Ortodoksija: definīcija, vēsture un nozīme kristietībā un jūdaismā

Ortodoksija: skaidra definīcija, vēsture un loma kristietībā un jūdaismā — no Lielās šķelšanās līdz mūsdienu tradīcijām. Uzzini izcelsmi un nozīmi.

Pareizticīgais ir vārds par ticību. Tas radies no diviem sengrieķu valodas vārdiem: ὀρθός orthós "pareizs, taisns" un δόξα dóxa "mācība, dievkalpojums". Ortodoksija nozīmē mācību, kurai vajadzētu būt tuvai oriģinālam. Termins norāda uz ticības doktrīnu, liturģisko praksi un garīgajām tradīcijām, ko uzskata par patiesām un nemainīgām.

Definīcija un galvenās iezīmes

Ortodoksija parasti apzīmē:

• uzsvaru uz svēto tradīciju (t.s. Holy Tradition kristietībā vai rabīnisko mācību jūdaismā),
• ticības izpausmi, kas ir cieši saistīta ar agrīnajām sabiedrībām un padomēm,
• rituālu un liturģiju, kas tiek saglabāta gadu simtiem,
• autoritatīvu interpretāciju no garīdzniekiem vai padomēm, kuras uzlūko par vadlīnijām pareizai ticībai.

Ortodoksija kristietībā

Kristietībā ortodoksija visbiežāk tiek saprasta divos galvenos veidos — kā Austrumu pareizticīgā tradīcija un kā kopējā ideja par "pareizu mācību". Svarīgākie aspekti:

• Austrumu pareizticīgo baznīca (Kristīgās baznīcas sadalīšanās Romas katoļu baznīcā un Austrumu pareizticīgo baznīcā notika 1054. gadā, kas ir pazīstama kā Lielā šķelšanās).
• Austrumu pareizticīgo baznīca (atdalījās no pārējām 5. gadsimtā, Halkedonas koncila laikā).
• Teoloģiski tradicionāls bieži vien visos apakšējos locījumos - ortodoksāls.

Papildus tam:

• Austrumu pareizticīgajā kristietībā svarīga loma ir svētajām tradīcijām, ikonām, liturģiskajām dziesmām un svētajiem sakramentiem (piem., svētā komūnija). Tā balstās uz septiņiem pirmajiem Vispasaules (ekumēniskajiem) konciliem un uzlūko tos par doktrīnas galvenajiem avotiem.
• Organizatoriski pastāv vairākas autonomas un autocefālas baznīcas (piem., Konstantinopoles Patriarhāts, Maskavas Patriarhāts, Grieķijas, Serbijas, Rumānijas baznīcas u.c.), kuras savienojas kopīgā ticības izpratnē, bet saglabā vietējo pārvaldību.
• Lielās šķelšanās (1054) un laika gaitā radušās teoloģiskas atšķirības ar Romas katoļu baznīcu (piem., par Svētā Gara izcelsmi — Filioque — un biskapu varu) ir svarīgi vēsturiskie momenti, kas veido ortodoksijas un katoļu attiecības.
• Ortodoksā teoloģija uzsver pieticību, svētumu un dievišķās žēlastības nozīmi pestīšanā. Praktiski tas izpaužas caur garīgo dzīvi, gavēm, lūgšanām un svētajiem sakramentiem.
• Garīgās prakses ietver arī ortodoksālo askēzi, hesihasmu (iekšējas klusuma un kontemplācijas tradīcija), monastismu un dievkalpojumu ciklu (litūriju, vakara un rīta dievkalpojumus).

Būtiskie vēstures notikumi kristietībā

• Halkedonas koncils (451) — radīja teoloģiskas skaidrības par Kristus personu, kas noveda pie atsevišķu kopienu atdalīšanās (nekalcedonieši/miaphysīti u.c.).
• Lielā šķelšanās (1054) — oficiālā sadalīšanās starp Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo baznīcām.
• Osmaņu impērijas laikmets un nacionālo baznīcu attīstība Balkānos un Austrumeiropā — ietekmēja baznīcu struktūru un politiskās attiecības.

Ortodoksija jūdaismā

Jūdaismā ortodoksija apzīmē tos virzienus, kas stingri pieturas pie Halachas (ebraju reliģiskā likuma) un tradīcijas, uzskatot to par nemainīgu un autoritatīvu. Svarīgākie aspekti:

• Ortodoksālais jūdaisms — tradicionāla jūdaisma forma, kurā tiek uzsvērta Tora (Rakstītā Tora) un Talmuda (Rakstiskā tradicionālā mācība) autoritāte. Praktiskā dzīve tiek regulēta pēc rabīniskās interpretācijas, kas ietver dievkalpojumus, svētkus, tīrības noteikumus un ēšanas likumus (kashrut).
• Mūsdienu ortodoksālais jūdaisms — ietver gan Modern Orthodox kustības, kas mēģina apvienot tradicionālo reliģiozitāti ar mūsdienu sabiedrību un izglītību, gan konservatīvākus virzienus (piem., Haredi, Hasidism), kas uzsver striktu atšķiršanos no sekulārās kultūras.

Papildus aspekti jūdaismā:

• Ortodoksā jūdaisma kopienas raksturo stingra rituāla prakse, rabīniskā autoritāte un liela uzmanība ģimenes un kopienas dzīvei.
• Ir dažādas iekšējas šķautnes: Haredi (ultraortodoksālie), Hasidiskie virzieni (ar īpašu mistisku un kopienisku dzīvesveidu) un Modern Orthodox (lietojot modernās izglītības iespējas, bet saglabājot tradīcijas).
• Teritoriāli un kultūras atšķirības — aškenāzi, sefardi un mizrahi tradīcijas — ietekmē ritus, dziedājumus, un vietējo rabīnisko praksi, bet saglabā kopējo halahisko pamatstruktūru.

Ortodoksijas nozīme mūsdienu kontekstā

Ortodoksija gan kristietībā, gan jūdaismā bieži tiek uztverta kā uzticība autentiskām tradīcijām un teoloģijai. Tā sniedz stabilitāti identitātei un rituāliem, bet reizē rada izaicinājumus dialogā ar modernitāti un citām konfesijām. Mūsdienās notiek gan iekšējas adaptācijas (piem., mācību, izglītības un sociālās integrācijas jautājumos), gan ekumēniski dialogi starp dažādām reliģiskajām kopienām.

Ebreju organizācijas

Ortodoksijas ietvaros pastāv daudzas organizācijas, ko vada rabīniskas institūcijas, sinagogas, jašivas (reliģiskās skolas) un palīdzības biedrības. Tās uztur reliģisko izglītību, atbalsta ģimenes un kopienas dzīvi, kā arī bieži darbojas sociālajos un juridiskajos jautājumos, kas skar Halachas piemērošanu mūsdienu dzīvē.

Vispārīgi ortodoksija kā jēdziens aptver gan ticības saturu, gan dzīvesveidu, kas saglabā saikni ar senākajām reliģiskajām tradīcijām. Tā ir svarīga daļa gan kristietības, gan jūdaisma relāciju ar pagātni un identitātes veidošanā mūsdienu pasaulē.

Jautājumi un atbildes

J: Ko nozīmē vārds "ortodokss"?

J: Ko nozīmē "pareizticība"?

J: Kas ir Austrumu pareizticīgo baznīca?

J: Kas ir Austrumu pareizticīgo baznīca?

J: Ko nozīmē "teoloģiski tradicionāls"?

J: Vai jēdziens "ortodokss" tiek lietots arī jūdaismā?

J: Kas ir modernais ortodoksālais jūdaisms?

Meklēt pēc burta