Mākslas virzieni — definīcija, vēsture un nozīmīgākie piemēri

Mākslas virzieni — definīcija, vēsture un nozīmīgi piemēri. Uzzini populārākos ismus, to rašanos, autorus un ietekmi mākslā, arhitektūrā un literatūrā.

Mākslas virziens jeb isms ir stils mākslā. Tam var būt kopīga filozofija, kurai seko mākslinieku grupa. Tas var būt kritiķa piešķirts apzīmējums, lai raksturotu mākslas darbu veidu. Postfotogrāfijas laikmetam raksturīgi, ka māksla pēta jaunus virzienus.

Dažus mākslas virzienus var saistīt ar laiku un vietu vai konkrētiem māksliniekiem. Vārdiskus skaidrojumus par virzieniem var sniegt paši mākslinieki, dažkārt mākslas manifesta (publicēta paziņojuma) veidā. Bieži vien kustību pēc tam apzīmē kāds mākslas vēsturnieks vai kritiķis.

Mākslas virzieni var būt saistīti ar līdzīgām idejām arhitektūrā, literatūrā, filozofijā vai pat politikā. Aptuvenā datējumu secībā:

Kas ir mākslas virziens un kā tas rodas

Mākslas virziens parasti veidojas, kad grupa mākslinieku, teorētiķu un kritiķu sāk attīstīt līdzīgas idejas, tehnikas vai attieksmi pret estētiku un sabiedrību. Virziena rašanās var būt:

• organiska — pakāpeniska pāreja no iepriekšējām tradīcijām;
• apzināta — manifesto, grupas paziņojuma vai kolektīvas izstādes rezultātā;
• kritiska vai mediju radīta — kritiķi vai vēsturnieki piešķir nosaukumu pēcāk.

Mākslas virzienam parasti raksturīga kopīga estētika, tematika vai tehniska pieeja (piem., gleznošanas veids, materiālu izvēle, instalāciju izmantošana). Virzieni var būt lokāli (piem., nacionālas skolas) vai globāli, tie var mijiedarboties ar tehnoloģiju attīstību, sociālām pārmaiņām un politiskām kustībām.

Populārākie mākslas virzieni un īsi raksturojumi (aptuvenie datumi)

• Renesanse (apm. 14.–17. gs.) — atdzimšana klasisko ideālu, cilvēka proporciju un perspektīvas; piemēri: Leonardo da Vinči, Rafaels, Mikelandželo.
• Baroks (17. gs.) — emocionāla ekspresija, dinamika, skatu dramatizācija; piemēri: Kārvads, Rubenss.
• Rokoko (18. gs.) — vieglums, dekorativitāte, intimitāte; piemēri: Vato.
• Neoklasicisms (18. gs. beigas–19. gs. sākums) — atgriešanās pie klasiskajām formām un morāles tēmu uzsvars; piemēri: Žaks-Luis Davids.
• Romantisms (18. gs. beigas–19. gs. vidus) — izteikta jūtu, dabas un indivīda nozīme; piemēri: Delakrua, Krūbe.
• Realizms (19. gs. vidus) — ikdienas dzīves, darba cilvēka tēlu attēlojums, sociāla kritika; piemēri: Gustavs Kuēbe, Honorē Daumjē.
• Impresionisms (1870.–1890. g.) — gaismas un momentānas iespaidu fiksēšana, šķietama otu triepiena brīvība; piemēri: Monē, Rēnoārs.
• Postimpresionisms (beigas 19. gs.) — emocionālāka krāsu un formas izmantošana; piemēri: Van Gogs, Sezāns, Gogen.
• Symbolisms (19. gs. beigas) — ideju un sapņu attēlojums, mistika; piemēri: Gustavs Moreau, Odilons Redons.
• Secesija / Art Nouveau (beigas 19. gs.–sākums 20. gs.) — dekoratīvas līnijas, dabas motīvi, vienots mākslas un amatniecības princips; piemēri: Gustavs Klimts.
• Fovisms (1905–1908) — agresīva, tīra krāsa; piemēri: Matiss.
• Ekspresionisms (20. gs. sākums) — subjektīva deformācija un intensīvas emocijas; piemēri: Edvards Munks, Ernsts Ludvigs Kirhners.
• Kubisms (1907–1914) — objektu ģeometrizācija, daudzkārša perspektīva; piemēri: Pikaso, Braķs.
• Futurisms (sākums 20. gs.) — ātrums, tehnoloģijas, modernitāte; piemēri: Marinetti (manifesti), De Filippo ģenerācija gleznās.
• Dadaisms (1916–1920tie) — antiestētiska, anti-racionāla attieksme; piemēri: Tristans Tzara, Hanss Arps.
• Sireālisms (20. gs. 20.–40. g.) — sapņu loģika, zemapziņas izpēte; piemēri: Salvadors Dalī, Mārgareta Rei.
• Abstraktā māksla (20. gs. sākums–vidus) — attēlojuma atteikšanās par labu formām, krāsām un līnijām; piemēri: Kandinskis, Miro.
• Abstract Expressionism (Abstraktā ekspresionisms) (1940.–1950. g.) — lielo mērogu glezniecība, gestiskais žests; piemēri: Džeksons Poloks.
• Popmāksla (1950.–1960. g.) — populārās kultūras tēlu izmantošana, komerciālisms; piemēri: Endijs Vorhols, Rojs Lihteņšteins.
• Minimālisms (1960. g.) — samazinātas formas un vienkāršība; piemēri: Donalds Džaspersons, Donalds Judds.
• Konceptuālā māksla (1960.–1970. g.) — ideja pār materiālu, dokumentācija un performance kā darbs; piemēri: Sol LeWitt, Jozefs Kosuffski.
• Postmodernisms (no 1970. g. vidus) — eklektika, ironija, atsauce uz vēsturi un masu kultūru; piemēri: Džefs Kūns, Šegalvess.
• Mūsdienu un laikmetīgā māksla (no 1990. g.) — daudzveidība: instalācijas, videomāksla, digitālā māksla, performanču prakse, post-internet, postfotogrāfija; piemēri: Ai Weiwei, Yayoi Kusama.

