Werner Heisenberg

Verners Karls Heizenbergs (1901. gada 5. decembris - 1976. gada 1. februāris) bija vācu fiziķis. Viņš saņēma Nobela prēmiju fizikā par darbu kvantu mehānikā. Viņš atklāja Heizenberga nenoteiktības principu, kas parāda, ka pastāv robeža, cik labi dažas lietas var izmērīt.

Heizenbergs dzimis Vērcburgā, Vācijā, Bizantijas vēstures profesora dēls. Viņš studēja fiziku Minhenes universitātē. Viens no viņa skolotājiem bija Arnolds Zommērfelds.

Heizenbergs bija ļoti labs students, un viņam vajadzēja tikai trīs gadus, lai pabeigtu studijas. Pēc tam viņš uzrakstīja doktora disertāciju par kustībām šķidrumu plūsmās ("Über Stabilität und Turbulenz von Flüssigkeitsströmen"-"Par šķidrumu plūsmu stabilitāti un turbulenci"). 1924. gadā viņš kļuva par Maksa Borna asistentu Getingenes Universitātē un 1926. gadā strādāja kopā ar Nils Boru Kopenhāgenas Universitātē.

Kopā ar Bornu un Paskālu Džordanu viņš izveidoja kvantu mehāniku. 26 gadu vecumā Heizenbergs kļuva par teorētiskās fizikas profesoru Leipcigas Universitātē. Tas bija ļoti jauns vecums šādam darbam.

Nobela prēmiju viņam piešķīra 31 gada vecumā.

1937. gadā viņš apprecējās ar Elizabeti Šūmaheri. Viņiem bija septiņi bērni, viens no viņu dēliem ir labi pazīstams kā neirobiologs un ģenētiķis Martins Heizenbergs.

Otrā pasaules kara laikā no 1942. līdz 1945. gadam Verners Heizenbergs vadīja Vācijas atompētniecības darbus. Tā rezultātā netika radīti darbojošies kodolieroči, iespējams, tāpēc, ka Heizenbergs to nevēlējās. Tas nav pārliecinošs apgalvojums. Daži cilvēki ir teikuši, ka Heizenbergs bija ļoti noskaņots pret nacistiem. Daži cilvēki ir teikuši, ka viņš, iespējams, ir bijis viņu atbalstītājs, jo viņš strādāja viņu labā.

Pēc kara no 1945. gada maija līdz 1946. gada janvārim viņš bija ieslodzījumā Farm Hall Anglijā, kur briti un amerikāņi turēja daudzus citus vācu zinātniekus.

Vēlāk viņš strādāja kodolpētniecībā, galvenokārt Rietumvācijā, taču bija pret kodolieročiem.

Viņš nomira Minhenē, Vācijā, 1976. gadā 74 gadu vecumā.

Meklēt pēc burta