Kristofers Mārlovs (1564–1593) — angļu renesanses dramaturgs un dzejnieks

Kristofers Mārlovs (1564–1593) — izcils angļu renesanses dramaturgs un dzejnieks; provokatīvas lugas, noslēpumaina nāve un diskusijas par autorību un Šekspīra teoriju.

Kristofers Marlovs (Christopher "Kit" Marlowe, 1564.–1593. gada 30. maijs) bija ievērojams angļu renesanses dramaturgs, dzejnieks un tulkotājs. Daudzi uzskata, ka viņš ir labākais Elizabetes traģiķis pirms Viljama Šekspīra.

Marlovs bija Kenterberijas kurpnieka dēls. Viņa talants un izcilās skolas sekmes ļāva iegūt stipendiju — jaunībā viņš mācījās Kenterberijas Karaliskajā skolā un pēc tam turpināja studijas Kembridžas Universitātē, kur 1584. gadā ieguva bakalaura grādu un 1587. gadā — maģistra grādu. Ir dokumentālas liecības par viņa intelektuālajām spējām un arī par to, ka viņš guva atbalstu no ietekmīgiem aizstāvjiem, kas vēlāk veicināja viņa karjeru teātrī un literatūrā.

Dramaturģiskā un dzejiskā rokraksta pazīmes

Marlova lugas bija gan ļoti populāras, gan arī ļoti pretrunīgas gan viņa laikmetā, gan vēlāk. Viņa dramaturģija izceļas ar plašu, monumentālu valodu, spēcīgiem pārdotajiem varoņiem un intensīvu retoriku. Viņš ir plaši atzīts par tukšā dzejas vārsmas (blank verse) meistarību, — formu, ko Marlovs popularizēja angļu teātrī, dodot dramatiskajam dialogam brīvāku, ritmiskāku plūdumu nekā iepriekšējās spēles.

Marlova lugās tika aplūkotas aizraujošas un reizēm skandalozas tēmas: velna pielūgšana ("Doktors Fausts"), homoseksuālisms ("Edvards II") un antisemītisms ("Maltas ebrejs"). Bieži viņa galvenie varoņi ir ambiciozi, pārlieku lepni vai «pāri malām» tiekti — tieša ietekme uz vēlākajiem traģēdiju varoņiem, tostarp uz Šekspīra hērojiem.

Galvenie darbi

Marloja dramaturģiskajā kanonā iekļauj vairākas nozīmīgas lugas, no kurām izceļamas:

• Tamburlaine the Great (divas daļas) — episka varoņa drāma par uzurpatoru un pasaules varu;
• Doktors Fausts — stāsts par zināšanu, dižuma un pazušanas robežām;
• Edvards II — politiska un personiska traģēdija par valdnieka nespēju pret sociālajām intrigām;
• Maltas ebrejs — satiŗiska un bieži kritizēta luga par reliģiju, naidu un varas spēlēm;
• citas lugas, kuras dažkārt tiek piešķirtas Marlovam vai tiek uzskatītas par kopdarbiem («The Massacre at Paris», «Dido, Queen of Carthage» u. c.).

Papildus septiņām lugām Marlovs sarakstīja arī vienu garu poēmu "Varonis un Leandrs" (kas palika nepabeigta; vēlāk to pabeidza Georgs Čepmens) un vienu ļoti slavenu īsāku pastorālu poēmu "Kaislīgais gans savai mīlestībai" (The Passionate Shepherd to His Love), kas ietekmēja renesanses dzeju plašākā mērogā. Viņš arī strādāja ar tulkojumiem un adaptācijām, izmantojot klasicisma un renesanses tekstu materiālu.

Sabiedriskā un politiskā situācija, aresti un iesaistīšanās

Marlovu pavadīja dažādas skandalozas norises — viņu bieži apsūdzēja herēzē, provokatīvos uzskatos un nepakļaušanos reliģiskajām normām. 1593. gadā viņam pretī stājās apsūdzības par ateismu; ziņojumi par viņa sacelto uzmanību un iespējamo politisku darbību noveda pie arestiem un policijas interesēm. Daļa akadēmisko rakstu un vēsturnieku uzskata, ka Marlovs varēja darboties arī kā slepens aģents, kas strādāja valsts interesēs, — šīs saites jāvērtē piesardzīgi, jo avoti ir fragmentāri un interpretācijas dažādas.

Nāve un pēcnākotnes mīti

Arī Marloja nāve bija ļoti pretrunīgi vērtēta. Oficiālā versija vēsta, ka viņš tika nogalināts krodziņa kautiņā Deptfordā 1593. gada 30. maijā — viņam tika dots nāvējošs nazis (ziņots par brūci galvas zonā), un slepkavībā iesaistītie bija Ingram Frizer un citi vīrieši; notika arī izmeklēšana un juriskonsultācija, kas notikumu klasificēja kā slepkavību izpaustas strīda laikā par rēķinu. Tomēr ir daži vēsturiski pierādījumi un neatbildēti jautājumi, kas ļāvuši attīstīties alternatīvām versijām: viņš bija iesaistīts spraigos politiskos un reliģiskos konfliktos, un daži pētnieki domā, ka viņa nāve varētu būt saistīta ar politisku slepkavību vai spiegu darījumiem.

Marlova teorija un pēctecība

Neskaidrības par Marlova nāvi un viņa reputācijas vēstījums ir izraisījis arī plašākas spekulācijas — ir tie, kuri uzskata, ka Marlovs varēja izspēlēt savu nāvi un tādējādi turpināt rakstīt, izmantojot pseidonīmus, visbiežāk — Viljama Šekspīra vārdu. To sauc par "Marlova teoriju". Šī ideja ir pievilcīga dažiem literatūras konspirāciju interesentiem, taču lielākā daļa akadēmisko šekspīroloģijas speciālistu to uzskata par vāji pamatotu; dominējošais viedoklis mūsdienu literatūrzinātnē tomēr atzīst Viljamu Šekspīru par to autoru, kuram tradicionāli piedēvē angļu kanona lugas.

Neapšaubāmi, Kristofers Marlovs ir atstājis dziļu nospiedumu angļu drāmas attīstībā: viņa valoda, blank verse lietojums un traģisko, pārlieku ambiciozo varoņu tēlojums ietekmēja ne tikai viņa tiešos laikabiedrus, bet arī turpmākās paaudzes dramaturgus un dzejniekus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Kristofers "Kit" Marlovs?

Q: Ko Swinburne rakstīja par Marlo?

J: Kur dzimis Mārlū?

J: Kā viņš ieguva izglītību?

J: Kādas lugas viņš rakstīja?

J: Kā viņš nomira?

Meklēt pēc burta