Krāsu teorija

Gētes teorija

Pēc Gētes domām, "visaugstākais ir saprast, ka visi fakti patiesībā ir teorija. "Debesu zilā krāsa mums atklāj krāsu pamatlikumu. Meklējiet neko ārpus parādībām, tās pašas ir teorija."

Gēte pilnībā izpildīja to, ko solīja viņa izcilā darba nosaukums: Dati krāsu teorijai. Tie ir svarīgi, pilnīgi un nozīmīgi dati, bagātīgs materiāls nākotnes krāsu teorijai. Tomēr viņš nav apņēmies sniegt pašu teoriju; tātad, kā viņš pats atzīmē un atzīst ievada xxxix lappusē, viņš nav sniedzis mums īstu skaidrojumu par krāsu būtību, bet patiešām postulē tās kā parādību un tikai stāsta, kā tā rodas, nevis kas tā ir. Fizioloģiskās krāsas ... viņš attēlo kā parādību, kas ir pilnīga un pastāv pati par sevi, nemaz nemēģinot parādīt to saistību ar fizikālajām krāsām, kas ir viņa galvenā tēma. ... tas patiešām ir sistemātisks faktu izklāsts, bet tas apstājas pie tā. (Šopenhauers, Par redzējumu un krāsām, Ievads)

Eksperimenti ar duļķainu vidi

Gētes krāsu pētījumi sākās ar subjektīviem eksperimentiem, kuros tika pētīta duļķainas vides ietekme uz gaismas un tumsas uztveri. Viņš novēroja, ka gaisma, kas redzama caur duļķainu vidi, šķiet dzeltenīga, bet tumsa, kas redzama caur duļķainu vidi, kura ir izgaismota, šķiet zila.

"Augstākā gaismas pakāpe, piemēram, saules gaisma... lielākoties ir bezkrāsaina. Tomēr, redzot šo gaismu caur vidu, bet ļoti nedaudz sabiezinātu, tā mums šķiet dzeltena. Ja šāda nesēja blīvums tiek palielināts vai tās tilpums kļūst lielāks, mēs redzam, ka gaisma pakāpeniski iegūst dzeltenīgi sarkanu nokrāsu, kas visbeidzot kļūst rubīna krāsā." (ToC, 150. lpp.)

"Ja, no otras puses, tumsu redz caur puscaurspīdīgu vidi, kuru izgaismo gaisma, kas uz to krīt, parādās zila krāsa: tā kļūst gaišāka un bālāka, jo lielāks kļūst vides blīvums, bet, gluži pretēji, tumšāka un dziļāka, jo caurspīdīgāka kļūst vide: mazākajā aptumšojuma pakāpē, kas nav absolūta caurspīdība, vienmēr pieņemot pilnīgi bezkrāsainu vidi, šī zilā krāsa tuvojas visskaistākajai violetai." (ToC, 151. lpp.)

Pamatojoties uz šiem novērojumiem, viņš sāka daudzus eksperimentus, novērojot, kā aptumšošana un izgaismošana ietekmē krāsu uztveri dažādos apstākļos.

Tumsa un gaisma

Gētes skatījumā gaisma ir "visviendabīgākā, visviendabīgākā un visviendabīgākā būtne, ko mēs pazīstam. Pretī tai ir tumsa" (Vēstule Jēkabim). Atšķirībā no saviem laikabiedriem Gēte tumsu neuzskatīja par gaismas neesamību, bet gan par polāru un mijiedarbību ar gaismu.

Balstoties uz eksperimentiem ar duļķainiem medijiem, Gēte krāsu raksturoja kā tumsas un gaismas dinamiskas mijiedarbības radītu parādību. Gētes darbu Kuršnera izdevuma redaktors sniedz šādu analoģiju:

"Mūsdienu dabaszinātne tumsu uzskata par pilnīgu nebūtību. Saskaņā ar šo uzskatu gaismai, kas ieplūst tumšā telpā, nav nekāda pretestības, ko tumsa varētu pārvarēt. Gēte sev attēlo, ka gaisma un tumsa attiecas viena pret otru kā magnēta ziemeļu un dienvidu polis. Tumsa var vājināt gaismas darba spēku. Un otrādi - gaisma var ierobežot tumsas enerģiju. Abos gadījumos rodas krāsa. " (Šteiners, 1897)

Gēte raksta:

Dzeltenais ir gaisma, ko ir apslāpējusi tumsa;

Zilais ir tumsa, ko vājina gaisma. (Gēte, "Krāsu teorija" )

Robežnosacījumi

Skatoties caur prizmu, gaismas un tumsas robežas orientācija attiecībā pret prizmu ir būtiska. Ja virs tumšās robežas ir balta virsma, mēs novērojam, ka gaisma iestiepjas zili violetā malā tumšajā zonā; savukārt, ja virs gaišās robežas ir tumša virsma, sarkanīgi dzeltenā mala iestiepjas gaišajā zonā.

Šī atšķirība intriģēja Gēti. Viņš uzskatīja, ka šī krāsu rašanās gaismas un tumsas robežās ir būtiska spektra (ko viņš uzskatīja par saliktu parādību) veidošanā.

