Atanāzija ticības apliecība (Quicumque vult) — nozīme un vēsture

Atanāzija (Quicumque vult) — detalizēta vēsture un nozīme: izcelsme, autorība, trīsvienības doktrīna un ietekme kristīgajā tradīcijā.

Atanasijas ticības apliecība ir kristiešu ticības apliecinājums, ko tradicionāli sauc arī par Quicumque vult — pēc latīņu vārdu sākuma, ko var tulkot kā “Kas grib (tikt glābts)…”. Tā ir pirmā zināmā ticības apliecība, kurā sistemātiski runāts par trīsvienību, un to plaši lietoja galvenokārt Rietumu Baznīcā kopš aptuveni 6. gadsimta. Mūsdienās tās publiskā lietošana samazinājusies, jo to lielā mērā ir aizstājusi Nīkajas ticības apliecība, tomēr Atanasijas ticības apliecība saglabā nozīmīgu vietu teoloģijas vēsturē un katehēzē.

Nosaukums un sākums

Ticības apliecība sākas ar latīņu incipitu Quicumque vult (lat. “Kas grib…”), kas tūlīt norāda uz adresāta — ikvienu, kas tiecas pēc pestīšanas. Teksts turpina ar skaidrojumu par Dieva būtību, īpaši par Trīsvienību un Jēzu Kristu, un beidzas ar virkni anatemu jeb nosodījumu pret tiem, kuri noliedz apliecinājumā izteikto mācību. Šāds beigu posms skaidri uzsver ticības definīciju un tās nepieļaujamību kompromisos.

Autors un datējums

Senāk cilvēki, aptuveni no 9. gadsimta, ticības apliecību saistīja ar svēto Atanāziju (Atanāss), kas dzīvoja 4. gadsimtā Ēģiptē. Mūsdienas pētījumi to parasti uzskata par nepareizu; galvenie argumenti pret autortiesību piešķiršanu Atanāzijam ir šādi:

1. Oriģinālais teksts ir latīņu valodā, kamēr Atanāzijs rakstīja galvenokārt grieķu valodā.
2. Ne Atanāzijs, ne viņa laikabiedri to nepiemin kā viņa darbu.
3. Tekstā apspriests jautājums lokāms uz vēlākām strīdīgām problēmām, kas kļuva aktuālas pēc Atanāzija nāves.

Mūsdienu akadēmiskā izpēte lielākoties datē apliecības rašanos ap 5.–6. gadsimtu, un daudzos pētījumos tiek izcelta Galijas (dienvidrietumu Gallo-Romas reģiona) izcelsme. Teksta stils un teoloģiskā nokrāsa radusi salīdzinājumus ar tā laika autoru nostādnēm, piemēram, svētā Ambrozija no Milānas, Augustīna no Hippo un patristikas kontekstā minētā Vincenta no Lērinas.

Daži pētnieki, tostarp J. N. D. Kellijs (J. N. D. Kelly), izslēdz Vincentu no Lērinas kā tiešu autoru, taču pieļauj, ka doktrīnas oriģins varētu būt no līdzīga kultūras un teoloģiskā fona (Galijas dienvidiem, Lērinas apgabala). Vēl kā iespējamie autori ir minēti arī Cēzarijs no Arlas un citi rietumu baznīcas teologi; tomēr konkrēts autores vārds joprojām nav pārliecinoši pierādīts.

Manuskripti un izplatība

Senākie saglabājušies Atanasijas ticības apliecības manuskripti datēti ar 8. gadsimta beigām, taču teksts acīmredzami visu laiku cirkulēja agrāk, jo to plaši zināja un izmantoja Rietumu Baznīcā jau no 6. gadsimta. Viduslaikos tas kļuva par nozīmīgu katehētisku tekstu, ko izmantoja mācībā par Trīsvienību un Kristoloģiju.

