Bertolts Brehts

Dzīve

Brehts mācījās skolā Augsburgā, kur viņa tēvs bija papīra fabrikas direktors. Studijas viņš pabeidza 1917. gadā. Pēc tam viņš studēja dabaszinātnes, medicīnu un literatūru Ludviga Maksimiliāna universitātē Minhenē. Studijas viņam nācās pārtraukt, jo bija jāiestājas armijā.

20. gadsimta 20. gados Brehts devās uz Berlīni un kļuva par daļu no kultūras dzīves. Berlīnē viņš iepazinās ar savu otro sievu Helēnu Veigelu un pēc šķiršanās no pirmās sievas apprecējās. Tieši ar otro sievu Brehtam piedzima vēl viens dēls.

Berlīnē viņš iepazinās ar daudziem Veimāras Republikas māksliniekiem un intelektuāļiem. Viņa darbi kļuva ļoti kritiski pret kapitālistisko sabiedrību (piemēram, "Aufstieg und Fall der Stadt Mahagonny" (1930)). Daudzi viņa draugi bija komunisti, taču viņš nekad nepievienojās KPD. Viņa slavenākais darbs ir tā laika "Dreigroschenoper".

1933. gadā nacisti aizliedza spēlēt dažus viņa darbus un arestēja dažus viņa draugus. Pēc Reihstāga ugunsgrēka viņš no Vācijas devās uz Prāgu, Vīni, Šveici un Dāniju.

Nākamos piecus gadus viņš dzīvoja Dānijā. 1938. gadā viņš uzrakstīja grāmatu "Galileja dzīve" (Das Leben des Galilei) par Galileo Galileju, kuru vajāja Svētā inkvizīcija, jo viņš vēlējās atklāt zinātnisko patiesību.

Kad Vācija okupēja Dāniju, viņam atkal nācās bēgt.

Viņš devās uz Zviedriju, tad uz Somiju un visbeidzot uz Maskavu Padomju Savienībā. Pat Staļina laikā viņš nebija drošībā. Tāpēc viņš caur Ķīnu aizlidoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš dzīvoja un strādāja Kalifornijā un tulkoja daudz tekstu.

1947. gadā, Makartija laikā, Pārstāvju palātas Neamerikāņu darbības komiteja (HUAC) veica pret viņu izmeklēšanu, jo viņu turēja aizdomās par komunistisku darbību. Viņš sniedza liecību un apgalvoja, ka nekad nav bijis komunistu partijas biedrs. Pēc tam viņš aizlidoja atpakaļ uz Šveici - vienīgo vietu, kur viņš tolaik varēja doties.

1948. gadā viņam tika atļauts atgriezties Berlīnē, Austrumberlīnē. Viņš bija nozīmīgs jaunās Austrumvācijas rakstnieks un režisors. Pēc strādnieku protesta 1953. gada 17. jūnijā Brehts sūdzējās par Austrumvācijas valdību, kas viņam sagādāja nepatikšanas. Kopš tā brīža viņš nonāca arvien lielākā izolācijā.

Brehts nomira no sirdslēkmes 1956. gadā Berlīnē 58 gadu vecumā.