Kristīgā teoloģija
Kristīgā teoloģija ir kristīgās ticības mācība. Kristīgie teologi izmanto analīzi un argumentus, lai izprastu, izskaidrotu, pārbaudītu, kritizētu, aizstāvētu vai veicinātu kristietību.
Kristīgā teoloģija sākas ar Jauno Derību. Svētais Pāvils savās vēstulēs un runās (Apustuļu darbi) balstās uz savu rabīna izglītību un savu Kristus pieredzi. Viņš sāka ārpus Damaskas, lai izskaidrotu jūdiem un pagāniem Jēzus krustā sišanas un augšāmcelšanās nozīmi. Vēlākie autori, piemēram, Luters un Jānis Kalvins, kristietības vēsturē uzsvēra Bībeli kā teoloģijas pamatu. Bībele kā avots nav bez pretrunām. Arī katoļu un pareizticīgo teologi ir uzsvēruši Baznīcas tradīcijas nozīmi ticībā. Tomass Akvīnas un svētais Augustīns ir vieni no nozīmīgākajiem Romas katoļu baznīcas rakstniekiem.
Atšķirības teoloģijā ir radījušas daudzas kristietības konfesijas. Tas sākās ar Jēzus sekotāju atdalīšanos no jūdaisma. Vēlāk sekoja Lielā šķelšanās un reformācija. Pēc Lutera strīda ar pāvestu izveidojās tādas reformātu baznīcas kā luterāņi un baptisti. Kalvinisms protestantisma ietvaros ir ļoti svarīgs, lai gan Jēkaba Arminija sekotāji to nepieņem. Mēģinājumi panākt kompromisu Anglijā starp katoļiem un puritāņiem noved pie Anglijas baznīcas izveides.
Vēlākās kustības ir metodisms, liberālā kristietība, Vasarsvētku teoloģija un atbrīvošanas teoloģija.
Jautājums par pierādījumiem
Lielākā daļa senatnes pētnieku ir vienisprātis, ka Jēzus eksistēja. Nekas neliecina par to, ka antīkie autori, kas bija pret kristietību, apšaubītu Jēzus eksistenci.
Tomēr nav nekādu fizisku vai arheoloģisku liecību par Jēzu, un visi mums pieejamie avoti ir dokumentāri. Vēsturiskā Jēzus vēstures avoti galvenokārt ir kristiešu raksti, piemēram, evaņģēliji un apustuļu vēstules. Visi avoti, kuros minēts Jēzus, ir sarakstīti pēc viņa nāves. Jaunajā Derībā ir pārstāvēti avoti no visdažādākajiem pirmajos mūsu ēras gadsimtos tapušajiem rakstiem, kas ir saistīti ar Jēzu. Šo avotu autentiskumu un ticamību ir apšaubījuši daudzi pētnieki, un tikai daži evaņģēlijos minētie notikumi ir vispārpieņemti.
Štrausa "Jēzus dzīve" bija grāmata, kas visus šos jautājumus aktualizēja. Tās 451 lappusē Štrauss apgalvoja, ka:
- Vecais Testaments bija jūdu mitoloģija, kurai vispār nebija atbilstošu pierādījumu.
- Brīnumi Jaunajā Derībā bija mītiski papildinājumi, nevis fakti.
- Neviens no Jaunās Derības pantiem netika uzrakstīts laikā, kad notika šie notikumi.
- Baznīcai, kāda tā bija 19. gadsimtā, bija maza saikne ar Jēzu.
Saistītās lapas
- Augustīns no Hipo
- Jānis Kalvins
- Mārtiņš Luters
- Dītrihs Bonhēfers
- Austrumu pareizticība
