Abstraktā māksla — definīcija, vēsture un piemēri
Abstraktā māksla — definīcija, vēsture un piemēri. Uzzini par formām, krāsām, nozīmi 20. gadsimtā un iedvesmojošiem mākslinieku darbiem.
Abstraktā māksla ir modernā māksla, kas neatspoguļo mūsu ikdienas pasaules tēlus. Tajā ir krāsas, līnijas un formas (forma), bet tās nav paredzētas, lai attēlotu priekšmetus vai dzīvas būtnes. Bieži vien māksliniekus ietekmēja abstrakcijas idejas un filozofija. Abstrakcija mēģina pārvietot uzmanību no ārējās realitātes uz pašas mākslas elementiem — krāsu, līniju, formu, ritmu un kompozīciju.
Abstraktā māksla ir sastopama glezniecībā un tēlniecībā. Ir arī daudzi mākslas darbi, kas ir daļēji abstrakti un daļēji reprezentatīvi. Un ir daudzi mākslinieki, kas strādā abstraktajā un citos modernās mākslas veidos. Abstrakcija var būt gan tīri ģeometriska un racionāla, gan ekspresīvi gesturāla un emocionāla — no stingrām līnijām un laukumiem līdz brīvām krāsas plūsmām un šļakstiem.
Tīri abstraktā māksla ir 20. gadsimta izgudrojums. Tā izauga no agrākajām modernās mākslas formām, bet, iespējams, ir vienīgais virziens, kas ir absolūti moderns. Tai nav sakņu agrākajā mākslā (kā mēs lietojam šo terminu mūsdienās). Tomēr abstrakcija attīstījās pakāpeniski — to ietekmēja kubisms, simbolisms, fovisms un citas avangarda straumes, kā arī filozofiskas un arhitektoniskas idejas par formu un telpu.
Galvenie virzieni un attīstība
- Kubisms (Pablo Pikaso, Žoržs Brakā) — nožēlojama pāreja uz formu dekompozīciju un plaknes fragmentāciju, kas ietekmēja abstrakcijas rašanos.
- Suprematisms (Kazimirs Malevičs) — pilnīga forma un krāsu abstrakcija, slavens ar darbu "Melnais kvadrāts".
- De Stijl (Pīts Mondriāns) — tīras ģeometriskas formas un pamata krāsas, horizontāles un vertikāles.
- Abstraktais ekspresionisms (Jackson Pollock, Willem de Kooning) — 1940.–50. gados Ņujorkā, uzsvērta gesturāla gleznošana, spontanitāte un ķermeniskā izpausme.
- Krāsu laukumu glezniecība (Color Field) (Mark Rothko, Barnet Newman) — lieli vienkrāsaini vai tonāli laukumi, kas rada meditativu efektu.
- Minimalisms un konceptuālā māksla — reducēšanas princips, uzsvars uz formu, materiālu un skatītāja pieredzi.
Slaveni mākslinieki un nozīmīgi darbi
- Wassily Kandinsky — viens no pirmajiem, kurš apzināti pārgāja uz tīru abstrakciju; darbi, kuros krāsa un līnija tiek lietota kā muzikālas kompozīcijas elementi.
- Kazimirs Malevičs — "Melnais kvadrāts" ; Suprematisms kā radikāla abstrakcijas forma.
- Piet Mondriāns — ģeometriskās abstrakcijas skolā, "De Stijl" princips.
- Jackson Pollock — dripēšanas (šļakstīšanas) tehnika, gesturālā glezniecība.
- Mark Rothko — lielu krāsu laukumu kompozīcijas, uzsvars uz emocionālo ietekmi.
- Paul Klee — abstrakcijas un simbolisma robeža, rotājošas, muzikālas struktūras.
Tehnikas, materiāli un estētika
Abstraktā māksla izmanto ļoti dažādas tehnikas: tradicionālo eļļas un akrila glezniecību, akvareli, kolāžu, eksperimentālas tekstūras, izlietošanas un pilināšanas tehnikas, kā arī tēlniecībā — metālu, koku, betona un atkritumu materiālu transformāciju. Galvenais ir nevis attēlot, bet radīt kompozīciju, kuras pamatā ir iekšēja loģika — kontrasti, ritms, līdzsvars un dinamika.
