Skaņas ieraksts

Tehnoloģija

Analogais cilindrs

Pirmās skaņas ierakstīšanas iekārtas bija mehāniskas, nevis elektriskas. Fonogrāfu 1877. gadā izgudroja Tomass Alva Edisons. Fonogrāfiem ir rotējošs cilindrs, kas pārklāts ar mīkstu materiālu, piemēram, alvas foliju, svinu, vasku vai dzintaru. Skaņas viļņi satricina nelielu adatu, lai tās kustība pārnestu viļņus. Kad cilindrs griežas, adata ievelk skaņas viļņu kustību mīkstajā pārklājumā. Tādējādi cilindrā tika ierakstīta skaņa, kas bija adatā.

Šo ierakstu atskaņo, izstiepjot citu adatu pa cilindra gropi. Tādējādi tiek atveidotas nelielās vibrācijas atskaņošanas adatā. Šīs vibrācijas var pastiprināt (padarīt skaļākas), lai radītu skaļāku un dzirdamāku skaņu.

Fonogrāfs bija noderīgs atsevišķu ierakstu veikšanai, taču liels trūkums bija grūtības izgatavot cilindru kopijas.

Analogais disks

Ierakstu kopēšanas problēmu atrisināja ap 1888. gadu, kad tika izgudrots gramofons (amerikāņu angļu valodā saukts arī par fonogrāfu). Gramafons darbojas līdzīgi kā fonogrāfs, taču cilindra vietā adatas rieviņas ir iegravētas diskā, kas griežas uz rotējoša galda. Tā kā ierakstu nesējs bija plakans, ierakstu kopēšana bija daudz vienkāršāka. Piespiežot oriģinālo ierakstu uz šellakas plāksnes, tika izveidots negatīvais matricas paraugs, kurā rievotās rievas bija izciļņi uz virsmas, nevis ieskrāpētas. Šo matricu varēja izmantot daudzu kopiju izgatavošanai, izmantojot pretēju procesu.

Pirmās plates lielākoties tika izgatavotas no gumijas vai šellakas, bet vēlāk tās tika izgatavotas no vinila.

Sākotnēji plates griezās ar ātrumu 78 apgriezieni minūtē jeb 78 apgr./min. Tehnoloģijai kļūstot labākai, plates varēja griezties lēnāk, taču joprojām labāk reproducēt skaņu un atskaņot ilgāku laiku. 20. gadsimta vidū sāka izplatīties 45 apgriezienu minūtē ieraksti, bet 20. gadsimta beigās lielākā daļa ierakstu bija 33 apgriezienu minūtē.

Lente

30. gadu beigās parādījās magnetofons. Magnētiskās lentes kā datu nesēju izmantoja magnētisko lenti, un skaņu lentē saglabāja ierakstīšanas galviņa. Skaņas viļņus pārveido elektriskā signālā ierakstīšanas ierīcē. Šis signāls nonāk galviņā, kur tas maina ļoti mazu magnētu polaritāti. Lente ar nemainīgu ātrumu pārvietojas garām galviņai, un magnēti tās magnētiskās daļiņas pārkārto tā, lai tās veidotu skaņas viļņu attēlu. Šie magnētiskie raksti ir līdzīgi cilindra vai diska ieraksta mazajām rievām, jo tie atspoguļo skaņas viļņu vibrācijas enerģiju.

Atskaņojot lenti, tā iet garām atskaņošanas galviņai, kas nolasa magnētiskos rakstus no lentes un pārvērš tos atpakaļ elektriskā signālā. Elektrisko signālu pēc tam var pārvērst skaņas viļņos vai nokopēt kādā citā skaņas apstrādes iekārtā.

Magnētiskā lente ir sadalīta vairākās sliedēs. Katrs celiņš aizņem daļu lentes platuma, un tajā var saglabāt pilnīgi atšķirīgu ierakstu, ko var atskaņot vienlaikus ar pārējiem celiņiem. Divu celiņu lentē viens celiņš ir uz lentes puses, bet otrs celiņš - uz otras puses. Četru celiņu lentē ir četri celiņi, kas atrodas viens otram blakus, līdzīgi kā uz šosejas ar četrām joslām. Lielākā daļa mūsdienu magnetofona ierakstu ir stereofoniski (vai stereo), t. i., tiem ir divi celiņi, kas paredzēti atskaņošanai kopā. Parasti vienu atskaņo klausītāja kreisajā pusē, bet otru - klausītāja labajā pusē, lai tā atbilstu klausītāja divām ausīm.

