Kas ir kristīgā teoloģija? Definīcija, vēsture un galvenās konfesijas
Uzzini, kas ir kristīgā teoloģija: definīcija, vēsture, nozīmīgākie teologi un konfesijas — no Jaunās Derības un Pāvila līdz reformācijai un mūsdienu strāvojumiem.
Kristīgā teoloģija ir racionāla un sistemātiska kristīgās ticības mācība. Tā izmanto filozofijas, vēstures, tekstu kritikas un citas metodes, lai izprastu, izskaidrotu, pārbaudītu, kritizētu, aizstāvētu vai veicinātu kristietību. Teoloģijas mērķis var būt gan teorētisks (izprast Dieva atklāsmi un ticības doktrīnas), gan praktisks (atbalstīt dievkalpošanu, morāli, pastorālo darbu un sabiedrisko dzīvi).
Definīcija un pamatjēdzieni
Vārds “teoloģija” nāk no grieķu valodas theos (Dievs) un logia (mācība, vārds). Kristīgā teoloģija ietver vairākas apakšnozares, piemēram:
- Teodiceja — Dieva labuma un ļaunuma jautājums;
- Kristoloģija — Jēzus Kristus daba un darbība;
- Trīsvienības doktrīna — Dieva trīsvienība;
- Soterioloģija — pestīšanas mācība;
- Eklesioloģija — Baznīcas dabas un misijas jautājumi;
- Sakramentoloģija — svēto sakramentu nozīme;
- Eskatoloģija — pēdējās lietas un laika noslēgums.
Vēsture — no Jaunās Derības līdz mūsdienām
Kristīgā teoloģija būtībā sākas ar Jauno Derību un tās tekstu interpretāciju. Svētais Pāvils savās vēstulēs un runās (Apustuļu darbi) izmantoja savu rabīna izglītību un savu Kristus pieredzi, lai skaidrotu evaņģēlija nozīmi gan jūdu, gan pagānu vidē. Viņa raksti bija pamats agrīnās kristīgās domas attīstībai.
Agrīnie Baznīcas tēvi un koncili formulēja centrālas ticības apliecības (piem., nicejiešu apliecība), kas nostiprināja doktrīnas par Kristu un Trīsvienību. Lielu ietekmi atstāja tādi domātāji kā svētais Augustīns, kura teoloģija noteica Rietumu kristietības virzienus, un Tomass Akvīnas, kurš viduslaiku skolā centās sapludināt kristīgo atklāsmi ar aristotelisko filozofiju.
Viduslaikos un vēlāk sekoja nozīmīgas šķelšanās. Atšķirības autoritātes un teoloģijas izpratnē veicināja Lielo šķelšanos (Romas katoļu un pareizticīgo atdalīšanos) un 16. gadsimta reformāciju. Reformatori, piemēram, Luters un Jānis Kalvins, uzsvēra Bībeles autoritāti kā teoloģijas pamatu, kamēr katoļu un pareizticīgo tradīcijās saglabājās liela nozīme Baznīcas tradīcijām. Reformācijas sekas radīja daudz jaunu konfesiju un teoloģisku skolu.
Galvenās konfesijas un to īpatnības
Atšķirības teoloģijā ir radījušas daudzveidīgas kristietības konfesijas:
- Katoļu baznīca — uzsvars uz Sakramentiem, Baznīcas tradīciju un pāvesta autoritāti; nozīmīgi autori: Tomass Akvīnas, svētais Augustīns.
- Pareizticīgie — liturģijas un baznīcas tēvu tradīcijas nozīmība; atšķirīga teoloģiskā terminoloģija un garīguma uzsvars.
- Protestantisms — plašs novirzienu loks; kopīga iezīme ir uzsvērta Bībeles nozīme. Reformācijas rezultātā radās luterāņi, baptisti un citas reformātu baznīcas.
- Kalvinisms — nozīmīgs Protestanta domāšanas virziens; pretinieki tā interpretācijai bija, piemēram, Jēkaba Arminija sekotāji.
- Anglikāniskā tradīcija — mēģinājumi panākt kompromisu Anglijā starp katoļu elementiem un puritāņu reformu rezultēja Anglijas baznīcas izveidē.
- Citi kustību viļņi — vēlāk attīstījās metodisms, liberālā kristietība, Vasarsvētku teoloģija (penteskostālisms) un atbrīvošanas teoloģija, kas katra pievērš uzmanību atšķirīgām praksēm un sociālajiem jautājumiem.
