Transponējoši instrumenti: definīcija, darbība un piemēri
Atklāj transponējošu instrumentu noslēpumus: definīcija, darbība un praktiski piemēri (B♭ klarnete, E♭ saksofons, F rags) — saprotami un īsi.
Transponējošs instruments ir mūzikas instruments, kura skaņa (reālais, «koncertā» dzirdamais augstums) atšķiras no tā, kas rakstīts notīs — bet tā atšķirība ir vienmēr vienāda intervāla apmērā. Tas nozīmē: ja uz transponējošā instrumenta uzraksta vai nolasa noti, kas nosaukta kā „C”, tad, to atskaņojot, skan cita noteikta nots (piemēram, B♭ vai F) — visi instrumenta notu pieraksti ir pārvietoti vienu un to pašu intervālu. Rezultātā melodija saglabā savu pareģeno attiecību starp notīm, taču skan citā toņu salikumā (koncertaugstumā). Parasti ar „koncerta augstumu” apzīmē to, kā dzirdētu noti, ja spēlētu instrumentu bez transponēšanas (piemēram, klavieres vai vijole).
Ko tas nozīmē praktiski?
Ja, piemēram, uz basa klarnetes ir uzrakstīta nota „C”, tad, ja to atskaņo, dzirdamā (koncerta) nota būs B♭ — tātad instruments skan par vienu visu tonālu soli (divi pustoņi) zemāk nekā rakstīts. Analoģiski, ja uz raga F ir uzrakstīta „C”, tas skanēs kā «F» (t.i. par kvintu zemāk), un uz alta saksofona E♭ rakstītā „C” skanēs kā E♭ (par lielu sesto zemāk).
Kāpēc daudzi pūšaminstrumenti ir transponējoši?
Transponēšanas iemesli ir gan vēsturiski, gan praktiski:
- Vēsturiskā attīstība — dažādi instrumenti radās dažādos reģistros un noskaņojumos. Lai saglabātu vienotus spēles pirkstu paņēmienus pār instrumentu familijām, bija ērtāk rakstīt partiju tā, lai taustiņiem/fingeringam jāatbilst pazīstamiem rakstiem.
- Praktiskums — transponētas partijas ļauj, piemēram, saksofona vai trompetes mūziķiem lasīt „C” manierē, bet instruments skan koncertajā tonī, kas atvieglo pāreju starp dažādiem instrumentiem vienas ģimenes ietvaros.
- Notu lasāmība un diapazons — daži instrumenti tiek rakstīti transponēti, lai daļa notu būtu ērtā diapazonā (piem., raga partijas rakstītas treble clef, lai izvairītos no pārsākta zemo atslēgu lietojuma).
Kā strādā transponēšana — piemēri
Galvenā doma: lai partija, ko mūziķis lasa, skanētu koncertā pareizi, rakstītais materiāls parasti ir pārvietots augstāk vai zemāk par konkrētu intervālu. Bieži sastopami piemēri:
- B♭ instrumenti (piem., B♭ klarnete, B♭ trompete, B♭ soprānsaksofons): rakstītā «C» skan kā B♭ — instruments skaņojas par lielu sekundi zemāk (2 pustoņi).
- F instruments (piem., rags F): rakstītā «C» skan kā F — instruments skaņojas par kvintu zemāk (7 pustoņi).
- E♭ instruments (piem., alta saksofons E♭): rakstītā «C» skan kā E♭ — instruments skaņojas par lielu sesti zemāk (9 pustoņi).
- Tenora saksofons (B♭): rakstītā «C» skan kā B♭, taču bieži tas skan par oktāvu zemāk nekā soprānsaksofons, tātad kopumā par lielu devīto (oktāva + lielā sekunds) zemāk.
- Baritona saksofons (E♭): rakstītā «C» skan kā E♭, bieži par oktāvu zemāk nekā alta saksofons (t.i., par lielu tīrešpadsmitu/trešpadsmitu zemāk).
- Kontrabass: tradicionāli notu pieraksts ir par oktāvu augstāk nekā skanējums — tas nozīmē, ka kontrabass ir «transponējošs» instrumenta ziņā (skaņo par oktāvu zemāk).