Kā lasīt un novērtēt abstrakto mākslu
- Skaties uz darbu no dažādiem attālumiem — bieži tuvumā redzama tekstūra un kustība, bet no attāluma iznāk kompozīcija.
- Uzmanies uz krāsas attiecībām un līniju ritmu — tie bieži pārsaka stāstu vai noskaņu, kas nav tieša reprezentācija.
- Izproti kontekstu — kad un kāpēc darbs radīts, kādas filozofijas vai mākslas tradīcijas to ietekmēja.
- Atņemies no nepieciešamības "saprast" katru elementu — abstrakcija bieži rada juteklisku vai intuitīvu pieredzi, nevis loģisku stāstu.
Ietekme un mūsdienu loma
Abstraktā māksla ietekmēja ne tikai glezniecību un tēlniecību, bet arī arhitektūru, dizainu, modi un laikmetīgo mediju mākslu. Mūsdienās abstrakcija pastāv paralēli figuratīvām praksēm; mākslinieki kombinē digitālas tehnoloģijas, interaktīvas instalācijas un tradicionālās tehnikas, turpinot paplašināt to, ko saprotam ar "abstrakciju".
Kur skatīt abstrakto mākslu
Vispasaules muzeji un galerijas, piemēram, lielās modernās mākslas kolekcijas, regulāri izstāda abstraktos darbus. Daudzi reģionālie muzeji un privātās galerijas rīko izstādes, kur iespējams redzēt gan klasiskiem meistariem piederošus darbus, gan jauno autoru interpretācijas. Apmeklējot izstādes, pievērs uzmanību gan darbiem, gan kuratoru tekstiem — tie palīdz izprast konkrētā darba laiku un māksliniecisko ieceri.
Secinājums: Abstraktā māksla ir plašs un daudzveidīgs lauks, kas ļauj māksliniekiem un skatītājiem izpētīt formas, krāsas un emocijas neatkarīgi no tiešas vizuālās reprezentācijas. Tā ir gan vēsturiska kustība ar skaidriem momentiem un pamatlicējiem, gan dzīva radoša prakse, kas turpina attīstīties arī šodien.
Kazimirs Maļevičs, 1915.
Fūga, Kandinskis 1914
Xdx, autors Manierre Dawson. Bruklinas muzejs to datē ap 1910. gadu.
Jozefs Alberss uz pastmarkas.
Kazimirs Maļevičs, 1915.
Fūga, Kandinskis 1914
Xdx, autors Manierre Dawson. Bruklinas muzejs to datē ap 1910. gadu.
Jozefs Alberss uz pastmarkas.
Agrīnie gadi
Viens no pirmajiem, kas radīja pilnīgi abstraktas gleznas, bija Kazimirs Maļevičs, kurš 1913. gadā radīja pilnīgi melnu kvadrātu. Viņš bija supremātists - mākslas virziens, kura pamatā bija vienkāršas ģeometriskas formas. Māksla, kuras pamatā ir ģeometrija, ir sava veida ģeometriskā abstrakcija. Vasilijs Kandinskis 1913. gadā uzgleznoja slaveno darbu "Kompozīcija VII", kas bija pilnīgi abstrakts un ļoti sarežģīts.
Interesants ir amerikāņa no Čikāgas Maniera Doisona (Manierre Dawson) gadījums. Ceļojuma laikā pa Eiropu 1910. gadā viņš sāka gleznot īstus abstraktus darbus. Atgriezies Amerikas Savienotajās Valstīs, viņš pārliecinājās, ka ar mākslu nevar nopelnīt iztiku, un kļuva par fermeri. Viņš bija aizmirsts, līdz 1963. gadā tika atklāts no jauna. Iespējams, viņš bija pirmais cilvēks, kas uzgleznoja pilnīgi abstraktu darbu.
Ir simtiem citu mākslinieku, kas gleznoja abstrakcijas. Pīts Mondriāns un tēlnieks Henrijs Mūrs ir pelnījuši ievērību, jo viņi ir ietekmējuši citus māksliniekus.
