Simfoniskā poēma: definīcija, piemēri un vēsture

Simfoniskā poēma jeb tonālā poēma ir orķestra mūzikas skaņdarbs, kam pievienots stāsts vai kas apraksta kaut ko, piemēram, dzejoli, gleznu vai kādu ideju, kas nav mūzika. Simfoniskā poēma ir sava veida programmas mūzika (mūzika instrumentiem, kurā ir ideja ārpus mūzikas). Tā cenšas ar mūzikas līdzekļiem radīt sižetu, noskaņu, ainavu vai filozofisku domu, nereti balstoties uz literāriem vai vizuāliem avotiem.

Vēsture un attīstība

Simfoniskās poēmas attīstība ir cieši saistīta ar romantisma laikmetu — laikposmu, kurā komponisti meklēja plašākas izteiksmes iespējas un biežāk izmantoja programmatisku saturu. Simfoniskie dzejoļi galvenokārt tika rakstīti 19. gadsimtā, laikā, kas pazīstams kā romantisma periods. Parasti tās ir vienas daļas, kas ilgst, iespējams, no 10 līdz 20 minūtēm. Dažas no garākajām, piemēram, Riharda Štrausa "Ein Heldenleben", ir daudz garākas, līdzīgi kā simfonija ar četrām daļām, kas pāriet viena otrā.

Iepriekšējās idejas pirmo paraugu var saskatīt klasiskās un agrā romantisma uvertīrās — piemēram, Bēthovena uvertīrās, kas stāsta par operu vai lugu, kura drīzumā tiks izrādīta. Vēlāk komponisti, piemēram, Felikss Mendelszons, sāka veidot uvertīras un īsākus programmatiskus darbus, kas stāstīja brīvus stāstus un nebija piesaistīti konkrētai operai. Viens no populārākajiem piemēriem ir Mendelszona Fingala ala (Fingal's Cave, 1832), kurā mūzika attēlo jūras šalkoņu, kas skan pret alas klintīm Skotijas Hebridu salās.

Francs Lists un simfoniskā poēma kā forma

Francs Lists bija komponists, kurš simfonisko poēmu padarīja par nozīmīgu mūzikas formu. Viņš sarakstīja divpadsmit skaņdarbus, kurus nosauca par simfonisko poēmu (Symphonische Dichtung), jo mūzika tajos attīstījās tāpat kā simfonijā, izmantojot plašāku dramatisko loku, tēmu pārveides un varbūt arī leitmotīvus. Viens no piemēriem ir Mazepa (1851), kurā aprakstīta Viktora Hugo dzeja par savvaļas zirgu, kas nes sev līdzi piesietu cilvēku, līdz viņu izglābj ukraiņi un padara par savu vadoni. Šī žanra elastība ļāva komponistiem brīvi attīstīt mūziku, sekojot stāstam vai noskaņai, nevis stingram formālismam.

Forma, iezīmes un orķestrācija

• Simfoniskās poēmas parasti ir vienas daļas darbi ar brīvu formu — tās var būt caurkomponētas, ar atkārtotām un transformētām tēmām, vai sastāvēt no vairākām skicēm, kas saplūst vienā veselumā.
• Komponisti izmanto motīvus un tematiskas pārveides, lai attēlotu raksturus, notikumus un emocionālas pārejas — dažkārt līdzīgi leitmotīviem operā.
• Orķestrācija bieži ir bagātīga un krāsu pilna, jo nepieciešams ar skaņu palīdzēt klausītājam "redzēt" ainas vai izjust stāstu. Tās ietver dažādas soliņu, pūšaminstrumentu un perkusiju nianses.
• Daudzas poēmas tiek pavadītas ar programmas piezīmēm, kur komponists sniedz īsu stāsta vai idejas aprakstu, lai klausītājs saprastu mūzikas attēlojumu.

Slaveni komponisti un darbi

Simfoniskās poēmas rakstījuši arī Sergejs Rahmaņinovs, Modests Musorgskis, KamilsSen-Sēns, Klods Debisī, Žans Sibēliuss, Bedržihs Smetana, Antonīns Dvoržāks, Pjotrs Čaikovskis un Sezārs Franks. Šie autori izmantot stilistiski dažādus pieejas — no krāšņas romantiskas orķestrācijas līdz impresionistiskām krāsu niansēm un nacionālistiskiem motīviem.

Riharda Štrausa (Richard Strauss) skaņdarba Also sprach Zarathustra (1895-1896) sākums pēdējos gados ir kļuvis īpaši slavens, pateicoties tā izmantošanai filmā 2001: A Space Odyssey. Tomēr Štrauss zināms arī ar citiem garākiem, stāstiem bagātiem opusiem, kas bieži liek domāt par muzikālu drāmu vai literāru pasaku.

Atšķirības no citām formām

Salīdzinot simfonisko poēmu ar simfoniju, galvenā atšķirība ir programmatiskā ievirze un biežākā vienas daļas forma. Simfonija parasti ir abstraktāka un strukturēta četrās vai vairāk daļās, kamēr simfoniskā poēma tiecas izteikt konkrētu stāstu vai tēmu. Pretstatā uvertīrai, kura var ievadīt operu vai lugu, simfoniskā poēma ir brīva un pašpietiekama programmatiskā kompozīcija.

Mūsdienu nozīme

Lai gan simfoniskā poēma kā forma bija īpaši populāra 19. gadsimtā, tās ietekme saglabājas — komponisti joprojām izmanto programmatiskas pieejas, lai attēlotu stāstus vai vizuālas idejas orķestra valodā. Mūsdienu orķestri regulāri iekļauj koncertprogrammās gan klasiķu, gan mazāk zināmus programmatiskos darbus, un daudzu šo skaņdarbu raksturs joprojām spēj piesaistīt plašu auditoriju.

Kā klausīties simfonisko poēmu

• Ja ir pieejamas programmas piezīmes, izlasiet tās pirms klausīšanās — tās palīdz saprast, ko komponists vēlējās attēlot.
• Mēģiniet sekot mūzikas tēmu attīstībai un meklēt atkārtojošos motīvus, kas var simbolizēt personāžu vai ideju.
• Atcerieties, ka simfoniskā poēma bieži ir paredzēta kā emocionāla un vizuāla pieredze — ļaujiet mūzikai radīt iekšējus vaizdus un stāstus.

Simfoniskā poēma ir svarīgs tilts starp mūzikas abstrakciju un literāro vai vizuālo pasauli, piedāvājot komponistiem un klausītājiem bagātīgas iztēles iespējas un dažkārt iespaidīgas orķestra krāsas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir simfoniskā poēma?

J: Kad bija populāras simfoniskās poēmas?

J: Kurš bija komponists, kurš simfonisko poēmu padarīja par nozīmīgu mūzikas formu?

J: Kādi ir daži slavenu simfonisko dzejoļu piemēri?

J: Cik ilgi ilgst lielākā daļa simfonisko poēmu?

J: Kas iedvesmoja Bēthovena uvertīras?

J: Ko apraksta Fingala ala?

Meklēt pēc burta