Mūzikas transkripcija un notācija: definīcija, metodes un piemēri

Mūzikas transkripcija un notācija: skaidri termini, praktiskas metodes, piemēri un padomi, kā precīzi pierakstīt melodiju, ritmu un aranžējumus dažādos žanros.

Autors: Leandro Alegsa

Mūzikas transkripcija ir notācija jau esošam skaņdarbam, kas iepriekš nav bijis notēts. Mūziķi bieži vien nav vienisprātis par to, ko vajadzētu saukt par "transkripciju" un ko par "aranžējumu". Parasti transkripcijas ir tieša avota notācija, savukārt mūziķis, kas veido aranžējumu, var mūzikā ielikt jaunas interpretācijas (t. i., mainīt instrumentāciju, pārharmonizēt vai pat no jauna sadalīt skaņdarbu, kā tas ir dziesmu kaverversijās). Transkripcija, kā raksta Klapuri, prasītu atrisināt visu skaņu notikumu augstumu, laiku un instrumentāciju; lai gan dažos gadījumos tas var būt grūti, parasti šo mērķi pārdefinē tā, ka transkripcija ir pēc iespējas lielāka skaita skaņu komponentu vai kādas precīzi definētas mūzikas signāla daļas (t. i., dominējošās melodijas vai visizteiktāko bungu skaņu) pieraksts.

Transkripcijas var izveidot visu veidu mūzikai, lai palīdzētu izpildītājam apgūt skaņdarbu. Transkripcijas ir izplatītas tādās mūzikas formās kā džezs (kas parasti sastāv no improvizācijas) un tautas mūzika, kuru tradicionāli mācās no paaudzes paaudzē, klausoties un atdarinot. 20. gadsimta sākumā daži komponisti sāka interesēties par savu valstu tradicionālo tautasdziesmu pierakstīšanu. Bēla Bartoks (Béla Bartók) un Zoltans Kodalī (Zoltan Kodaly) Ungārijā, kā arī Sesils Šarps (Cecil Sharpe) un Ralfs Vogans Viljamss (Ralph Vaughan Williams) Anglijā īpaši pārrakstīja dažādas tautasdziesmas, kuras viņi dzirdēja dziedātas savu valstu ciematos.

Metodes un instrumenti

Transkripcijas var veikt ļoti dažādos veidos atkarībā no mērķa un materiāla sarežģītības. Galvenās pieejas:

  • Manuālā klausīšanās un pieraksts: visizplatītākā metode, kur transkribētājs atkārtoti klausās ierakstu, lēnina frāzes, izveido skici (melodija, akordi, ritms) un pēc tam precizē nošifrējumu.
  • Daļēji automatizētas metodes: instrumenti, kas palīdz atpazīt augstumu un ritmu (piem., programmas ar pitch‑detection), bet prasa cilvēka korekcijas, jo polifonijai automātika bieži kļūst neprecīza.
  • SPEKTOGRĀFA un vizuālā analīze: frekvenču attēli (spectrogram) palīdz noteikt toņu kontūras, pārejas, perkusijas impulsiem raksturīgus signālus un mikrotonālitas nianses.
  • MIDI un tiešā ieraksta pārveide: ja pieejams MIDI vai daudzkanālu stems, transkripcija var tikt iegūta automātiski un pēc tam pārlabota.
  • Tablatūras un akordu lapas: īpaši populāras ģitārai, mandolīnai un citiem cimperinstrumentiem, kad precīzs notu augstums nav tik svarīgs kā pirkstu vietas un ritma raksts.

Ko un kā transkribēt — formas un līmeņi

  • Hiperspecifiska transkripcija: visi instrumentālie līmeņi, dinamika un artikulācija — piemēram, precīzs pūšamo instruments vai strunām raksturīgais vibrato.
  • Melodijas/unisono transkripcija: koncentrējas uz dominējošo melodiju vai solo, kas noder solistiem un mūzikas studentiem.
  • Akordu/lidotā līnija (lead sheet): norāda melodiju, pamata akordus un ritmu, sniedzot pietiekami daudz informācijas pavadījumam vai aranžēšanai.
  • Ritmiskā transkripcija: perkusijas partijas, poliritmi un smalkas ritmiskas nianses — īpaši svarīgi mūsdienu popā, džeza un pasaules mūzikā.

Praktiski padomi transkribētājiem

  • Sākiet ar skeleta pierakstu — pamata tempo, taktsmērs, akordu progresija un galvenā melodija. Pēc tam pievienojiet detaļas.
  • Izmantojiet spoli vai lēnas atskaņošanas rīkus, bet uzmanieties — pārāk lēna atskaņošana var mainīt frāzēšanas izjūtu.
  • Atdaliet balsis, ja iespējams — koncentrējieties uz vienu partiju vienlaikus (piem., basu, tad ritmu, tad melodiju).
  • Norādiet neveiktās vietas un interpretācijas variants, ja nav skaidrs — labāk atzīmēt neskaidrību nekā pieņemt kļūdainu risinājumu.
  • Pārbaudiet ar instrumentu vai vokāli — bieži dzirdamie intervāli atšķiras no tiem, kas reāli izpildāmi.

