Marks Emīlijs Lepīds (dzimis 88/89. gadā p.m.ē., miris 12/13. gadā p.m.ē.) bija romiešu politiķis un viens no svarīgākajiem, tomēr galu galā vājākajiem, pēcrepublikas varas turētājiem. Viņš nāca no senas un ietekmīgas Aemiliju dzimtas un visu mūžu bija cieši saistīts ar Jūliju Cēzaru un vēlāk ar viņa mantiniekiem.
Agrākā karjera un attiecības ar Cēzaru
Lepīds bija viens no Jūlija Cēzara tuvākajiem cilvēkiem. Kad Cēzars devās uz Grieķiju, nodrošinot uzvaru pār Pompeju kaujā pie Farsāla Grieķijā, Lepīds palika Romas vadībā kā Cēzara vietnieks un atbildēja par iekšpolitiku un kārtību pilsētā. Pēc Cēzara slepkavības 44. p.m.ē. Lepīds saglabāja svarīgu reliģisku un politisku lomu: viņš bija ieguvis amatu Pontifex Maximus (augstais priesteris), ko vēlāk saglabāja līdz mūža beigām.
Otra triumvirāta izveide un varas sadale
Kopā ar Oktaviānu un Marku Antoniju Lepīds izveidoja Otro triumvirātu, lai kopīgiem spēkiem apspiestu Cēzara slepkavas un nostiprinātu varu Romas pārvaldē. Triumvirāta varas instruments paredzēja likumīgu un faktisku veco republikas institūtu, tai skaitā konsulu un senāta, atsvešināšanu — tas nozīmēja būtisku Romas Republikas politiskās sistēmas pārveidi un faktisku tās galu. Triumviri veica proskripcijas — sarakstus ar ienaidniekiem, kuri tika arestēti vai nogalināti, un viņu īpašumi konfiscēti, lai finansētu karus un atalgojumu karavīriem.
Spānija, Āfrika un Lepīda pazemināšanās
Pēc uzvaras pie Filipi kaujas pret Brutu un Kārdiju sekotājiem Lepīdam tika piešķirta pārvaldība pār Spāniju un daļu Ziemeļāfrikas. Tomēr viņa politiskā pozīcija neizturēja cīņu starp triumviriem. Lepīdu vēlāk apsūdzēja saistībā ar sacelšanos Sicīlijā un citām militārām intrikām; faktiski viņa mēģinājums paplašināt ietekmi 36. p.m.ē., kad viņš sacēlās pret Oktaviānu un mēģināja pārņemt kontroli pār Sicīliju, izgāzās — viņu sakāva Agripas vadītā flote. Kā rezultātā Oktaviāns izmantoja izdevību atņemt Lepīdam visus civilos un militāros amatus, atstājot viņam vienīgi garīgo funkciju kā Pontifex Maximus.
Atkāpšanās un nāve
Pēc politiskā sakāvuma Lepīds tika pazemināts līdz perifērai lomai un nodzīvoja pēdējos gadus mierīgā pensijā Circejos, Itālijā, bez aktīvas politiskas varas. Viņš nomira apmēram 12. gada beigās–13. gada sākumā p.m.ē. — mūsdienu hronoloģijas izteiksmē tas atbilst 12.–13. gadam pirms mūsu ēras.
Mantojums un vēsturiskā nozīme
Lepīds vēsturē palicis kā trešais un salīdzinājumā ar Oktaviānu un Antoniju visvājākais triumvirs: viņš palīdzēja pārbūvēt Roma politisko kārtību pēc Cēzara slepkavības, taču nespēja saglabāt neatkarīgu varu ilgtermiņā. Tomēr viņa loma — it īpaši kā starpposms starp Cēzara laikmetu un imperatora vara konsolidāciju Oktaviāna laikā — ir svarīga, lai saprastu pāreju no Republikas uz Principātu. Vēsturnieki viņu bieži uzskata par pragmatisku, taču politiķim, kurš nepārvarēja spēcīgu konkurentu ambīcijas.
