un reizēm arī kreisajā) un liela melodija pedāļos. Vēl viena slavena ērģeļu tokāte ir Luija Vērna (Louis Vierne) skaņdarbs. Tā ir viņa 1. simfonijas pēdējā daļa (šajā laikā franču komponisti rakstīja ērģeļdarbus, ko dēvēja par "simfonijām").

20. gadsimtā vairāki komponisti rakstīja tokatas klavierēm, tostarp Prokofjevs, Hačaturjans, Ravels (daļa no "Le Tombeau de Couperin") un Klods Debisī (daļa no "Suite: Pour le Piano"). Prokofjeva Toccata op. 11 un Hačaturjana Toccata ir piemēri, kā 20. gadsimta komponisti izmantoja toccatas enerģiju un ritmisko drosmi, pielāgojot to mūsdienu harmonijai un klaviatūras tehniskajām prasībām.

Slavenākie skaņdarbi un izcilākie piemēri

• Johans Sebastians Bahs: Tokata un fūga d-moll — ikoniska baroka ērģeļu skaņdarba kombinācija, kas kļuvusi par populāru kultūras simbolu un bieži tiek lietota filmās un teātrī.
• Šarls Marijs Vidors: Toccata no 5. simfonijas — populāra kāzās un ceremonijās, demonstrē franču ērģeļu skolu.
• Luijs Vērns: Toccata no 1. simfonijas — spēcīga, krāšņa ērģeļu daļa franču simfoniskajā tradīcijā.
• Sergejs Prokofjevs: Toccata op.11 — virtuozs un raksturīgs 20. gadsimta pianisma piemērs.
• Maurice Ravel: Toccata no Le Tombeau de Couperin — atgriežas pie baroka formas, bet ar modernu harmoniku un ritmiku.
• Klods Debisī: Toccata no Pour le Piano — elegants un žilbinošs klavierdarbs, kas apvieno toccatas raksturu ar impresonistisku kolorītu.

Izpildījums un tehnika

Toccata izpilde prasa:

• lielu tehnisku meistarību: ātras skalas, akordu sērijas, precīza ritma noturēšana;
• labu pedāļu tehniku ērģeļu mūzikā — balanss starp pedāļu melodiju un manuālajām partijām;
• reģistrācijas un dinamikas sapratni ērģelēm: pareiza reģistru izvēle nosaka skaņas krāsu un iespaidu;
• muzikālu paziņojumu — pat ja toccata izskatās kā tehnisks brīnums, svarīga ir arī frāzēšana un īslaicīgu motīvu veidošana.

Mūsdienu lietojums un ietekme

Toccata nav ierobežota tikai ar ērģelēm un klavierēm — mūsdienās toccatas komponē arī orķestrim, kamermūzikai un citām solo partijām. Toccata motīvi bieži parādās kino, televīzijā un populārajā mūzikā, jo tie radikāli pauž dramatisma un tempu sajūtu. Turklāt daudzi mūsdienu komponisti interpretē toccatu iezīmes, apvienojot tās ar jaunām harmoniskām valodām un ritmiskām struktūrām.

Kopumā toccata ir forma, kas iepriecina gan izpildītāju, gan klausītāju ar savu virtuozitāti, enerģiju un spēju izteikt dramatiskas kontrastējošas domas īsā, koncentrētā formā.

Jautājumi un atbildes

J: Ko nozīmē vārds "Toccata"?

J: Kas bija daži no pirmajiem komponistiem, kas rakstīja tokatas?

J: Kādiem instrumentiem parasti tiek rakstītas tokatas?

J: Kas sarakstīja vienu no slavenākajiem baroka ērģeļmūzikas skaņdarbiem - Tokatu un fūgu d-moll?

J: Kurš 19. gadsimta beigās atkal popularizēja tokatu rakstīšanu?

J: Kurš 20. gadsimta komponists sarakstīja vairākas klaviertokatatas?

Meklēt pēc burta