Agrīnās lentes tika uztintas uz uzglabāšanas spoles un ierakstīšanas vai atskaņošanas laikā pārvietotas uz uzņemšanas spoles. Pēc ierakstīšanas vai atskaņošanas tās tika pārtintas tā, lai tās tiktu saglabātas tikai uz uzglabāšanas spoles. Šāda veida sistēmu šodien parasti sauc par "no spoles uz spoles". To joprojām izmanto dažos profesionālos ierakstīšanas un atskaņošanas procesos, taču 20. gadsimta 70. gados mājas lietošanai spoles lielākoties tika aizstātas ar cita veida lentēm. Kasetes ir nelielas kasetes, kurās ir divas spoles. Kasetēs četru celiņu lentes kustība notiek vienā no diviem virzieniem, kas atbilst to A un B puses marķējumam. Uz spoles kreisajā pusē ir nenospēlētā vai neierakstītā lente, bet uz spoles labajā pusē ir lente, kas jau ir izgājusi cauri ierakstīšanas vai atskaņošanas galviņai. Pārgriežot kaseti, lente joprojām pārvietojas no kreisās puses uz labo, taču patiesībā tas ir pretējais virziens. "A puses" ieraksts atskaņo divas pēdas kā stereo, bet "B puses" ieraksts atskaņo pārējās divas.

Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados kādu laiku bija populāras astoņu ierakstu lentes. Astoņu ierakstu lentes darbojas līdzīgi kā kasetes, taču lentes ir cilpa: tās atkārtojas pēc atskaņošanas līdz galam. Tā kā tajā ir astoņas dziesmas, ir iespējams izvēlēties no četrām programmām, no kurām katra ir stereo. Astoņu ierakstu lentes vairs nav ļoti populāras, taču tās joprojām var atrast hobiju kolekcijās.

Profesionālās ierakstīšanas sistēmās var būt vēl vairāk celiņu vai arī tās var tikt izmantotas citādi. Parasti šāda sistēma ir izstrādāta tā, lai kāds varētu miksēt celiņus citādi, nekā tie sākotnēji ierakstīti. Tomēr pastāv ieraksta veids, ko sauc par kvadrafonisko ierakstu, kurā izmanto četru celiņu lentes, lai atskaņotu četrus dažādus celiņus vienlaicīgi. Labs kvadrafonisks ieraksts var skanēt daudz "reālāk" nekā stereo vai monofonisks ieraksts.

Digitālā audio lente

Lentes ierakstīšanas tehnoloģija tika izmantota jau datorsistēmas pirmsākumos, lai saglabātu digitālo informāciju. Uzlabojoties datoru tehnoloģijai, attīstījās arī magnētisko lenšu tehnoloģija. Astoņdesmitajos gados parādījās digitālās audio lentes (DAT) tehnoloģija. DAT darbojas līdzīgi kā kasetes, tikai DAT magnētiskie raksti attēlo digitālus datus, nevis skaņas vibrācijas. Šie digitālie dati ir digitāls audioieraksts, ko var kopēt un reproducēt ar dažādām datorsistēmām. Pāreja uz ciparu formātu attālina datu nesēju no oriģinālās skaņas. Tā vietā, lai būtu skaņas datu nesējs, DAT ir datu nesējs, un dati ir skaņas datu nesējs. Tas ir tehniski sarežģītāk, bet arī elastīgāk. DAT ir izmantots ne tikai skaņai, bet arī daudziem datu ierakstīšanas veidiem.

Kompaktdisks

Kompaktdisks (CD) tika izstrādāts 20. gadsimta 80. gados kā jauns veids, kā tirgū laist mūzikas ierakstus ciparu formātā. Izņemot CD-ROM un vairāku veidu ierakstāmo CD ieviešanu, CD kopš tā laika nav daudz mainījies. Tāpat kā DAT, tas ir datu nesējs, nevis vibrāciju tiešas ierakstīšanas veids. Tas tika ieviests, lai nodrošinātu mūzikas ierakstus ražotājiem lētā, bet salīdzinoši kvalitatīvā veidā, taču kopš tā laika tas ir pielāgots daudzām datu glabāšanas vajadzībām. Tāpat kā DAT, arī CD ierakstīšanai un atskaņošanai nepieciešama datortehnika.

