Angļu renesanses drāma: definīcija, vēsture un galvenie periodi

Definīcija un laika robežas

Angļu renesanses drāmu dažkārt dēvē par Elizabetes drāmu, jo tās svarīgākie notikumi sākās laikā, kad Elizabete I bija Anglijas karaliene no 1558. līdz 1603. gadam. Taču šis nosaukums nav gluži precīzs; drāma turpinājās arī pēc Elizabetes nāves, valdot karalim Džeimsam I (1603-1625) un viņa dēlam karalim Čārlzam I (1625-1649). Šekspīrs, piemēram, sāka rakstīt lugas Elizabetes valdīšanas gados, bet turpināja arī Džeimsa valdīšanas laikā. Rakstot par Džeimsa valdīšanas laika lugām, zinātnieki un kritiķi dažkārt lieto jēdzienu "Jakobijas drāma"; Čārlza I valdīšanas laika lugas dēvē par Karolīnas drāmu. (Šie nosaukumi ir atvasināti no abu karaļu vārdu latīņu valodas formām: "Jacobus" - Džeimss un "Carolus" - Čārlzs). Taču attiecībā uz šo tēmu kopumā precīzāki ir tādi termini kā angļu renesanses drāma vai teātris.

Teātru ēkas, izrāžu vietas un publika

1576. gads bija nozīmīgs datums šajā tēmā, jo tieši tad Londonā tika uzcelta pirmā pastāvīgā teātra ēka. To sauca vienkārši par teātri, jo tā tolaik tā bija vienīgā šāda veida ēka Anglijā. Pirms 1576. gada lugas tika spēlētas publiskās zālēs un lielos namos, kā arī krodziņos, publiskos laukumos, pagalmos un citās atklātās telpās, un tās spēlēja aktieru pulki, kas lielākoties ceļoja pa laukiem starp pilsētām un pilsētiņām. Kad aktieriem bija pastāvīga vieta, kur spēlēt lugas, viņi varēja attīstīt savu mākslu bez nepieciešamības pastāvīgi ceļot. Londonas teātrim sekoja arī citi teātri Londonas apkaimē; te bija teātri "Curtain", "The Rose", "The Swan", "Globe" un citi. Lai piepildītu šos teātrus, arvien vairāk dramaturgu rakstīja lugas.

Pastāvēja divi galvenie teātru veidi: atklātie, apaļie vai daudzstūra amfiteātri ar atvērtu vēja gaisotni un centrālo stāvu stāvvietu (plaši pazīstams piemērs — Globe), kā arī mazākas, iekštelpu zāles un „privātie” teātri ar galerijām un intīmāku skatītāju loku. Skatuve bija plaši izmantojama — tūlītējas pārejas, minimāla dekorācija, bet bagāta valoda un kostīmi palīdzēja radīt vietu, laiku un noskaņu. Publika bija sociāli dažāda: zemākās klases skatītāji stāvēja pie skatuves „pitā” (zemākā vieta), bet bagātāki skatītāji sēdēja galerijās. Šāda mijiedarbība starp izrādi un skatītāju grupām ietekmēja žanru izvēli un uzvedības stilus.

Žanri, stili un literārās formas

Dramaturgi strādāja abos klasiskajos drāmas veidos - traģēdijā un komēdijā. Viņi sāka veidot arī sava veida vēstures lugas, galvenokārt par agrākajiem Anglijas karaļiem un viņu valdīšanas laika notikumiem. Šekspīra "Ričards III" un Marloja "Edvards II" ir divi šāda veida angļu vēstures lugu piemēri. Lugas bieži tika rakstītas dzejā; agrīnās lugas galvenokārt tika rakstītas rīmētā dzejolī, tomēr laika gaitā dramaturgi sāka dot priekšroku nerīmētam tukšajam dzejolī. Dažās lugās tika izmantota arī proza, galvenokārt komēdijās.

Viens no tehniskajiem sasniegumiem renesanses dramaturģijā bija blankverss — ritmiski elastiska runa, kas latviski parasti tiek saistīta ar jambisko piecinieku. Šī forma deva autoram iespēju mainīt tempu, intonāciju un emocionālo spriedzi bez stingras rimšanas shēmas. Komēdijās un dialoga sadaļās plaši izmantota bija arī proza, kas palīdzēja izcelt zemākos vai komiskos tēlus.

Dramaturgi un aktieru trupas

Renesanses teātrī darbojās gan slaveni autori, gan mazāk zināmi meistari. Starp ievērojamākajiem bija Viljams Šekspīrs, Kristofers Marlo, Bens Džonsons, Džons Vebersters, Tomasas Midltone un daudzi citi. Dramaturģija bieži bija sadarbības process: lugas tika pārstrādātas, papildinātas un reizēm uzrakstītas kopā ar citiem autoriem, jo bija nepieciešams ātri sagatavot jaunu materiālu repertuāram.

