Kas ir ragtīms? Ragtime mūzikas žanra vēsture un raksturojums

Atklāj ragtīma vēsturi, raksturojumu un ietekmi — no Scott Joplin "Maple Leaf Rag" līdz džeza atdzimšanām; uzzini žanra sirdi un mūzikas nozīmi.

Ragtime (latviski bieži lieto arī ragtīms; angļu valodā “rag-time”, no “ragged time” — “raibais laiks/ritms”) ir mūzikas žanrs, kas savas virsotnes popularitātes ziņā sasniedza aptuveni no 1897. līdz 1918. gadam. Tā pazīstamākā raksturīgā iezīme ir sinkopētais jeb “raibais” ritms — galvenokārt labās rokas melodijas sinkopācija pret stabilo, regulāro kreisās rokas pavadījumu.

Rašanās un sociālais konteksts

Ragtime radās un attīstījās ASV pilsētās ar bagātīgu afroamerikāņu mūzikas tradīciju — īpaši tādos centros kā Sentluisas (St. Louis), Ņūorleāna (Ņūorleānas) un citos pilsētu rajonos, tostarp izklaides un sarkano lukturu rajonos. Žanra saknes meklējamas afroamerikāņu tautas mūzikas ritmos, cakewalk un minstrelu priekšnesumos, bet arī tā ietekmēja pilsētas deju mūziku. Liela nozīme bija notu izdošanai — ragtaimi bieži tika publicēti kā populāri klavieru partitūru izdevumi un plaši izplatīti kā notis, kas ļāva mūzikai izplatīties pa visu valsti.

Muzikālās īpatnības

Tipiskā ragtime klavierdarba pamatā ir kontrasts: labā roka spēlē sinkopētu, melodisku līniju, bet kreisā roka nodrošina stingru pamatu, bieži izmantojot maiņveida basu notis un akordus (“oom–pah” vai alternējošs basa un akorda pavadījums). Raksturīgas ir poliritmiskas nianses un ietekme no maršu formām — ragtime reizēm tiek dēvēts par marša modifikāciju ar afrikāņu mūzikai raksturīgiem papildu poliritmiem.

Formāli daudzi ragtaimi ir uzbūvēti vairākās daļās (strainēs), piemēram, struktūras, kas līdzinās A A B B C C D D tipa izkārtojumam, tomēr sastopamas variācijas. Raksturīgas melodiskās līnijas, bagātas melodiskās un harmoniskās progresijas, kā arī asa metriskā kontrastēšana starp labo un kreiso pusi.

Nozīmīgākie komponisti un skaņdarbi

Viens no slavenākajiem ragtaima komponistiem ir Skots Džoplins (Scott Joplin), kura 1899. gada publikācija "Maple Leaf Rag" kļuva par referenču punktu žanrā. Šis skaņdarbs vairākus gadus — un daļēji arī ilgāk — ietekmēja citus ragtaima autorius ar savu melodisko un harmonisko valodu. Džoplina darbi, piemēram, arī "The Entertainer" (1902) un "The Easy Winners", kļuva par žanra simboliem.

Papildus Džoplinam svarīgi ragtaima autori ir tādi komponisti kā James Scott, Joseph Lamb, Tom Turpin, Eubie Blake un daļēji arī pianisti/komponisti, kas izvērsa pāreju uz džezu (piem., Jelly Roll Morton). Ragtime var uzskatīt par vienu no džeza priekštecēm — tas deva ritmiskos un formālās izteiksmes līdzekļus, no kuriem vēlāk cēlās improvizācija un džeza attīstība.

Popularitātes svārstības un atdzimšanas

Ragtime kā dominējoša populārā stila viļņa beigas iezīmējas pēc 1917. gada, kad džeza vilnis (Прим., džezs iekaroja publikas iztēli) kļuva par jauno tendenci, taču ragtaima mantojums nepazuda. 20. gadsimta 40. gados daudzas džeza grupas atkal sāka iekļaut ragtime kompozīcijas savos repertuāros un izdot ierakstus uz 78 rpm platēm. 1950. gados pieauga interese par pagātnes ragtaima stiliem — tika atklātas un pārrakstītas senākas partitūras, tapa jauni darbi, un žanrs piedzīvoja nozīmīgu revitalizāciju.

1971. gadā Džošua Rifkins (Joshua Rifkin) izdeva Skota Džoplina darbu kompilāciju, kas saņēma plašu kritiku un tika nominēta Grammy balvai. Plašāku publiku ragtime iepazina ar 1973. gada filmu "The Sting", kuras skaņu celiņā tika izmantotas Džoplina melodijas. 1974. gadā filmas rekonstrukcijā iekļautā Džoplina kompozīcija "The Entertainer" kļuva par Top 5 hītu, tādējādi iepazīstinot žanru ar jaunu, plašāku auditoriju.

Ietekme uz citu mūziku un deju tradīcijām

Ragtīms (ar Skota Džoplina daiļradi priekšgalā) reizēm tiek salīdzināts ar Eiropas klasicisma un romantisma miniātūrām — to dēvējuši par amerikāņu ekvivalentu Mocarta menuetiem, Šopēna mazurkām vai Brāmsa valšiem. Ragtime ietekmēja arī klasiskās mūzikas komponistus — piemēram, Ēriku Satī, Klodu Debisī un Igoru Stravinski interesēja sinkopācija un jaunas ritmiskas iespējas, kas raksturīgas ragtime.

Deju kultūrā ragtime tika integrēts arī Vernona un Irēnas Kastlu deju stilā un ietekmēja angļu balles dejas — fokstrotu un kvikstepu, padarot tās ritmiskākas un sinkopētākas.

Mūsdienu nozīme

Šodien ragtime tiek uztverts gan kā nozīmīgs mūzikas vēstures posms, gan kā dzīvs priekšnesumu žanrs. Ir pieejami koncerti, festivāli, ieraksti un mācību materiāli, kas vērsti uz ragtime interpretāciju un analīzi. Ragtime tiek pētīts muzikoloģijā, to atskaņo klasisku klavieru izpildītāji, džeza un tradicionālās mūzikas spēlētāji, kā arī tas regulāri parādās rekonstrukcijās un filmās.

Kopsavilkums: ragtime ir būtisks Amerikas mūzikas fenomens — tas apvieno afrorietu ritmiskās tradīcijas ar marša ietekmi, radot sinkopētu, dinamisku stilu, kas ietekmēja gan džezu, gan klasisko mūziku, gan deju kultūru. No Skota Džoplina darbiem līdz mūsdienu atdzimšanām — ragtime saglabā savu vietu mūzikas vēsturē kā reizē izklaidējošs un muzikāli augstvērtīgs žanrs.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ragtime?

J: Kurš bija slavenākais ragtaima komponists?

J: Kā ragtime ietekmēja klasiskās mūzikas komponistus?

J: Kad ragtimens zaudēja savu popularitāti?

J: Kas izraisīja interesi par ragtime pēc 1917. gada?

J: Kā Džons Filips Sūza (John Philip Sousa) veicināja ragtaima attīstību?

Meklēt pēc burta