Agrīnie gadi
Viens no pirmajiem, kas radīja pilnīgi abstraktas gleznas, bija Kazimirs Maļevičs, kurš 1913. gadā radīja pilnīgi melnu kvadrātu. Viņš bija supremātists - mākslas virziens, kura pamatā bija vienkāršas ģeometriskas formas. Māksla, kuras pamatā ir ģeometrija, ir sava veida ģeometriskā abstrakcija. Vasilijs Kandinskis 1913. gadā uzgleznoja slaveno darbu "Kompozīcija VII", kas bija pilnīgi abstrakts un ļoti sarežģīts.
Ļoti interesants ir amerikāņa no Čikāgas Maniera Doisona (Manierre Dawson) gadījums. Ceļojuma laikā pa Eiropu 1910. gadā viņš sāka gleznot īstus abstraktus darbus. Atgriezies Amerikas Savienotajās Valstīs, viņš pārliecinājās, ka ar mākslu nevar nopelnīt iztiku, un kļuva par fermeri. Viņš bija aizmirsts, līdz 1963. gadā tika atklāts no jauna. Iespējams, viņš bija pirmais cilvēks, kas uzgleznoja pilnīgi abstraktu darbu.
Ir simtiem citu mākslinieku, kas gleznoja abstrakcijas. Pīts Mondriāns un tēlnieks Henrijs Mūrs ir pelnījuši ievērību, jo viņi ir ietekmējuši citus māksliniekus.
Abstraktais ekspresionisms
Pēc Otrā pasaules kara abstraktā māksla kļuva par dominējošu mākslas veidu Amerikas Savienotajās Valstīs, un tai bija vairāki izcili pārstāvji. Tādi imigranti kā Mondriāns, Makss Ernsts un Marks Rotko, kā arī tādi dzimušie amerikāņi kā Barnets Ņūmens un Džeksons Polloks kļuva par gandrīz pazīstamiem māksliniekiem.
Abstraktais ekspresionisms ir apzīmējums amerikāņu mākslas virzienam pēc Otrā pasaules kara. Tā bija pirmā īpaši amerikāņu kustība, kas guva ietekmi visā pasaulē un izvirzīja Ņujorku Rietumu mākslas pasaules centrā, ko agrāk pildīja Parīze. Terminu sāka lietot 1919. gadā, bet plašāk to lieto attiecībā uz 20. gadsimta 40.-60. gadu amerikāņu darbiem. No iepriekšējās paaudzes gleznotājiem Kandinskis visspilgtāk pieskaitāms abstraktajiem ekspresionistiem.
Tehniski nozīmīgs priekšgājējs bija sirreālisms, kurā Freids uzsvēra sapņus un spontānu, automātisku vai neapzinātu radīšanu. Džeksona Polloka krāsas pilēšana uz audekla, kas novietots uz grīdas, ir spontanitātes izmantošanas metode. Tas bija jaunums, un tajā bija iesaistīti vairāki faktori. Darbība: kustības, kā mākslinieks strādāja. Automātisms un neapzinātais: darbs bija plānots, bet detaļas nebija plānotas.
"Kādā brīdī audekls vienam amerikāņu gleznotājam pēc otra sāka parādīties kā arēna, kurā darboties. Tas, kam bija jāparādās uz audekla, bija nevis glezna, bet notikums." Harolds Rozenbergs
Abstraktā ekspresionisma gleznojumiem ir kopīgas noteiktas iezīmes. Mākslinieki izmanto lielus audeklus, dažkārt ļoti lielus. Tiek izmantota "visaptveroša" pieeja: viss audekls tiek apstrādāts ar vienādu nozīmi, pretstatā centram, kas izraisa lielāku interesi nekā malas. Audekls kā arēna kļuva par akciju glezniecības kredo, savukārt gleznojuma plaknes integritāte - par krāsu lauku gleznotāju kredo.
Piecas lietas, kas jāzina
Karaliskā akadēmija norāda, ka par abstrakto ekspresionismu mums jāzina piecas lietas:
- "Tas bija neparasta laika produkts" - kopīga 40. gadu Ņujorkas mākslinieku pieredze.
- "Tas pacēla mērogu jaunā līmenī": mākslas darbi bija ļoti lieli.
