Abstrakcija

Izcelsme

Pirmie abstraktās domāšanas simboli cilvēkos ir atrodami fosilos objektos, kas datējami ar laiku no 50 000 līdz 100 000 gadiem Āfrikā.

Domāšanas process

Filozofijas terminoloģijā abstrakcija ir domāšanas process, kurā idejas tiek attālinātas no objektiem.

Abstrakcijā tiek izmantota vienkāršošanas stratēģija, kad agrāk konkrētas detaļas tiek atstātas neskaidras, neskaidras vai nenoteiktas; tādējādi efektīvai saziņai par abstraktām lietām nepieciešama intuitīva vai kopīga pieredze starp komunikatoru un komunikācijas saņēmēju.

Piemēram, daudz dažādu lietu var būt sarkanā krāsā. Tāpat daudzas lietas atrodas uz virsmām (kā 1. attēlā pa labi). Tāpēc sarkanuma īpašība un attiecība sēdēt uz ir šo priekšmetu abstrakcijas. Konkrēti, 1. konceptuālās diagrammas grafikā ir norādīti tikai trīs lodziņi, divas elipses un četras bultas (un to seši apzīmējumi), savukārt 1. attēlā ir redzams daudz vairāk attēlu detaļu, ar netiešajām implicētajām attiecībām, nevis ar deviņām skaidri norādītajām detaļām grafikā.

1. grafikā attēlotas dažas skaidras attiecības starp diagrammā attēlotajiem objektiem. Piemēram, bultiņa starp aģentu un CAT:Elsie attēlo attiecības is-a piemēru, tāpat kā bultiņa starp atrašanās vietu un MAT. Bultas starp ģerundīvu SĒDĪŠANA un lietvārdiem aģents un atrašanās vieta izsaka diagrammas pamatsakarības; "aģents ir SĒDĪŠANA atrašanās vietā"; Elsie ir CAT gadījums.

Lai gan apraksts sēdēšana (1. grafiks) ir abstraktāks nekā grafiskais attēls ar kaķi, kas sēž uz paklāja (1. attēls), abstrakto lietu nošķiršana no konkrētām lietām ir nedaudz neskaidra; šī neskaidrība vai neskaidrība ir raksturīga abstrakcijai. Tādējādi kaut ko tik vienkāršu kā avīze var precizēt līdz sešiem līmeņiem, kā Duglasa Hofstadtera (Douglas Hofstadter) ilustrācijā, kurā šī neskaidrība ir parādīta ar virzību no abstrakta uz konkrētu Gēdelis, Ešers, Bahs (1979):

(1) publikācija

(2) laikraksts

(3) San Francisco Chronicle

(4) laikraksta Chronicle 18. maija izdevums.

(5) mans 18. maija hronikas izdevuma eksemplārs

(6) mans "Chronicle" 18. maija izdevuma eksemplārs, kāds tas bija, kad es to pirmo reizi paņēmu rokās (pretstatā manam eksemplāram, kāds tas bija dažas dienas vēlāk: dega manā kamīnā).

Tādējādi abstrakcija var ietvert katru no šiem detalizācijas līmeņiem, nezaudējot vispārīgumu. Bet, iespējams, detektīvs vai filozofs/zinātnieks/inženieris varētu censties uzzināt par kādu lietu arvien dziļākos detalizācijas līmeņos, lai atrisinātu kādu noziegumu vai mīklu.

Kaķis uz paklāja (1. attēls)


Konceptuālais grafiks "Kaķis sēž uz paklāja" (1. grafiks)

Atsauces

Dažkārt abstrakcijām ir divdomīgi referenti, piemēram, "laime" (ja to lieto kā abstrakciju) var attiekties uz tik daudzām lietām, cik daudz ir cilvēku un notikumu vai stāvokļu, kas tos padara laimīgus. Tāpat "arhitektūra" attiecas ne tikai uz drošu, funkcionālu ēku projektēšanu, bet arī uz radīšanas un inovācijas elementiem, kuru mērķis ir eleganti risināt būvniecības problēmas, uz telpas izmantošanu un mēģinājumu izraisīt emocionālu reakciju ēkas būvniekiem, īpašniekiem, skatītājiem un lietotājiem.

