Imunitāte
Imunitāte ir organisma spēja aizsargāties pret "svešķermeņiem". Tas nozīmē infekciju noraidīšanu, putekļu, kas nokļūst plaušās, attīrīšanu un vēža šūnu iznīcināšanu. Vakcinācija balstās uz dabisko imūnsistēmu, lai cilvēks spētu pretoties noteiktām slimībām.
Imunitāte ir divu veidu. Iedzimtā imunitāte aizsargā saimnieku pret infekciju, bet tai nav "atmiņas", tāpēc tā nenodrošina ilgtermiņa imunitāti.
Otrs veids ir adaptīvā imunitāte, kurai ir sava veida "atmiņa". Tā nodrošina ilgtermiņa aizsardzību pret konkrētiem patogēniem.
Visiem dzīvniekiem, augiem un sēnēm ir zināma iedzimta imunitāte. Arī mugurkaulniekiem ir adaptīvā imunitāte.
Pret dažām slimībām cilvēkus var imunizēt, veicot vakcināciju (injicējot kādu mirušu vai novājinātu vīrusu vai baktēriju, kas izraisa slimību). Tādējādi organisms iemācās, kā vīruss/baktērija kaitē organismam, un ātrāk reaģē, lai cīnītos pret vīrusu/baktēriju, kad tas atkal nonāk saskarē ar vīrusu/baktēriju. Kad organisms būs aizsargājies pret vīrusu/baktēriju, tas notver noteiktus vīrusus/baktērijas "tīklā", tāpēc, kad vīruss/baktērija atgriezīsies, būs vieglāk notvert arī šos vīrusus/baktērijas.
Imunoloģijas vēsture
Imunoloģija ir zinātne, kas pēta imūnsistēmas struktūru un funkcijas. Tās pirmsākumi meklējami medicīnā un agrīnajos pētījumos par imunitātes pret slimībām cēloņiem.
Senākais zināmais pieminējums par imunitāti bija Atēnu mēra laikā 430. gadā pirms mūsu ēras. Tukidīds atzīmēja, ka cilvēki, kas bija izveseļojušies no iepriekšējās slimības, varēja kopt slimniekus, otrreiz nesaslimstot.
18. gadsimtā Pjērs Luī de Mopertjē veica eksperimentus ar skorpionu indi un novēroja, ka daži suņi un peles ir imūni pret šo indi.
Šo un citus iegūtās imunitātes novērojumus vēlāk izmantoja Luijs Pastērs, izstrādājot vakcināciju un ierosinot baktēriju teoriju parslimībām. Pastēra teorija bija tiešā pretrunā ar mūsdienu slimību teorijām, piemēram, miasmas teoriju.
Tikai pēc Roberta Koha 1891. gadā veiktajiem pierādījumiem, par kuriem viņš 1905. gadā saņēma Nobela prēmiju, tika apstiprināts, ka mikroorganismi ir infekcijas slimību cēlonis. Vīrusus kā cilvēku patogēnus apstiprināja 1901. gadā, kad Valters Rīds atklāja dzeltenā drudža vīrusu.
19. gadsimta beigās imunoloģija strauji attīstījās, pētot humorālo imunitāti (antivielas) un šūnu imunitāti (T šūnas un dendrītšūnas).
Īpaši nozīmīgs bija Paula Ērliha darbs, kurš ierosināja sānu ķēžu teoriju, lai izskaidrotu antigēna un antivielas reakcijas specifiskumu; viņa ieguldījums humorālās imunitātes izpratnē tika novērtēts ar Nobela prēmijas piešķiršanu 1908. gadā, kas tika piešķirta arī šūnu imunoloģijas pamatlicējam Elijam Mečņikovam.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir imunitāte?
A: Imunitāte ir organisma spēja aizsargāt sevi pret svešķermeņiem, piemēram, infekcijām, putekļiem un vēža šūnām.
J: Kādi ir divi imunitātes veidi?
A: Divi imunitātes veidi ir iedzimtā imunitāte un adaptīvā imunitāte.
J: Ko dara iedzimtā imunitāte?
A: Iedzimtā imunitāte pasargā saimniekorganismu no infekcijām, bet tai nav atmiņas, tāpēc tā nenodrošina ilgtermiņa imunitāti.
J: Ko dara adaptīvā imunitāte?
A: Adaptīvajai imunitātei ir sava veida atmiņa, tāpēc tā nodrošina ilgtermiņa aizsardzību pret konkrētiem patogēniem.
Vai visiem dzīvniekiem, augiem un sēnēm var būt iedzimta imunitāte?
A: Jā, visiem dzīvniekiem, augiem un sēnēm ir zināma iedzimta imunitāte.
J: Ko dara vakcinācija?
Vakcinācija injicē kādu mirušu vai novājinātu vīrusu vai baktēriju, kas izraisa slimību, kas ļauj organismam iemācīties, kā vīruss/baktērija kaitē organismam, un ātrāk reaģēt, lai cīnītos ar to, kad tas atkal nonāk saskarē ar vīrusu/baktēriju.
J: Kā organisms notver noteiktus vīrusus/baktērijas?
A: Kad organisms ir aizsargājies pret vīrusu/baktēriju, tas notver noteiktus vīrusus/baktērijas "tīklā", lai tad, kad vīruss/baktērija atgriezīsies, būtu vieglāk notvert arī šos vīrusus/baktērijas.
