Ludviga van Bēthovena opera divos cēlienos "Fidelio". Tā ir vienīgā Bēthovena opera. Vācu libreta autors ir Jozefs Sonnleitners (Joseph Sonnleithner), un tā pamatā ir franču stāsts. Opera stāsta par to, kā Leonora, pārģērbusies par cietuma uzraugu Fidelio, izglābj savu vīru Florestanu no nāves politiskajā cietumā.
"Fidelio" ir "glābšanas operas" piemērs - tolaik populārs operas paveids. Varonim (vai varonei) ir jācīnās pret nežēlīgiem cilvēkiem, lai glābtu savu mīļoto. Tā tika sarakstīta Franču revolūcijas laikā. Šajā laikā visi runāja par idejām par brīvību un mieru, un tas izraisīja karus visā Eiropā. Slavenais Cietumnieku koris ir dziesma par brīvību, gluži tāpat kā viņa Devītās simfonijas pēdējā daļa.
Bēthovens kādu laiku strādāja pie operas, līdz bija pilnībā apmierināts ar to. Pirmo reizi (1805. gadā) tā tika atskaņota kā trīs cēlienu opera "Leonora". Klausītāju vidū bija daudz franču militāro virsnieku, un viņi domāja, ka viņus kritizē. 1806. gadā to atkal iestudēja ar diviem cēlieniem un jaunu uvertīru (tagad tā pazīstama kā "Uvertīra: Leonora Nr. 3"). Taču strīdi starp Bēthovenu un teātra vadību noveda pie tā, ka izrādes vairs nenotika. Pēc astoņiem gadiem Bēthovens atkal pārstrādāja savu operu. Šoreiz to nosauca par "Fidelio", un tā guva lielus panākumus. Kopš tā laika tā joprojām ir slavena opera.
Sižets — īsi un kodolīgi
Stāsts risinās spīdzināšanas un netaisnības ēnā, tomēr galvenā tēma ir uzticība un brīvība. Galvenie varoņi ir Leonora (slepeni dēvēta Fidelio), viņas vīrs Florestans — politiski apcietināts laupītājs tiesas sprieduma gaidās — un cietuma uzraugs Rocco, kā arī tiraniskais Pizarro, kurš plāno Florestanam nodarīt nāvi. Leonora, zinot par vīra likteni, pārģērbjas par vīrieti un iekļūst cietumā, lai glābtu Florestanu. Sižeta kulminācija ir brīdis, kad draugi un tiesiskā vara atklāj patiesību un aizstāv taisnīgumu.
Kompozīcijas vēsture un versijas
Bēthovens strādāja pie operas ilgstoši, vairākkārt pārstrādājot libreta tekstu un mūziku. Sākotnējais librets balstījās uz franču dramaturga stāstu (autors bieži tiek minēts kā Jean‑Nicolas Bouilly), taču vācu tekstu pirmajā versijā sagatavoja Jozefs Sonnleitners. Vēlāk librets tika rediģēts un pārveidots, un gala variantā, kas kļuva par mūsdienu Fidelio, tika veikti būtiski stilistiski uzlabojumi.
Bēthovens sarakstīja vairākas uvertīras (tās dēvē par "Leonora" Nr. 1, Nr. 2 un Nr. 3). No tām visplašāk atzīta ir "Leonora Nr. 3" — dramatiskā un simfoniski izturētā uvertīra bieži tiek iekļauta arī koncertos. Opera piedzīvoja pirmizrādes un pārstrādes 1805., 1806. un 1814. gadā, un tieši 1814. gada versija tiek uzskatīta par galīgo un visbiežāk spēlēto Fidelio variantu.
Mūzika, galvenie motīvi un varoņu lomas
Fidelio raksturo būtiska lomu sadale starp solistu partiem, kori un orķestri — īpaši svarīgs ir koris, kuram tiek dota morāla un emocionāla nozīme. Slavenais Cietumnieku koris (vācu: "O welche Lust") izsaka ieslodzīto ilgas pēc brīvības un ir operas emocionālais centrmezgls. Bēthovens izmanto plašu dinamiku, kontrastējonas tēmas un dramatisku orķestra krāsojumu, lai pastiprinātu stāsta spriedzi.
Tipiskās balsu lomas ir:
- Leonora / Fidelio — soprāns (dramatiska soprāna parts)
- Florestan — tenors
- Pizarro — baritons
- Rocco — bass
- Marzelline — sopranos otra loma
- Jaquino — tenors (mazāka loma)
Nozīme un ietekme
Kā Bēthovena vienīgā opera Fidelio ir svarīgs gan mūzikas, gan ideju vēsturē. Tā ataino laikmeta ideālus — brīvību, cilvēka cieņu un morālo drosmi — kuri piemita arī citas Bēthovena lielās kompozīcijās. Opera apliecina viņa spēju dramatiski stāstīt, izmantojot orķestra un kori resursus, un parāda, kā mūzika var kalpot kā politiska un ētiska izteiksme.
Iestudējumu vēsture un mūsdienu skatuves
Fidelio tiek regulāri iekļauta operas repertuārā visā pasaulē. Tā tiek iestudēta gan tradicionālos, gan modernākos, bieži politiski vai sociāli interpretētos kontekstos — jo tēmas par brīvību un cilvēka cieņu ir aktuālas arī mūsdienās. Operas dramatiskais loks un spēcīgais kori/orkestra sakritums padara to par favorītu gan koncertuzvedumos, gan pilnos operas iestudējumos.
Klausītājam — ko ievērot
Ja plānojat skatīties vai klausīties Fidelio, pievērsiet uzmanību:
- kora lomai — tas nav tikai fons, bet svarīgs stāsta balstītājs;
- uvertīrām — tās veido dažādas emocionālās ieejas operā un bieži tiek atskaņotas atsevišķi;
- psiholoģiskai dinamika starp Leonoru un Florestanu — tas nav tikai glābšanas stāsts, bet arī izmeklēta personiska uzticība un drosme;
- historiskajam kontekstam — opera atspoguļo savu laikmetu, tomēr universālās idejas ir mūžīgas.
Kopumā Fidelio ir gan mākslinieciski bagāta, gan idejiski spēcīga opera, kas apliecina Bēthovena talantu dramatiskā žanrā un turpina runāt ar klausītājiem arī pēc diviem gadsimtiem.