Instancēšana

Lietas, kas neeksistē konkrētā vietā un laikā, bieži tiek uzskatītas par abstraktām. Turpretī šādas abstraktas lietas eksemplāri jeb locekļi var pastāvēt daudzās dažādās vietās un laikos. Tad par šīm abstraktajām lietām saka, ka tās ir daudzkārtīgi instancētas, kā tas ir 1. attēlā, 2. attēlā u. c., kas parādīts iepriekš.

Tomēr nepietiek ar to, ka abstraktas idejas tiek definētas kā tādas, kuras var instancēt, un ka abstrakcija tiek definēta kā kustība pretējā virzienā instancēšanai. Šādi rīkojoties, jēdzieni "kaķis" un "telefons" kļūtu par abstraktām idejām, jo, neraugoties uz to atšķirīgo izskatu, konkrēts kaķis vai konkrēts telefons ir jēdziena "kaķis" vai jēdziena "telefons" instance. Lai gan jēdzieni "kaķis" un "telefons" ir abstrakcijas, tie nav abstrakti 1. grafikā attēloto objektu izpratnē.

Mēs varam aplūkot citas diagrammas, pārejot no kaķa uz zīdītāju un dzīvnieku, un redzēt, ka dzīvnieks ir abstraktāks par zīdītāju; bet, no otras puses, zīdītājs ir grūtāk izsakāma ideja, noteikti attiecībā pret purvaino vai vienradžu dzīvnieku.

Fiziskums

Fizisks objekts (jēdziena vai vārda iespējamais referents) tiek uzskatīts par konkrētu (nevis abstraktu), ja tas ir konkrēts indivīds, kas atrodas konkrētā vietā un laikā.

Abstraktas lietas dažkārt tiek definētas kā lietas, kas neeksistē realitātē vai eksistē tikai kā maņu pieredze, piemēram, sarkanā krāsa. Tomēr šī definīcija cieš no tā, ka ir grūti noteikt, kuras lietas ir reālas (t. i., kuras lietas pastāv realitātē). Piemēram, ir grūti vienoties, vai tādi jēdzieni kā Dievs, skaitlis trīs un labestība ir reāli, abstrakti vai abi.

Lai atrisinātu šādas grūtības, var izmantot predikātus kā vispārīgu terminu, kas apzīmē, vai lietām ir dažādas īpašības - reālas, abstraktas, konkrētas vai arī ar noteiktu īpašību (piemēram, labas). Tad jautājumi par lietu īpašībām ir propozīcijas par predikātiem, un šīs propozīcijas vēl ir jāizvērtē pētniekam. Iepriekš attēlotajā 1. grafikā grafiskās attiecības, piemēram, bultas, kas savieno lodziņus un elipses, varētu apzīmēt predikātus. Dažādus abstrakcijas līmeņus varētu apzīmēt ar bultiņām, kas savieno kastītes vai elipses vairākās rindās, kur bultiņas norāda no vienas rindas uz otru, virknē citu grafiku, piemēram, 2. grafikā utt.

Filozofijā izmantotā abstrakcija

Abstrakcija filozofijā ir jēdzienu veidošanās process (vai, pēc dažu domām, šķietamais process), kurā indivīdiem tiek atpazīta kāda kopīgu pazīmju kopa un uz šī pamata tiek veidots jēdziens par šo pazīmi. Abstrakcijas jēdziens ir svarīgs, lai izprastu dažas filozofiskas pretrunas, kas saistītas ar empīrismu un universālisma problēmu. Nesen tas ir kļuvis populārs arī formālajā loģikā ar predikātu abstrakciju. Vēl viens filozofisks instruments diskusijai par abstrakciju ir domu telpa.

