Sabiedriskajām dejām tiek apzīmētas vairākas dejas, kas tiek dejotas deju zālēs. Parasti tas nozīmē, ka pāri (lielākoties vīrietis un sieviete) dejo uz vienas grīdas ar citiem pāriem. Svarīgākā stila atšķirība ir starp modernajām jeb standarta dejām un latīņu dejām. Modernās dejas ir valsis, kviksteps, fokstrots, tango un Vīnes valsis. Latīņu dejas ir ča-ča-ča, samba, rumba, paso doble un džaivs. Tomēr ir arī sekvenču dejas, kurās dejotāji kustas kopā pēc iepriekš noteikta parauga.
Visas šīs dejas var dejot sociāli, vairāk vai mazāk, kā cilvēki vēlas. Kā sacensību dejas tās tiek organizētas Pasaules deju padomes vadībā. Šajās sacensībās tiek dejots starptautiskajā stilā; šo deju tehniku 20. gadsimtā izstrādāja angļu dejotāji. Visas lielākās starptautiskās sacensības notiek saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem. Pastāv arī citas deju sistēmas, ko regulē valstu organizācijas. Viena no tām ir amerikāņu stils, otra - skotu dejas, trešā - grieķu klasiskās dejas.
Lai gan slavenākie dejotāji bija Freds Astērs un Džindžera Rodžersa, viņi nedejoja deju zālēs. Viņu kopīgā karjera bija tikai filmēšana. Astērs dejoja arī uz skatuves un televīzijā. Slavenākais amerikāņu balles dejotāju pāris bija Vernons un Irēna Kastli, kuri līdz pat Vernona nāvei 1918. gadā bija valsts mēroga personības. Vēlāk Artūra Mūraja deju skolu tīkls iemācīja dejot daudziem amerikāņiem. Slavenākais angļu balles dejotājs, iespējams, bija Viktors Silvesters, kurš bija profesionāls dejotājs un ļoti veiksmīgs grupu vadītājs.
Stili un to īpatnības
Sabiedriskās dejas tradicionāli iedalās divos galvenajos stilos:
- Standarta (modernās) dejas — raksturo slīdoša, eleganta kustība, slēgtā pāra turējuma tehnika, rotācijas un līnijas (piemēri: valsis, Vīnes valsis, fokstrots, tango, kviksteps).
- Latīņu dejas — enerģiskākas, ritmiskākas, bieži vien ar individuālākām kustībām, streču un atvērto turējumu elementiem (piemēri: ča-ča-ča, samba, rumba, paso doble, džaivs).
Ir arī citas kategorijas un variācijas — amerikāņu stili (American Smooth un American Rhythm), skotu un citu tautu dejas, kā arī sekvenču dejas, kur kustības ir sinhronizētas visiem dejotājiem (sekvenču dejas).
Vēsture īsumā
Sabiedriskās dejas aizsākumi meklējami Eiropas galma un tautas deju tradīcijās; 19. gadsimta gaitā attīstījās balles un salondejas, bet 20. gadsimtā — ar industriālo un kultūras transformāciju — dejas kļuva pieejamākas plašākai sabiedrībai. Lielu lomu deju attīstībā 20. gs. spēlēja Anglija, kur tika izstrādāti tehniskie standarti un soļu apraksti, kas kalpo kā pamats starptautiskajam standartam.
20. gadsimtā filmu un izklaides industrija popularizēja dejotājus un to stilu visā pasaulē — piemēram, Freds Astērs un Džindžera Rodžersa. Agrīnie 20. gs. sociālo deju popularizētāji bija Vernons un Irēna Kastli, kuru izpildījums ietekmēja laikmetu. Deju skolu tīkli, piemēram, Artūra Mūraja, izplatīja deju mācības visā ASV, bet Lielbritānijā ar radio un gramofonu palīdzību plašu auditoriju sasniedza tādas figūras kā Viktors Silvesters, kurš, būdams arī orķestra vadītājs, popularizēja balles mūziku un stilu.
Sacensības un noteikumi
Starptautiskās sacensības notiek saskaņā ar stingriem noteikumiem — tās reglamentē vērtēšanas sistēmu, soļu izpildes standartus, kostīmu ierobežojumus un kategoriju dalījumu. Sacensības dalās pēc līmeņa (amatieri, profesionāļi), vecuma grupām (juniori, pieaugušie, seniori), kā arī pēc žanra (piem., standarts, latīņamerikāņu, ten-dance, showdance, formation).
Vērtēšanā tiesneši pievērš uzmanību:
- Laikojumam (tikumīgam soļu sakritībai ar mūziku),
- Tehnikai (kustību tīrībai, pēdu darbam, balansam),
- Pāra saskaņotībai un partnerības dinamikai,
- Prezentācijai un izpildījuma teatrālam aspektam.
Starptautiski pazīstami pasākumi ietver pasaules un kontinentu čempionātus, kā arī leģendārās sacensības, piemēram, Blackpool Dance Festival (Lielbritānijā) un citus lielos festivālus, kuros piedalās gan amatieri, gan profesionāļi.
Tehnika, treniņi un drošība
Tehniskā apmācība ietver stāju un «frame» izveidi, pareizu pēdas darbu, rotāciju un ķermeņa izolāciju (īpaši latīņu dejās). Mūzikas izpratne (muzikalitāte), ritms un dinamika ir tikpat svarīgi kā paši soļi. Treniņos parasti strādā pie:
- pamata soļu atkārtošanas un koordinācijas,
- partneru komunikācijas (vadošā un sekojošā loma),
- izturības, lokanības un spēka, kas nepieciešami ilgstošai izpildei,
- grupas dejām un sekvenču dejām — sinhronizācijas.
Drošība uz deju grīdas (floorcraft) prasa uzmanību citiem pāriem — pareiza virziena izvēle, ātruma kontrole un izdevīgu vietu izmantošana nodrošina gludu sociālo un sacensību deju norisi.
Apģērbs, kurpes un etiķete
Standarta sacensībās parasti valda oficiālāks apģērbs: vīriešiem fraki vai uzvalki ar speciālām deju kurpēm, sievietēm garas kleitas ar bīstamības elementiem samazinātu dizainu, lai neradītu traumas. Latīņu dejas prasa atbilstošus kostīmus — īsāku svārku vai tērpu, kas ļauj demonstrēt kāju līnijas un kustību. Deju kurpes ir speciāli veidotas ar slīdošu zolīti un papēdi, kas nodrošina pareizu atbalstu un rotāciju.
Etiķete iekļauj cieņu pret partneri, pretiniekiem un tiesnešiem, kā arī pareizu uzvedību gan uz treniņu laika, gan sacensību gaitā.
Kopsavilkums
Sabiedriskās (balles) dejas ir plašs un daudzveidīgs žanrs, kas aptver sociālās, izklaides un sportiskās dimensijas. No elegantā valša līdz dinamiskajai sambai — katram stilam ir savas tehnikas nianses, estētika un vēsture. Gan sociālā dejošana, gan sacensību sports sniedz fiziskas, sociālas un kulturālas priekšrocības — attīstot ritmu, koordināciju, pārdzīvojuma spējas un cienījamu uzvedību uz deju grīdas.