- "Tā padarīja skatītāju par daļu no mākslas". Ne visiem tā ir pieredze.
- "Tā nepakļāvās tradicionālajām robežām". Piemēram, kompozīcija, kas veidota pa visu plakni, nevis centrālais centrālais punkts.
- "Tās mākslinieki bija tuvi, bet neatkarīgi". Katram bija savs unikāls stils.
Rīcības krāsošana
Glezniecība, piemēram, Džeksona Polloka gleznas, kas pauž gleznotāja rīcību.
Krāsu lauku glezniecība
Glezno galvenokārt ģeometriskas krāsainas figūras. Piemēri: Marks Rotko, Barnets Ņūmens, Jozefs Alberss.
Abstraktais ekspresionisms
Pēc Otrā pasaules kara abstraktā māksla kļuva par dominējošu mākslas veidu Amerikas Savienotajās Valstīs, un tai bija vairāki izcili pārstāvji. Tādi imigranti kā Mondriāns, Makss Ernsts un Marks Rotko, kā arī tādi dzimušie amerikāņi kā Barnets Ņūmens un Džeksons Polloks kļuva par gandrīz pazīstamiem māksliniekiem.
Abstraktais ekspresionisms ir apzīmējums amerikāņu mākslas virzienam pēc Otrā pasaules kara. Tā bija pirmā īpaši amerikāņu kustība, kas guva ietekmi visā pasaulē un izvirzīja Ņujorku Rietumu mākslas pasaules centrā, ko agrāk pildīja Parīze. Terminu sāka lietot 1919. gadā, bet plašāk to lieto attiecībā uz 20. gadsimta 40.-60. gadu amerikāņu darbiem. No iepriekšējās paaudzes gleznotājiem Kandinskis visspilgtāk pieskaitāms abstraktajiem ekspresionistiem.
Tehniski nozīmīgs priekšgājējs bija sirreālisms, kurā Freids uzsvēra sapņus un spontānu, automātisku vai neapzinātu radīšanu. Džeksona Polloka krāsas pilēšana uz audekla, kas novietots uz grīdas, ir spontanitātes izmantošanas metode. Tas bija jaunums, un tajā bija iesaistīti vairāki faktori. Darbība: kustības, kā mākslinieks strādāja. Automātisms un neapzinātais: darbs bija plānots, bet detaļas nebija plānotas.
"Kādā brīdī audekls vienam amerikāņu gleznotājam pēc otra sāka parādīties kā arēna, kurā darboties. Tas, kam bija jāparādās uz audekla, bija nevis glezna, bet notikums." Harolds Rozenbergs
Abstraktā ekspresionisma gleznojumiem ir kopīgas noteiktas iezīmes. Mākslinieki izmanto lielus audeklus, dažkārt ļoti lielus. Tiek izmantota "visaptveroša" pieeja: viss audekls tiek apstrādāts ar vienādu nozīmi, pretstatā centram, kas izraisa lielāku interesi nekā malas. Audekls kā arēna kļuva par akciju glezniecības kredo, savukārt gleznojuma plaknes integritāte - par krāsu lauku gleznotāju kredo.
Piecas lietas, kas jāzina
Karaliskā akadēmija norāda, ka par abstrakto ekspresionismu mums jāzina piecas lietas:
- "Tas bija neparasta laika produkts" - kopīga 40. gadu Ņujorkas mākslinieku pieredze.
- "Tas pacēla mērogu jaunā līmenī": mākslas darbi bija ļoti lieli.
- "Tā padarīja skatītāju par daļu no mākslas". Ne visiem tā ir pieredze.
- "Tā nepakļāvās tradicionālajām robežām". Piemēram, kompozīcija, kas veidota pa visu plakni, nevis centrālais centrālais punkts.
- "Tās mākslinieki bija tuvi, bet neatkarīgi". Katram bija savs unikāls stils.
Rīcības krāsošana
Glezniecība, piemēram, Džeksona Polloka gleznas, kas pauž gleznotāja rīcību.
Krāsu lauku glezniecība
Glezno galvenokārt ģeometriskas krāsainas figūras. Piemēri: Marks Rotko, Barnets Ņūmens, Jozefs Alberss.
Meklēt