Piemēri un nozīmīgākās iezīmes

• Tehnika un materiāli: daudzi virzieni kļūst par iespēju izmēģināt jaunas tehnikas — no eļļas glezniecības renesanses laikā līdz video un datu vizualizācijām mūsdienās.
• Tēmas: identitāte, politika, vēsture, daba, tehnoloģijas un pat reklāmas un mediju kritika bieži veido virziena centrālo problemātiku.
• Institucionālā loma: galerijas, muzeji, mākslas izglītības iestādes un kolektīvi veicina kādas skolas nostiprināšanos.

Sadala ar citām jomām

Mākslas virzieni bieži saistās ar citām kultūras formām:

• arhitektūra — piemēram, gotika, baroks vai modernisms ietekmē gan mākslu, gan ēku dizainu;
• literatūra — romantisma un modernisma idejas bieži parādās gan dzejā, gan vizuālajā mākslā;
• filozofija un politika — marksisms, eksistenciālisms vai poststrukturalisms var dot teorētisku pamatu estētiskām izvēlēm;
• tehnoloģijas — fotogrāfija, kino, digitālās tehnoloģijas radījušas pilnīgi jaunus virzienus (piem., postfotogrāfija, digitālā instalācija).

Kā pētīt mākslas virzienus

Lai izprastu virzienu, noder:

• izpētīt manifestus, kritikas tekstus un laikabiedru atsauksmes;
• analizēt konkrētas izstādes, galeriju programmēšanu un kolekcionāru lomu;
• skatīt darbus kontekstā — sociālpolitiskais un tehnoloģiskais fons bieži skaidro izvēles un izteiksmes formas.

Mūsdienu tendences un nākotne

Laikmetīgā māksla ir īpaši pluralistiska: virzieni saplūst, fragmentējas vai rodas kā reakcija uz globālām problēmām (klimata krīze, migrācija, digitālā privatizācija). Postfotogrāfija kā minēts sākotnējā tekstā, ir piemērs, kur māksla pēta fotogrāfijas oteikumu un tās lomu vizuālajā kultūrā — tas atspoguļo plašāku tendenci, ka katrs "isms" mūsdienās bieži kļūst par diskursu vai praksi, nevis stingru stilu.

Noslēgums

Mākslas virzieni palīdz orientēties plašajā mākslas vēsturē un saprast, kā idejas, tehnoloģijas un sabiedrības attīstība ietekmē māksliniecisko izteiksmi. Tomēr jāatceras, ka robežas starp virzieniem ir bieži pārredzamas — daudzi mākslinieki strādā starp disciplīnām un stiliem, radot jaunas hibrīda formas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir mākslas kustība?

Q: Kas raksturīgs postfotogrāfijas laikmetam mākslas virzienos?

J: Kā tiek precīzi apzīmēti daži mākslas virzieni?

J: No kurienes nāk mākslas virzienu verbālie skaidrojumi?

J: Kas bieži vien apzīmē kustību pēc tās rašanās?

J: Vai mākslas kustības var būt saistītas ar citām jomām?

J: Vai mākslas kustībām ir kāda hronoloģiskā secība?

Meklēt pēc burta