Biss — koncerta papildu skaņdarbs (encore): nozīme un tradīcijas

Uzzini, kas ir biss (encore) — koncerta papildu skaņdarbs: nozīme, vēsture, tradīcijas un kad publika to pieprasa.

Biss ir papildu skaņdarbs, kas tiek atskaņots priekšnesuma beigās. Tas nav iekļauts programmā, lai gan izpildītājs, iespējams, to ir slepus ieplānojis. Izpildītājs spēlē bisu, ja publika daudz klaigā. Dažreiz skatītāji kliedz "Biss!", ja vēlas bisu. Vārds "bis" franču valodā nozīmē "vēlreiz".

Biss parasti ir īss skaņdarbs. Bieži vien tas ir ātrs skaņdarbs, ar ko laimīgi pabeigt uzstāšanos, bet, ja mūziķis tikko ir spēlējis ļoti enerģisku, skaļu skaņdarbu, tad biss var būt kluss skaņdarbs. Koncertu, ko sniedz solo izpildītājs vai neliela izpildītāju grupa, biežāk var pabeigt ar bisu nekā koncertu ar orķestri, taču daudz kas ir atkarīgs no katras valsts tradīcijām.

Vēsture un nosaukumi

Tradīcija pēc uzstāšanās atgriezties uz skatuves un izpildīt papildkārtu nav jauna — tā eksistē gan klasiskās mūzikas pasaulē, gan tautas, popmūzikas un teātra izrādēs. Dažās valodās un kultūrās lieto vārdu bis, citur — encore (no franču vārda encore, kas nozīmē "atkal" vai "vēlreiz"). Laika gaitā biss attīstījies no spontāna skatītāju un izpildītāja dialoga līdz dažkārt arī rūpīgi ieplānotam elementam koncertprogrammā.

Kā rodas biss — spontāns vai plānots

Biss var būt pilnīgi spontāns — izpildītājs, saprotot skatītāju aizrautību, atgriežas uz skatuves un atskaņo neparedzētu gabalu. Taču daudzi mūziķi plāno bisu iepriekš (piemēram, saglabā vienu īsu gabalu "rezervē"), lai, ja publika pieprasīs, būtu gatavs papildu priekšnesums. Populāros koncertos reizēm ir tradīcija, ka izpildītājs sarīko šķietamu prombūtni — gaismas tiek izslēgtas, sākas saukšana un pēc īsas pauzes grupa atgriežas uz skatuves, bieži ar lielu, iepriekš sagatavotu bisu.

Kāds ir bisu saturs un garums

Parasti biss ir īss, koncentrēts un emocionāli noslēdzošs. Klasiskajā mūzikā tas var būt virtuozi īss skaņdarbiņš vai populāra árija, kamēr pop- vai rokkoncertos bisos bieži skan lielākie hiti vai medleji. Biss var būt arī mierīgs, intīms numurs — izvēle atkarīga no noskaņas, izpildītāja enerģijas un publikas reakcijas.

Etiķete un uzvedība

• Skatītājiem: parasti aplausi un saucieni par bisu ir normāli; laipnāk un efektīvāk ir aplausiem pievienot saucienu vai saukt "bis". Tomēr nepieciešams respektēt telpas noteikumus (piem., filmu vai teātru apstāšanās laikā nerunāt vai nesvētnēt ar telefonu).
• Izpildītājiem: viņiem jāizvērtē, vai biss nekaitēs programmas integritātei vai laika ierobežojumiem; orķestru gadījumā bisu sniegt ir grūtāk praktisku iemeslu dēļ (tīmju organizēšana, diriģenta pieejamība).
• Organizatoriem: dažkārt tiek noteikts laiks, kurā publika var aplaudēt; pārmērīgi ilgas saucienu sesijas var traucēt aizkulisēs plānotajiem pasākumiem.

Atšķirības pēc žanra un kultūras

Žanriski bisu izpausme ir atšķirīga: džezā un blūzā bieži seko improvizēti papildnumuri, popmūzikā bisos parasti tiek spēlēti hiti, rokkoncertos var būt teatrālas atkāpes, bet klasiskajos koncertos — īsi encore numuri vai arijas. Arī kultūras atšķirības spēlē lomu: dažviet publikas bisu pieprasījumi ir ļoti spontāni un skaļi, citur — piesardzīgāki un formālāki.

Kopsavilkums

Biss ir elastīgs un emocionāls koncertu elements — tas var būt gan spontāns reakcijas izpaudums, gan iepriekš sagatavots pārsteigums. Tas ļauj izpildītājam un publikai noslēgt vakaru kopā, bieži atstājot atmiņā īpašu noskaņu. Sapratne par etiķeti un žanra īpatnībām palīdz baudīt un veidot bisu tradīcijas cienījami un radoši.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir biseris?

J: Vai izpildītāji parasti plāno spēlēt bisus?

J: Kāpēc izpildītāji spēlē bisus?

J: Ko franču valodā nozīmē vārds "bis"?

J: Vai biss parasti ir garš vai īss skaņdarbs?

J: Kāda veida skaņdarbi parasti tiek atskaņoti bisam?

J: Kura veida koncerti biežāk beidzas ar bisiem?

Meklēt pēc burta