Ontoloģiskais statuss

Veids, kādā fiziskiem objektiem, piemēram, akmeņiem un kokiem, piemīt būtība, atšķiras no veida, kādā būtība piemīt abstraktu jēdzienu īpašībām vai attiecībām. Piemēram, veids, kādā eksistē 1. attēlā attēlotie konkrētie, konkrētie indivīdi, atšķiras no veida, kādā eksistē 1. grafikā attēlotie jēdzieni. Šī atšķirība izskaidro vārda "abstrakts" ontoloģisko lietderību. Šis vārds attiecas uz īpašībām un attiecībām, lai atzīmētu to, ka, ja tās eksistē, tās neeksistē telpā vai laikā, bet to eksemplāri var eksistēt potenciāli daudzās dažādās vietās un laikos.

Iespējams, mulsinoši ir tas, ka dažas filozofijas tropus (īpašību gadījumus) dēvē par abstraktām īpašībām. Piemēram, konkrēta ābolu sarkanums ir abstrakta īpašība. Līdzīgi kā qualia un sumbebekos.

Lingvistikā

Ja abstrakts jēdziens, piemēram, "sabiedrība" vai "tehnoloģija", tiek traktēts tā, it kā tas būtu konkrēts objekts, tā ir kļūda. Lingvistikā var gadīties, ka abstraktus jēdzienus lieto tā, it kā tie būtu lietvārdi, kas apzīmē konkrētus objektus:

1805: Horeio Nelsons (Trafalgāras kauja) - "Anglija sagaida, ka katrs vīrs pildīs savu pienākumu".

To sauc par metonīmiju. Tā var izpludināt atšķirību starp abstraktām un konkrētām lietām.

Kompresija

Abstrakciju var uzskatīt par procesu, kurā vairākus dažādus veidojošo datu fragmentus attiecina uz vienu abstraktu datu fragmentu, pamatojoties uz veidojošo datu līdzībām, piemēram, daudzas dažādas fiziskas kaķenes attiecina uz abstrakciju "CAT". Šī konceptuālā shēma uzsver gan konstitucionālo, gan abstrakto datu vienādību, tādējādi izvairoties no problēmām, kas rodas no atšķirībām starp "abstraktu" un "konkrētu". Šajā ziņā abstrakcijas process ietver līdzību identificēšanu starp objektiem un šo objektu asociēšanu ar abstrakciju (kas pati ir objekts).

Piemēram, 1. attēlā attēlota konkrētā saistība "Kaķis sēž uz paklāja".

Tādējādi var veidot abstrakciju ķēdes, sākot no nervu impulsiem, kas rodas no sensorās uztveres, līdz pamatabstrakcijām, piemēram, krāsai vai formai, līdz pieredzes abstrakcijām, piemēram, konkrētam kaķim, līdz semantiskām abstrakcijām, piemēram, "ideja" par kaķi, līdz objektu klasēm, piemēram, "zīdītāji", un pat kategorijām, piemēram, "objekts" pretstatā "darbībai".

Piemēram, 1. grafikā ir izteikta abstrakcija "aģents atrodas uz vietas".

Šī konceptuālā shēma neparedz īpašu hierarhisku taksonomiju (piemēram, kā jau minētā, kas attiecas uz kaķiem un zīdītājiem), bet tikai pakāpenisku detaļu izslēgšanu.

Abstrakcijas neiroloģija

Nesen veiktā metaanalīze liecina, ka verbālā sistēma ir vairāk iesaistīta abstraktu jēdzienu apstrādē, bet uztveres sistēma ir vairāk iesaistīta konkrētu jēdzienu apstrādē. Tas ir tāpēc, ka abstrakti jēdzieni izraisa lielāku smadzeņu aktivitāti apakšējā frontālajā žirgā un vidējā temporālajā žirgā, salīdzinot ar konkrētiem jēdzieniem, kad konkrēti jēdzieni izraisa lielāku aktivitāti aizmugurējā cingulā, precuneus, fusiformālajā žirgā un parahipokampālajā žirgā.

Citi cilvēka smadzeņu pētījumi liecina, ka smadzeņu kreisā un labā puslode atšķiras abstrakcijas apstrādē. Piemēram, viena metaanalīze, kurā aplūkoti cilvēku smadzeņu bojājumi, liecina, ka, lietojot instrumentus, kreisā puslode ir tendēta uz kreiso puslodi.