Sarežģījumi un ierobežojumi

Transkribēšanu var apgrūtināt vairāki faktori:

  • Polifonija: daudzi instrumenti vienlaikus rada signālu, ko ir grūti sadalīt uz atsevišķām balss līnijām.
  • Efekti un sintezatori: modulācijas, efekti (reverb, delay), elektroniskie skaņu ģeneratori var maskēt toņu sākumu un augstumu.
  • Mikrotonalitāte un ornamentācija: tautas mūzika un daļa pasaules mūzikas izmanto niansētas skaņas, kuras klasiskā piecu līniju notācija neatspoguļo pilnībā.
  • Ieraksta kvalitāte: troksnis, kompresija un frēkvenču balanss ietekmē atpazīšanu.

Piemēri un vēsturiskā nozīme

Transkripcija ir svarīga ne tikai praktiskai izpildei, bet arī mūzikas saglabāšanai un pētniecībai. Kā redzams iepriekš, pētnieki un komponisti, piemēram, Bēla Bartoks (Béla Bartók) un Zoltans Kodalī (Zoltan Kodaly) Ungārijā, kā arī Sesils Šarps (Cecil Sharpe) un Ralfs Vogans Viljamss (Ralph Vaughan Williams) Anglijā sistemātiski pierakstīja tautasdziesmas, saglabājot reģionālo materiālu nākamajām paaudzēm. Mūsdienās transkripcijas tiek izmantotas arī:

  • džeza solo analīzei un mācībām, kur studenti pārraksta slavenus solo, lai saprastu improvizācijas paņēmienus;
  • populāro dziesmu akordu lapu sagatavošanai un kaveru veidošanai;
  • etnomuzikoloģiskai pētniecībai un arhivēšanai;
  • filmu un spēļu skaņu celiņu restaurācijai un aranžēšanai.

Juridiskie un ētiskie aspekti

Transkribējot mūsdarbus, jāņem vērā autortiesības — īpaši komerciāliem izdevumiem vai publicēšanai. Ja darbs ir aizsargāts, plašāka publicēšana var prasīt licences vai autoru piekrišanu. Vienmēr norādiet autorus un avotu, pat ja transkripcija ir precīza.

Apkopojot — mūzikas transkripcija ir gan praktisks rīks izpildītājiem un pedagogiem, gan svarīga pētniecības metode, kas palīdz saglabāt un izprast mūzikas materiālus. Atkarībā no mērķa un resursiem tā var būt vienkārša melodijas pierakstīšana vai ļoti detalizēts daudzkanālu atveidojums ar precīzu artikulāciju un dinamiku.

Pielāgošana

Dažkārt transkripcijas tiek veiktas praktisku iemeslu dēļ. Mocarts veica dažu savu operu skaņdarbu transkripcijas, aranžējot tos nelielām instrumentu grupām, lai tās varētu atskaņot tautas izklaidei. Stravinskis transkribēja klavierēm dažus savus baletus, piemēram, "Pavasara rituālu" klavierduetam un dažas dejas no "Petručkas" klavierēm solo. Šāda veida transkripcijas bieži dēvē par "reducēšanu" - liela apjoma skaņdarba vienkāršošanu, lai to varētu izpildīt mazāks ansamblis vai solists.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir mūzikas transkripcija?


A: Mūzikas transkripcija ir notācija jau esošam skaņdarbam, kas iepriekš nav bijis notēts.

J: Ar ko transkripcijas atšķiras no aranžējumiem?


A: Transkripcijas ir tieša avota notācija, savukārt aranžējumi var ietvert jaunas interpretācijas mūzikā, piemēram, mainot instrumentāciju, pārharmonizējot vai sadalot skaņdarbu.

J: Kādi ir daži izplatītākie mūzikas veidi, kuriem tiek veidotas transkripcijas?


A: Transkripcijas var veidot visu veidu mūzikai, bet tās ir izplatītas džezā (kas parasti sastāv no improvizācijas) un tautas mūzikā, kuru tradicionāli mācās no paaudzes paaudzē, klausoties un atdarinot.

J: Kuras ievērojamas personības 20. gadsimta sākumā transkribēja tradicionālās tautasdziesmas?


A: Bēla Barts (Béla Bartَk) un Zoltans Kodalī (Zoltan Kodaly) Ungārijā, kā arī Sesils Šarps (Cecil Sharpe) un Ralfs Vogans Viljamss (Ralph Vaughan Williams) Anglijā īpaši pārrakstīja dažādas tautasdziesmas, kuras viņi šajā laikā dzirdēja dziedātas ciemos.


Meklēt
AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3