Supremātisms ir abstraktās mākslas virziens, kas radās Krievijā ap 1915.–1916. gadu. Tā centrā bija atteikšanās no attēlojuma un sižeta, vietā liekot tīras estētiskas izjūtas un elementāras ģeometriskas formas — īpaši kvadrātu, apli un līniju. Supremātisms ir viens no ģeometriskās abstrakcijas galvenajiem paveidiem, kur kompozīcijas balstās proporciju, krāsas laukumu un telpiskuma attiecību izpētē, nevis reālu objektu atveidošanā.

Supremātisma izveidotājs bija Kazimirs Maļevičs. Viņš formulēja ideju par mākslu kā par tīru jūtu pārliecību, par mākslas prioritāti, kas nav atkarīga no priekšmetiskuma. Savā grāmatā Neobjektīvā pasaule (angliski The Non-Objective World), kas ārzemēs tika publicēta 1927. gadā, Maļevičs skaidroja savu teoriju un motivāciju, un viņa domas izplatījās plašākā avangarda apritē, ietekmējot arī tālaika centrus, piemēram, Bauhaus, kā arī citus abstraktās mākslas virzienus.

Es sajutu sevī tikai nakti, un tieši tad es iecerēju jauno mākslu, ko nosaucu par supremātismu.

Galvenie vizuālie principi

Supremātismā tiek izmantotas dažas pamatidejas:

  • Elementāras ģeometriskas formas: kvadrāts, aplis, taisne un taisnstūris kā kompozīcijas bāze.
  • Krāsu attiecības: kontrasti starp krāsu laukiem (bieži vien melns pret baltu vai citiem tīriem toņiem) rada dinamiku un telpiskuma sajūtu.
  • Neeiklīdiskā kustība: formas var tikt traktētas kā kustībā vai laika dimensijā, radot jautājumus par telpu, gaismu un relāciju kārtību.
  • Neobjektivitāte: mākslas darba jēga nav atdarināt pasauli, bet izraisīt estētisku pieredzi, neatkarīgu no funkcionāla sižeta.

"Melnais kvadrāts" un "Balts uz balta"

Vispazīstamākais supremātisma simbols ir Maļeviča Melnais kvadrāts, kas pirmo reizi izstādīts 1915. gadā un kļuva par vizuālu manifestu — kvadrāts uz balta fona kā pilnīga reducēšana līdz pamatprincipiem. Tradicionāli šo darbu piestiprināja izstādes "sarkanajā/skaistajā stūrī" (krievu pareizticīgo mājas ikonu vietā), kas bija provokatīvs gājiens — tas pacēla abstrakto darbu vietā, ko iepriekš rezervēja reliģiskajai ikonai. Maļevičs vēlāk radīja vairākas variācijas un versijas ar līdzīgu motīvu.

Vēl viens svarīgs darbs ir Balts uz balta (1918), kas atbilst supremātisma attīstībai virzienā uz monohromu un absolūtu reducēšanu — kompozīcija, kurā gaišas baltas plāksnes novietotas attiecībā viena pret otru, radot smalku telpisku spriedzi un minimālu krāsu kontrastu. Šie darbi apliecina pāreju no daudzkrāsainā eksperimenta uz askētiskāku, temperatūrā ierobežotu izteiksmi.

Teorija, izstādes un reakcijas

Maļevičs publicēja eseju rakstus un manifestus, kur skaidroja supremātisma mērķus un metodus. 1915. gada izstādes, kurās tika parādīti viņa agrīnie supremātiskie eksperimenti, izraisīja spēcīgas reakcijas — gan apbrīnu, gan sašutumu. Daudzi to uztvēra kā būtisku pārkāpumu pret tradicionālo estētiku, jo ikoniskā loma tika aizstāta ar abstraktu formu "ikonu".

Ietekme un mantojums

Supremātisms būtiski ietekmēja Krievijas avangardu un starptautisko abstrakto mākslu, veicinot attīstību konstrukтивismā, ģeometriskajā abstrakcijā un vēlākos modernisma virzienos. Ideja par formu un krāsas relatīvumu, kā arī uzsvars uz vizuālajām attiecībām bez priekšmetiskas zemteksta ir ietekmējusi daudzus 20. gadsimta un mūsdienu māksliniekus. Supremātisma idejas par mākslas autonomiju un "tīru jūtu" pārākumu joprojām tiek diskutētas mākslas teorijā un mācību programmās.

Maļeviča rokraksts, glezniecības eksperimenti un teorētiskie teksti palikuši par svarīgu etapu plašākā abstraktās mākslas attīstībā, norādot uz iespēju radikāli pārdomāt, kas ir māksla un kā tā var ietekmēt skatītāja uztveri.

Daži no 1915. gada gleznu nosaukumiem pauž koncepciju par neeiklīdisko ģeometriju, kas attēloja formas kustībā vai laikā, piemēram, nosaukumi kā Divdimensiju gleznotas masas kustībā, uzsverot ideju par formu dinamiku un laiku kā kompozīcijas elementu.