Satura galvenās iezīmes un mērķis

Ticības apliecība ir sistemātisks teoloģisks teksts ar divām galvenajām daļām:

• Rūpīga Trīsvienības izklāstīšana — Tēvs, Dēls un Svētais Gars tiek aplūkoti kā viena dievišķā Būtība un tomēr trīs personās, vienlīdzīgi un mūžīgi, pretnostatot šai mācībai tādas nostājas kā ariānisms.
• Kristoloģijas izteikts apliecinājums — Jēzus Kristus ir pilnīgi Dievs un pilnīgi cilvēks, piedzimis no Marias, pieņemot cilvēka dabu, taču paliekot vienā personā ar dievišķo dabu.

Tajā ir arī iekļauts filioque elements (t.i., doktrīna par Svētā Gara iziešanu no Tēva un Dēla), kas vēlāk kļuva par vienu no būtiskām atšķirībām starp Rietumu un Austrumu Baznīcu teoloģiju un eklezioloģiju.

Nosodījumi un anathemas

Teksta pēdējā daļa satur skaidrus nosodījumus (anathemas) pret visiem, kas atteiktos no tajā apskatītajām doktrīnām. Šāda struktūra — definēt pareizo ticību un tad nosodīt no tās atkāpušos — bija tipiska vairākiem senajiem ticības apliecinājumiem un kalpoja, lai nostiprinātu ortodoksālo mācību un novērstu teoloģiskas novirzes.

Liturgiskā un teoloģiskā nozīme

Viduslaikos Atanasijas ticības apliecība tika plaši izmantota katehēzē un dažās liturģiskajās praksēs, it īpaši Trīsvienības svētkos. Tā bija nozīmīga mācības nostiprināšanai Rietumu Baznīcā un bieži tika atsaukta kā norma pareizai ticībai. Vēlākās reformās un ekumeniskās attīstības dēļ tās publiskā lietošana saruka; Mārtiņš Luters tomēr uzskatīja, ka pastāv trīs būtiski ticības apliecinājumi — Nīkajas ticības apliecība, Te Deum un Atanasijas ticības apliecība — un Luters uzsvēra tās nozīmi katehēzē.

Mūsdienās Atanasijas ticības apliecība tiek mazāk lasīta publiskajā liturģijā, tomēr tā saglabā lielu nozīmi teoloģijas vēsturē, trīsvienības mācības un Kristoloģijas attīstības pētījumos, kā arī eklezioloģiskajos debates, jo īpaši jautājumos par filioque un rietumu teoloģiskās tradīcijas specifiku.

Attieksme starp tradīcijām

Austrumu (pareizticīgajās) baznīcās Atanasijas ticības apliecības autorība un saturiskā forma kopumā netiek atzīta kā daļa no viņu tradicionālajiem ticības apliecinājumiem; īpaši filioque un rietumnieciskā formulējuma radītā teoloģiskā nodala veicināja tās netiešu atteikumu Austrumos. Rietumu tradīcijā (katoļu, anglikāņu, luterāņu u. c.) apliecība tiek uzskatīta par svarīgu vēsturisku dokumentu un dažviet joprojām figurē katehēzē un baznīcas literatūrā (piem., Anglikāņu Baznīcas Liturģijā teksts ir iekļauts Book of Common Prayer tradīcijā).

Kopsavilkums

Atanasijas ticības apliecība (Quicumque vult) ir būtisks Rietumu kristietības doktrinālais dokuments: tā sistemātiski nostāda un aizstāv trīsvienības un Kristoloģijas mācību, nosoda novirzes un kalpo kā mācību standarts. Lai gan tās tiešais autors nav droši zināms un tagad to parasti nedēvē par Atanāzija darbu, apliecības vēsturiski loma bija liela — gan teoloģiskajā debatē pret ariānismu, gan katehētiskajā tradīcijā Rietumu Baznīcā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Atanasija ticības apliecība?

J: Kas, domājams, to ir sarakstījis?

J: Kas ir daži iespējamie autori?

J: Kad tika radīti vecākie saglabājušies manuskripti?

J: Ko tas izskaidro?

J: Kā Mārtiņš Luters atsaucās uz to?

J: Kā tas sākas?

Meklēt pēc burta