Gaismas un tumsas spektri

Tā kā krāsu parādība ir atkarīga no gaismas un tumsas blakusesamības, ir divi veidi, kā izveidot spektru: ar gaismas staru tumšā telpā un ar tumšu staru (t. i., ēnu) gaišā telpā.

Gēte abos gadījumos fiksēja krāsu secību, kas projicētas dažādos attālumos no prizmas (sk. IV plāksni "Krāsu teorija"). Abos gadījumos viņš konstatēja, ka dzeltenā un zilā mala paliek vistuvāk tai pusei, kas ir gaiša, bet sarkanā un violetā mala - vistuvāk tai pusei, kas ir tumša. Noteiktā attālumā šīs malas pārklājas. Ja šīs malas pārklājas gaišajā spektrā, iegūst zaļo krāsu; ja tās pārklājas tumšajā spektrā, iegūst purpura krāsu.

Gaismas spektrā, kas iziet no prizmas, redzams gaismas kūlis, ko ieskauj tumsa. Gar augšējo malu ir dzeltenā un sarkanā krāsa, bet gar apakšējo malu - zilā un violetā krāsa. Spektrs ar zaļu krāsu vidū rodas tikai tur, kur zili violetās un zilās malas pārklājas ar dzelteni sarkanajām malām.

Ja spektrs ir tumšs (t. i., ēna, ko ieskauj gaisma), gar augšējo malu redzam violeti zilu, bet gar apakšējo malu - sarkani dzeltenu, un tur, kur šīs malas pārklājas, redzam purpursarkanu.

Gaismas spektrs - ja krāsu malas pārklājas gaismas spektrā, rodas zaļa krāsa.


Tumšais spektrs - ja krāsainās malas pārklājas tumšajā spektrā, rodas purpursarkana krāsa.

Ņūtons un Gēte

Atšķirīgās pieejas dēļ ir radušies daudzi pārpratumi starp Ņūtona matemātisko izpratni par optiku un Gētes empīrisko pieeju.

Tā kā Ņūtons balto gaismu saprot kā atsevišķu krāsu sastāvdaļu, bet Gēte uzskata, ka krāsa rodas no gaismas un tumsas mijiedarbības, viņi nonāk pie atšķirīgiem secinājumiem jautājumā: vai optiskais spektrs ir primāra vai salikta parādība?

Pēc Ņūtona domām, visas krāsas jau pastāv baltā gaismā, un prizma tikai izlīdzina tās atbilstoši to refragmentacijai. Gētes mērķis bija parādīt, ka prizma kā duļķaina vide ir neatņemams krāsu rašanās faktors.

Ja Ņūtons sašaurināja gaismas staru kūli, lai izolētu parādību, tad Gēte novēroja, ka ar plašāku apertūru spektra nav. Viņš redzēja tikai sarkanīgi dzeltenas malas un zili zilgani zilas malas ar baltu krāsu starp tām, un spektrs veidojās tikai tur, kur šīs malas bija pietiekami tuvu, lai pārklātos. Viņaprāt, spektru var izskaidrot ar vienkāršāku krāsu parādību, kas rodas no gaišo un tumšo malu mijiedarbības. Gētes veiktā tumsas reifikācija lika gandrīz visai mūsdienu fizikai noraidīt Gētes teoriju.

Ņūtons skaidro baltā ar krāsainām malām, sakot, ka atšķirīgā kopējā refrakcijas apjoma dēļ stari sajaucas kopā, veidojot pilnīgi baltu krāsu virzienā uz centru, bet malām šis pilnais sajaukums nav labvēlīgs, un tās ir ar lielāku sarkano vai zilo komponentu.

Atšķirību tabula

Gaismas īpašības	Ņūtons (1704)	Gēte (1810)
Homogenitāte	Baltā gaisma sastāv no krāsainiem elementiem (heterogēna).	Gaisma ir visviendabīgākā, visviendabīgākā, visviendabīgākā (viendabīgākā) lieta.
Tumsa	Tumsa ir gaismas trūkums.	Tumsa ir polāra un mijiedarbojas ar gaismu.
Spektrs	Krāsas tiek izkliedētas no gaismas atkarībā no to atspīduma (primārā parādība).	Krāsainas malas, kas veidojas uz gaišās un tumšās robežas, pārklājas, veidojot spektru (salikta parādība).
Prism	Krāsas pastāvēšanai prizma nav būtiska.	Tā kā prizma ir duļķaina vide, tai ir svarīga loma krāsu rašanās procesā.
Refrakcijas loma	Gaisma sadalās, pateicoties refrakcijai, inflekcijai un atstarošanai.	Lūzums, pārspīlējums un atspīdums var pastāvēt bez krāsas parādīšanās.
Analīze	Baltā gaisma sadalās septiņās tīrās krāsās.	Ir tikai divas tīras krāsas - zilā un dzeltenā; pārējās ir šo krāsu pakāpes.
Sinteze	Tāpat kā balto gaismu var sadalīt, to var salikt atpakaļ.	Krāsas pārtop pelēkos toņos.
Daļiņa vai vilnis?	Daļiņas	Ne, jo tie ir secinājumi un nav novērojami ar maņām.
Krāsu ritenis	Asimetriska, 7 krāsas	Simetriska, 6 krāsas