Kā pārrēķināt (vienkārša pamācība)
Ja jums jāuzraksta partija transponējošam instrumentam vai jānosaka, ko lasīs mūziķis, izmantojiet šo principu: ja instruments skan zemāk par rakstīto, tad, lai sasniegtu koncertutonalitāti, rakstiet notis par to pašu intervālu augstāk. Piemēri:
- Koncertaugstums: C. Lai B♭ klarnete (skaņo par diviem pustoņiem zemāk) skanētu kā koncertā C, daļai klarnetes jābūt uzrakstītai D (C + 2 pustoņi).
- Koncertaugstums: C. Lai rags F (skaņo par kvintu zemāk) skanētu kā koncertā C, raga partija jāuzraksta kā G (C + kvinta uz augšu) — tradicionāli raga partijas bieži tiek rakstītas treble clef, bet jāņem vērā transponēšanas virziens.
Atcerieties pārskatīt arī notācijas taustiņu (key signature): ja koncerttā ir, piemēram, viens bemols, tad B♭ instrumenta partija parasti iegūs papildus bemolu, atkarībā no transponēšanas virziena un intervāla.
Kādi instrumenti parasti nav transponējoši?
Daudzi ritma instrumenti un klavieres, vijole, čells, flautas u. c. ir «koncerta» instrumenti — tie tiek rakstīti tieši tā, kā skan. Tāpat diriģenta partitūra parasti tiek pierakstīta koncertaugstumā, lai visas daļas redzamas vienuviet un viegli saprotamas.
Praktiski padomi mūziķiem
- Mācieties atcerēties visbiežāk lietotos transponēšanas intervālus saviem instrumentiem (piem., B♭ — 2 pustoņi, E♭ — 9 pustoņi, F — 7 pustoņi, Tenorsaksofons (B♭) — 14 pustoņi utt.).
- Ja strādājat ar partīcijām, pārbaudiet, vai jūs skatāties koncertaugstumu vai transponētu partiju (dažkārt izdevumos abas versijas pievienotas).
- Izmantojiet transponēšanas tabulas vai programmatūru (notāciju programmas var automātiski pārskaitīt partijas uz vajadzīgo transpozīciju).
- Praktiski pārbaudiet ar instrumentu — dažkārt transponēšana ietver arī oktāvu pārvietojumu vai notu pieraksta ieradumus (piem., dažām saksofonu partijām raksta trešā oktāva pozīcijas, lai spēlētājam būtu ērtāk lasīt).
Secinājums: transponējoši instrumenti neizmaina melodijas attiecības, tikai tās «novieto» citā tonālajā līmenī. Sapratne par to, kāds intervāls atdala rakstīto no skanošā, ļauj droši lasīt, rakstīt un aranžēt mūziku dažādām instrumentu kombinācijām.
Koka pūšaminstrumenti, īpaši rekorde un klarneti, ir bieži transponējoši. Saksofoni un lielākā daļa pūšaminstrumentu arī parasti tiek rakstīti kā transponējoši, lai atvieglotu spēli un partiju izstrādi.
Vēsturisks pieraksts
Iespējams, ka transponētās notācijas (rakstot notis augstāk vai zemāk, nekā tās ir patiesībā) izmantošana sākās līdz ar lēnām izmaiņām instrumentu izgatavošanā. Kad Mocarts bija dzīvs, bija "klarnete C", bet vēlāk to aizstāja ar lielāku, bagātīgāk skanējušo "klarnete B♭". Nekas nemainījās attiecībā uz to, kā klarnetistiem bija jāpārvieto pirksti. Tas palīdzēja spēlētājiem pāriet no vecākā instrumenta uz jaunāko. Iespējams, mūsdienu instrumenta B♭ apguvēji varētu no jauna iemācīties, kā izmantot pirkstus, lai varētu spēlēt ar normālām notīm. Taču visa rakstītā mūzika būtu jāpārtransponē atpakaļ uz "koncerta augstumu".
Dabiskās harmoniskās sērijas un tembrs
Tādiem instrumentiem kā mežragiem un koka pūšaminstrumentiem ir dabiska harmoniskā virkne, tāpēc ir vieglāk un skaļāk spēlēt noteiktos toņos. Tāpēc, rakstot mūziku šiem instrumentiem, tas ir jāatceras. Turklāt šos instrumentus var spēlēt saskaņoti tikai noteiktos taustiņos, jo pastāv problēma, ko sauc par "vienādu temperamentu". Tas, kuras atslēgas būs piemērotas, ir atkarīgs no tā, kādai atslēgai instruments ir noskaņots.
