Ēģiptes karaliene Kleopatra bija viena no slavenākajām sievietēm vēsturē. Viņas pilnais vārds bija Kleopatra VII Teja Filopatore (69. g. p. m. ē. — 30. g. p. m. ē., 12. augusts). Viņa bija pēdējā no faraoniem, kurus Ēģiptē iecēla Aleksandrs Lielais izveidotās Ptolemaju dinastijas atzara locekļi; pēc izcelsmes viņa bija Maķedonijas princese. Kleopatra valdīja laikā, kad Romas Republika paplašināja savu ietekmi uz Vidusjūru, un pēc viņas nāves Ēģipte kļuva par romiešu Egiptes provinci.
Agrākā dzīve un nākšana pie varas
Kleopatra dzimusi 69. gadā p. m. ē. Ptolemaju ģimenē, kas kopš Aleksandra Lielā nāves 4. gadsimtā p. m. ē. valdīja pār Hellenistisko Ēģipti. Viņa kļuva līdzvaldniece kopā ar savu brāli Ptolemeju XIII apmēram 51. g. p. m. ē., un pēc tam iesaistījās brāļu sacīkstē par varu. Šajā konfliktā būtisku lomu spēlēja Romas iejaukšanās, kas noveda pie Kleopatras slēgtās sadarbības ar Jūliju Cēzaru un vēlāk — ar Marku Antoniju.
Politika, valsts pārvaldība un kultūras lomu uzņēmums
Kleopatra bija politiski aktīva valdniece — viņa centās saglabāt Ēģiptes neatkarību, nostiprināt iekšējās pozīcijas un izmantot diplomātiju, tāpat kā militāru atbalstu, attiecībās ar Romas vadoņiem. Viņa pārvaldīja svarīgas ostas un tirdzniecības ceļus, rīkoja monētu izkalšanu, kurā pati bieži tika attēlota kā dievietes Isis inkarnācija, un atbalstīja Aleksandrijas intelektuālos centrus, tostarp Musejonu un bibliotēku.
Attiecības ar Romas līderiem un bērni
Kleopatras attiecības ar diviem slaveniem romiešiem — Jūliju Cēzaru un vēlāk Marku Antoniju — bija gan personiskas, gan politiskas. No attiecībām ar Cēzaru viņai piedzima dēls Ptolemajs XV, pazīstams kā Caesarion. Pēc Cēzara slepkavības Kleopatra sadarbojās un ieveda aliansē Antoniju; no šīs savienības radās trīs bērni — dvīnes Alexander Helios un Cleopatra Selene un jaunākais dēls Ptolemajs Filadelfs. Šīs savienības mērķis bija nostiprināt Ēģiptes un Romas sadarbību, taču tā pārtapa arī par Romas politisku problēmu.
Karš ar Oktaviānu un nāve
Saspīlējums starp Marku Antoniju (Kleopatras sabiedroto) un Oktaviānu (nākamo Imperatoru Augustu) izraisīja pilsoņu karu. 31. g. p. m. ē. notika leģendārais flotes kaujas laukumā pie Akcija (Aktija), kur Antonija un Kleopatras spēki cieta sakāvi. Nākamajā gadā, kad Oktaviāna armija iekaroja Aleksandriju, Marko Antonijs izdarīja pašnāvību. Pēc dažām avotu liecībām arī Kleopatra izdarīja pašnāvību 30. g. p. m. ē.; senie romiešu avoti attēlo to kā nāvi no indīga čūskas (aspas) kodiena, taču precīzs nāves veids nav pilnīgi skaidrs un pētnieki par to strīdas.
Valsts valoda, izskats un personība
Kleopatra izcēlās ar vairākām iezīmēm, kas padarīja viņu neparastu Ptolemaju ķēdē: viņa prata runāt ēģiptu valodā (ko daudzi viņas priekšteči nepārņēma) un tika uzskatīta par izglītotu, politiķi ar diplomātiskām prasmēm. Par Kleopatras izskatu liecina monētas, skulptūras un romiešu apraksti, taču vienots un pilnīgi drošs portrets nav saglabājies — mūsdienu pētnieki diskusijās par viņas fizisko tēlu balstās uz fragmentāriem materiāliem.
Avoti un pētniecība
Galvenie antīkie avoti par Kleopatru ir romiešu un grieķu vēsturnieku darbi; starp biežāk izmantotajiem mūsdienu pētījumu avotiem ir senie autoru apraksti no Plutarha (Plutarha), Kāzijus Dijs, Suetonijs un citi. Mūsdienu vēsturnieki izmanto arī arheoloģiskos materiālus — monētas, inskripcijas, Aleksandrijas un Nālamentu (kompleksu) izrakumu atklājumus —, lai rekonstruētu Kleopatras valdīšanas gaitu un viņas lomu reģiona politikā.
Mantojums un kultūras ietekme
Kleopatras tēls dzīvo literatūrā, mākslā un populārajā kultūrā. Viņas dzīvesstāsti iedvesmoja dramatiskus darbus, tostarp slaveno lugas iestudējumu Antonijs un Kleopatra, kā arī citus literārus un vizuālus attēlojumus. Viņa bieži tiek rādīta kā valdniece, mīlestības un politiķes simbols — tēls, kas apvieno valdniecisku enerģiju, inteliģenci un jutekliskumu. Plašākā kultūras kanonā viņas dzīve un traģēdija iedvesmoja arī Viljama Šekspīra traģēdija, un mūsdienu interpretācijas turpina pārskatīt gan viņas politisko nozīmi, gan personisko leģendu.
Kleopatras valdīšana un tās beigas iezīmē vēstures līnijas pāreju no helēnistiskā pasaules uz Romas impērijas laikmetu — viņas dzīvība un mantojums joprojām ir intensīvu pētījumu un interpretāciju priekšmets vēsturnieku, arheologu un kultūras pētnieku vidū.