Profesionalizētas aktieru trupas, kas darbojās kā akciju sabiedrības, bieži piesaistīja patronus — aristokrātus vai karalisko atbalstu —, kas nodrošināja finansiālu un juridisku aizsardzību. Slavenas trupas bija, piemēram, Lord Chamberlain’s Men (vēlāk — King’s Men) un Admiral’s Men; tās uzstājās gan pastāvīgajos teātros, gan aristokrātijas namā. Visas lomas sieviešu lomām izpildīja zēnu aktieri, jo sievietes publiski uz skatuves nedrīkstēja spēlēt.

Repertuārs, izrāžu prakse un izdevējdarbība

Teātri darbojās repertoriālā sistēmā: viena trupa ik nedēļu spēlēja vairākas dažādas lugas, reizēm mainot izrādes katru dienu. Tas prasīja no dramaturgiem strādāt ātri un efektīvi, reizēm radot lugas īsā laika posmā vai pārstrādājot vecākas. Skatuves tehnikas un kostīmu liela daļa tika izmantota simboliskas un vizuālas norādes dēļ, nevis detaļu rekonstrukcijai.

Daudzas lugas tika izdotas grāmatās (folio vai quarto izdevumos), kas ļāva plašākai publikai iepazīt dramatisko tekstu arī ārpus izrādes. Tajā pašā laikā pastāvēja arī autoru un trupas interešu konflikti par autorībām, autoratlīdzību un tiesībām uz tekstiem.

Politika, cenzūra un 1642. gada pārtraukums

Angļu renesanses laika drāma auga un attīstījās līdz 1642. gadam, kad tā pēkšņi apstājās. Anglijas pilsoņu kara sākumā puritāni, kas cīnījās pret karali Čārlzu, ieguva kontroli pār Londonu un tās apkārtni. Puritāni bija pret teātra spēlēšanu; viņi uzskatīja, ka tā ir grēcīga un amorāla. Puritāni 1642. gada 2. septembrī piespieda slēgt Londonas teātrus, un tie bija slēgti gandrīz līdz pat 1660. gadam. Pēc tam Anglijas restaurācijas laikā nāca jauns karalis Čārlzs II, kurš ļāva teātriem atkal atvērt teātrus. Astoņpadsmit gadu starplaikā no 1642. līdz 1660. gadam Anglijas sabiedrība bija krietni mainījusies, un Restaurācijas laikmetā radās jauns drāmas stils; to parasti dēvē par Restaurācijas drāmu vai Restaurācijas teātri.

Pirms slēgšanas teātru darbību regulēja arī cenzūra un licences: uzvedes bija jāapstiprina oficiālām institūcijām (piem., Master of the Revels), un autoru vai trupu darbi reizēm tika pārskatīti vai aizliegti politisku vai morālu apsvērumu dēļ. Teātris bija ne tikai izklaide, bet arī sociāla, politiska un ideoloģiska arēna, kur idejas un attieksmes bieži vien tika apspriestas un izaicinātas.

Ietekme un mantojums

Angļu renesanses drāma radīja daudzas izcilas lugas un dramaturģiskus risinājumus, kas ietekmēja vēlākos laikus — gan dramaturģiju, gan literatūras teoriju, valodas attīstību un teātra tehnoloģijas. Viljams Šekspīrs un viņa laikabiedri radīja tēlus, valodu un drāmas struktūras, kas joprojām tiek spēlētas un pētītas visā pasaulē. Restaurācijas atjaunošana 17. gadsimta otrajā pusē ieviesa jaunas formas, taču renesanses drāmas skaistums, daudzveidība un intelektuālā bagātība palika par pamatu mūsdienu angļu teātra tradīcijai.

Secinājumā — angļu renesanses drāma nav tikai vēsturiska periodizācija, tā ir bagāts kultūras fenomens, kas ietver arhitektūru, aktiermākslu, literatūru, publikas praksi un politiku. Tā nebija statiska tradīcija, bet dinamiska, mainīga prakse, kas ieguva savu pilnību laikā no 16. līdz 17. gadsimtam un turpina iedvesmot skatītājus un lasītājus arī mūsdienās.

Jautājumi un atbildes

J: Kā dažkārt sauc angļu renesanses drāmu?

J: Kad Londonā atklāja pirmo pastāvīgo teātra ēku?

J: Kāda veida lugas tika rakstītas šajā laikā?

J: Kā parasti tika rakstītas lugas šajā periodā?

Jautājums: Kāpēc 1642. gadā pēkšņi beidzās angļu renesanses laika drāmas darbība?

J: Par ko parasti dēvē Restaurācijas laika drāmu vai teātri?

Meklēt pēc burta