Transponēšanas instrumenti ļauj spēlēt vairākās dažādās tonalitātēs. Pirkstgredzens var palikt nemainīgs. Mainās tikai nots, kurā ir rakstīta mūzika, notis, kas harmonizē ar šo taustiņu, un tembrs (tas, kā nots skan, nevis tikai tas, kurā taustiņā tā ir), jo tiek izmantoti dažādu izmēru instrumenti. Cor anglais ir kā oboja, bet par piektdaļu zemāks (piecas skalas notis. Pierakstītais C skan kā F). Jebkurš obojas spēlētājs var spēlēt cor anglais, lasot notis un spēlējot ar parastiem obojas pirkstiem. Tā automātiski skanēs par piektdaļu zemāk. Salīdziniet to ar flautu, kas nav transponējošs instruments. Ar kreisās rokas trim pirkstiem (1-2-3-3-0-0-0-0) spēlētā nots uz deskantflautas ir G. Lai atskaņotu G uz treļflautas (alta), pirkstgriezums ir 1-2-3-1-2-3. Sākumā tas var būt mulsinoši, bet ar praksi spēlētāji var pierast pie dažādu izmēru flomāsteru maiņas.
Profesionāliem klarnetistiem būs nepieciešami divi klarneti: B un A klarnete. Daži klarnetes futrāļi ir izgatavoti tā, lai tajos varētu ievietot abus instrumentus. Daži klarnetisti spēlē arī basklarneti. Tas arī ir B-bas klarnete, bet skan par oktāvu zemāk nekā parastais B-bas klarnete. Pastāv arī Es klarnete, kas skan par minor trešdaļu augstāk, nekā rakstīts.
Saksofoni transponējas dažādos toņu diapazonos atkarībā no to izmēra. Pūšaminstrumentiem ir vairākas dažādas atslēgas. Spēlētājam vienmēr ir svarīgi uz mēģinājumu vai koncertu ierasties ar pareizo instrumentu. Bieži vien pūšaminstrumentālisti apgūst transponēšanas prasmi. Tas nozīmē, ka, ja viņu skaņdarbs ir uzrakstīts nepareizajā instrumenta, uz kura viņi spēlē, taustiņā, viņi to var nospēlēt pareizajā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir transponēšanas instruments?
A: Transponējošs instruments ir mūzikas instruments, kas nespēlē tās notis, kuras jūs domājat, ka tas spēlēs, bet visas notis atšķiras no īstajām notīm par tādu pašu muzikālo intervālu.
Q: Kāpēc dziesma, kas tiek atskaņota ar transponējošu instrumentu, skan pazīstami, bet tiek atskaņota citā tonalitātē?
A: Dziesma, kas tiek atskaņota uz transponējošā instrumenta, skan pazīstami, bet atskaņota citā toņkārtā, jo transponējošais instruments ir noskaņots augstāk vai zemāk par to, kādas būtu parastās notis, un vienmēr augstāk vai zemāk par to pašu skaņu skaitu skalā.
J: Kā sauc parastās notis?
A: Parastās notis sauc par "koncerta augstumu".
J: Kādā taustiņā ir noskaņota lielākā daļa netransponējošo instrumentu?
A: Lielākā daļa netransponējošo instrumentu, piemēram, klavieres, ir noskaņotas spēlēt C taustiņā.
J: Kā tiek rakstīta vai aprakstīta mūzika transponējošam instrumentam?
A: Rakstot mūziku transponējošam instrumentam, visas notu sērijas tiek rakstītas un aprakstītas kā notis, kas pārceltas par vairākiem pustoņiem uz augšu vai uz leju.
J: Kāda nots izskan klavierēm, kad B klases klarnete spēlē noti, ko sauc par "C"?
A: Kad b-bass klarnete spēlē noti, ko sauc par "C", tā atskaņojot uz klavierēm, tiek atskaņota nots, ko sauc par "B♭".
J: Kādi ir daži instrumentu transponēšanas piemēri?
A: Koka pūšaminstrumenti, īpaši rekorde un klarnete, ir transponējoši instrumenti. Saksofoni un lielākā daļa pūšaminstrumentu ir transponējoši instrumenti. Īpaši transponējošu instrumentu piemēri ir "rags F" un "altsaksofons E♭", kas nozīmē F un E♭ normālās notīs ("koncerta augstumā").
Meklēt