Pérotin (Pertēns) dzīvoja ap 1200. gadu) un bija ievērojams viduslaiku komponists, visticamāk no francūzijas. Par viņa personīgo dzīvi saglabājies ārkārtīgi maz faktu: tiek pieļauts, ka viņš darbojās Parīzē vai tās tuvumā 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā. Zinātnieki ir izpētījuši Notredamas katedrāles arhīvus, tomēr Pérotina vārds tajos nav skaidri atrasts — iespējams, viņš darbojies ar citu personvārdu vai lietojis pseidonīmu.
Viens no Pérotina svarīgākajiem pienesumiem ir viņa darbība pie Magnus Liber (Lielā grāmata) — polifoniskās mūzikas krājuma, kurā bija arī daudz Leonēna darbi. Leonēns. Attiecības starp Leonēnu un Pérotinu nav pilnībā skaidras: iespējams, Leonēns bija Pérotina skolotājs vai ietekmes avots, taču precīzas biogrāfiskas saites nav pierādāmas.
Pérotin ir zināms ar sarežģītiem trīs un četru balsu organumiem — īpaši slaveni ir viņa četrbalsīgie darbi (organum quadruplum). Šie darbi demonstrē jaunu polifonijas pakāpi: parasti viena balss (tenors) ilgstoši turēja liturģisko melodiju ārkārtīgi lēnā tempā, kamēr virsbalss skanēja daudz ātrāk, veidojot dinamiskas, kontrapunktiskas tekstūras. Tas bija nozīmīgs solis Rietumu mūzikas attīstībā, jo paplašināja balss skaitu un ritmiskās kombinācijas, ko agrāk izmantoja divbalsīgu organumu autori.
Tehniski Pérotina mūzika izmantoja tā saucamās ritmiskās režīmus un modalitāti, kas 12.–13. gadsimtā ļāva precīzāk noturēt ritmu rakstītā partitūrā. Tomēr daudzu viņa darbu datējums un tieša autorība joprojām ir diskusiju objekts: manuskripti ir fragmentāri, transkripcijas bieži atšķiras, un ne vienmēr ir skaidrs, kuri no saglabātajiem organumiem tieši pieder Pérotinam.
Pérotina pazīstamākie sacerējumi, kurus mūsdienās bieži piesauc, ir «Viderunt omnes» un «Sederunt principes», kas demonstrē gan tehnisko meistarību, gan monumentālu polifonisko skanējumu. Viņa mūzika ietekmēja gan tiešos pēctecus Notredamas skolā, gan vēlākus mūzikas attīstības posmus. 20. gadsimta komponisti, īpaši tie, kas strādāja ar minimālisma principiem, atsaucās uz Pérotina rituālajiem, atkārtojošajiem un harmonisko slāņu risinājumiem; piemēram, Stīvu Reihu reizēm min kā iedvesmas avotu.
Mūsdienās Pérotina mūziku pēta filologi, mūzikas vēsturnieki un izpildītāji, izmantojot gan viduslaiku manuskriptu izpēti, gan vēsturiskās prakses metodes (piem., arhaiskos instrumentus, balss tehnikas un liturģisko kontekstu). Lai gan daudzi praktiski jautājumi paliek neatbildēti — piemēram, precīzs autorības katalogs un sacerējumu pirmizpildījuma apstākļi — Pérotins tiek uzskatīts par vienu no polifonijas pionieriem, kura darbi turpina iedvesmot un raisīt diskusijas.