Teoloģijas metodes un disciplīnas
Teoloģija izmanto vairākas pieejas, piemēram:
- Bībeles teoloģija — pēta Svēto Rakstu tekstu iekšējo vēsturi un galvenās tēmas;
- Systemātiskā teoloģija — mēģina sakārtot ticības mācību loģiskā un sasaistītā sistēmā;
- Vēsturiskā teoloģija — pēta, kā teoloģiskās idejas attīstījušās laikmetu gaitā;
- Praktiskā (pastorālā) teoloģija — saistīta ar dievkalpojumu, pastorālo aprūpi un morāli;
- Dialogiskā teoloģija — iesaistās starpreliģiskā dialogā un sabiedriskajos jautājumos.
Mūsdienu izaicinājumi un aktuālas tēmas
Mūsdienu teologi risina jautājumus, kas saistīti ar zinātni, ētiku un sociālajām pārmaiņām. Starp aktuālajām tēmām ir:
- attiecības starp zinātni un ticību (piem., evolūcija, bioētika);
- dzimumu lomas, seksualitāte un ģimenes jautājumi;
- cilvēktiesības, sociālā taisnīguma jautājumi un atbrīvošanas teoloģija pieeja nabadzības un apspiešanas problēmām;
- sekularizācija, reliģiskā daudzveidība un ekumenisms;
- klimatiskās pārmaiņas un ētiska atbildība par radību.
Teoloģijas loma mūsdienu sabiedrībā
Teologi darbojas akadēmijā, Baznīcā, sabiedriskajās organizācijās un politikā. Viņu pienākums var būt gan intelektuāls — skaidrot un aizstāvēt ticības patiesības, gan praktisks — sniegt garīgu atbalstu un veicināt labklājību kopienā. Teoloģija arī palīdz draudzēm un ticīgajiem saprast, kā Bībeles mācība attiecas uz mūsdienu dzīvi.
Kopsavilkums
Kristīgā teoloģija ir plaša un daudzslāņaina disciplīna, kas aptver gan biblisku, gan filozofisku, gan praktisku domāšanu. Tā attīstījusies no Jaunās Derības un agrīnās Baznīcas, turpinot mainīties cauri konfesionālām dalīšanām — no Lielās šķelšanās līdz reformācijai un mūsdienu kustībām. Atšķirības domāšanā ir radījušas dažādas konfesijas, taču teoloģijas pamatuzdevums paliek nemainīgs: nopietni un godīgi pētīt, ko kristīgā ticība saka par Dievu, pasauli un cilvēku.
Jautājums par pierādījumiem
Lielākā daļa senatnes pētnieku ir vienisprātis, ka Jēzus eksistēja. Nekas neliecina par to, ka antīkie autori, kas bija pret kristietību, apšaubītu Jēzus eksistenci.
Tomēr nav nekādu fizisku vai arheoloģisku liecību par Jēzu, un visi mums pieejamie avoti ir dokumentāri. Vēsturiskā Jēzus vēstures avoti galvenokārt ir kristiešu raksti, piemēram, evaņģēliji un apustuļu vēstules. Visi avoti, kuros minēts Jēzus, ir sarakstīti pēc viņa nāves. Jaunajā Derībā ir pārstāvēti avoti no visdažādākajiem pirmajos mūsu ēras gadsimtos tapušajiem rakstiem, kas ir saistīti ar Jēzu. Šo avotu autentiskumu un ticamību ir apšaubījuši daudzi pētnieki, un tikai daži evaņģēlijos minētie notikumi ir vispārpieņemti.
Štrausa "Jēzus dzīve" bija grāmata, kas visus šos jautājumus aktualizēja. Tās 451 lappusē Štrauss apgalvoja, ka:
- Vecais Testaments bija jūdu mitoloģija, kurai vispār nebija atbilstošu pierādījumu.
- Brīnumi Jaunajā Derībā bija mītiski papildinājumi, nevis fakti.
- Neviens no Jaunās Derības pantiem netika uzrakstīts laikā, kad notika šie notikumi.
- Baznīcai, kāda tā bija 19. gadsimtā, bija maza saikne ar Jēzu.
Saistītās lapas
- Augustīns no Hipo
- Jānis Kalvins
- Mārtiņš Luters
- Dītrihs Bonhēfers
- Austrumu pareizticība
Meklēt