20. gadsimta 90. gados kompaktdiski bija aizstājuši kasetes un ierakstus kā galveno komerciālo mūzikas nesēju veidu. Šodien, lai gan kompaktdiski joprojām ir ļoti populāri, strauji attīstās "tiešsaistes" digitālie ieraksti, piemēram, MP3 formātā.

Tipiska kompaktkašete

Metodes

Agrākās skaņas ierakstīšanas metodes ietvēra dzīvā izpildījuma ierakstīšanu tieši uz ieraksta nesēja. Tas bija pilnībā mehānisks process, ko bieži dēvēja par "akustisko ierakstīšanu". Izpildītāju skaņu uztvēra diafragma, kurai bija pievienota griešanas adata. Adata ieraksta nesējā veidoja rievas.

Lai šis process būtu pēc iespējas efektīvāks, diafragma atradās konusa virsotnē, un izpildītājs(-i) pulcējās ap otru galu. Ja kāds izpildītājs bija pārāk skaļš, viņam bija jāatkāpjas no konusa gala, lai nedusmirdinātu pārējos izpildītājus. Tāpēc agrīnajos džeza ierakstos basa bungas vietā izmantoja koka bluķi.

Elektriskā ieraksta ieviešana ļāva izmantot mikrofonus, lai ierakstītu izpildījuma skaņu. Vadošās ierakstu kompānijas 1925. gadā pārgāja uz elektrisko mikrofonu procesu, un līdz desmitgades beigām to piemēram sekoja arī lielākā daļa citu ierakstu kompāniju. Elektriskā ierakstīšana palielināja elastību un skaņas kvalitāti. Tomēr pēc tam, kad priekšnesums joprojām tika sagriezts uz ieraksta nesēja, tāpēc kļūdas gadījumā ieraksts bija nederīgs.

Elektriskā ierakstīšana ļāva ierakstīt vienu daļu uz diska un pēc tam atskaņot to, vienlaikus atskaņojot citu daļu, ierakstot abas daļas uz otra diska. To sauc par over-dubbing. Pirmās komerciāli izplatītās plates, kurās izmantoja over-dubbing, 20. gadsimta 20. gadu beigās izdeva uzņēmums Victor Talking Machine Company. Tomēr overdubbing izmantošana bija ierobežota līdz analogās audio lentes ieviešanai. Lentes pārklāšanu pirmais sāka izmantot Les Paul, un to sauc par "skaņa skaņā" ierakstu. Šādā veidā priekšnesumus varēja veidot laika gaitā.

Analogais magnetofons ļāva dzēst vai ierakstīt iepriekšējo ierakstu, lai varētu labot kļūdas. Vēl viena lentes ierakstīšanas priekšrocība ir iespēja pārgriezt lenti un atkal to savienot. Tas ļauj ierakstu rediģēt. Ieraksta fragmentus var izņemt vai pārkārtot. Skatīt Audio rediģēšana

Elektronisko instrumentu (īpaši taustiņinstrumentu un sintezatoru), efektu un citu instrumentu ieviešana ir palielinājusi MIDI nozīmi ierakstīšanā. Piemēram, izmantojot MIDI laika kodu, ir iespējams, ka ieraksta laikā bez tiešas cilvēka iejaukšanās var "iedarbināt" dažādas iekārtas.

Pēdējā laikā ierakstu studijā arvien lielāku lomu ieņem datori (digitālās audio darba stacijas), jo to izmantošana atvieglo griešanas un cilpu veidošanas uzdevumus, kā arī ļauj veikt tūlītējas izmaiņas, piemēram, dublēt daļas, pievienot afektus un pārkārtot ieraksta daļas.

Vēsture

Franču grāmattirgotājs un iespiedējs Eduārs-Lēons Skots de Martinvilis bija pirmais zināmais skaņas ierakstu izgudrotājs. Tiek uzskatīts, ka viņš izgudroja pirmo skaņas ierakstīšanas ierīci, kas pazīstama kā fonautogrāfs.

Scotts Phonautograph mašīna