Abstrakcija mākslā

Parasti abstrakcija mākslā tiek lietota kā sinonīms abstraktai mākslai kopumā. Stingri runājot, tā attiecas uz mākslu, kas nav saistīta ar redzamās pasaules lietu burtisku attēlojumu, tomēr tā var attiekties arī uz objektu vai attēlu, kas ir destilēts no reālās pasaules vai cita mākslas darba. Mākslas darbus, kas pārveido dabisko pasauli izteiksmes nolūkos, sauc par abstraktiem; darbus, kas izriet no atpazīstama priekšmeta, bet neatdarina to, sauc par bezpriekšmetisku abstrakciju. 20. gadsimtā abstrakcijas tendence sakrita ar zinātnes, tehnoloģiju attīstību un pārmaiņām pilsētu dzīvē, galu galā atspoguļojot interesi par psihoanalītisko teoriju. Vēl vēlāk abstrakcija izpaudās tīri formāli, piemēram, kā no objektīva konteksta atbrīvota krāsa un formas reducēšana līdz ģeometriskiem pamatformējumiem.

Mūzikā terminu abstrakcija var lietot, lai apzīmētu improvizācijas pieeju interpretācijai, un dažkārt tas var norādīt uz atteikšanos no tonalitātes. Atonālajai mūzikai nav tonālās signatūras, un tai raksturīga iekšējo skaitlisko attiecību izpēte.

Abstrakcija psiholoģijā

Kārlis Jungs abstrakcijas definīcijā paplašināja tās tvērumu ārpus domāšanas procesa, ietverot tieši četras savstarpēji izslēdzošas, pretēji papildinošas psiholoģiskās funkcijas: sajūtas, intuīciju, sajūtas un domāšanu. Kopā tās veido diferencējošā abstrakcijas procesa strukturālo kopumu. Abstrakcija darbojas vienā no šīm pretējām funkcijām, ja tā izslēdz citu funkciju un citu nebūtisku faktoru, piemēram, emociju, vienlaicīgu ietekmi. Abstrakcija prasa selektīvi izmantot šo spēju strukturālo sadalījumu psihē. Abstrakcijai pretējs ir konkrētība. Abstrakcija ir viena no Junga 57 definīcijām, kas iekļauta Psiholoģisko tipu XI nodaļā.

Pastāv abstrakta domāšana, tāpat kā pastāv abstraktas sajūtas, sajūtas un intuīcija. Abstraktā domāšana izceļ racionālās, loģiskās īpašības... Abstraktā sajūta to pašu dara ar ... tās sajūtu vērtībām. ... Es abstraktas jūtas pielīdzinu abstraktām domām. ... Abstraktā izjūta būtu estētiska pretstatā jutekliskajai izjūtai, un abstraktā intuīcija būtu simboliska pretstatā fantastiskai intuīcijai. (Jungs, [1921] (1971):par. 678).

Abstrakcija datorzinātnē

Datorzinātnieki izmanto abstrakciju, lai izprastu un risinātu problēmas, piemēram, datu sakārtošanu datu bāzē.

Abstrakcija matemātikā

Abstrakcija matemātikā ir process, kurā no matemātiskā jēdziena tiek atdalīta tā būtība, novērsta atkarība no reālās pasaules objektiem, ar kuriem tas sākotnēji varētu būt bijis saistīts, un tas tiek vispārināts tā, lai tam būtu plašāks pielietojums vai tas atbilstu citiem līdzvērtīgu parādību abstraktiem aprakstiem.

Abstrakcijas priekšrocības matemātikā ir šādas:

• tā atklāj dziļas saiknes starp dažādām matemātikas jomām.
• rezultāti, kas zināmi vienā jomā, var radīt pieņēmumus saistītā jomā.
• vienas jomas metodes un paņēmienus var izmantot, lai pierādītu rezultātus saistītā jomā.

Galvenais abstrakcijas trūkums ir tas, ka ļoti abstraktus jēdzienus ir grūtāk apgūt, un, lai tos apgūtu, ir nepieciešams zināms matemātiskais briedums un pieredze.

Saistītās lapas

• Abstraktā māksla
• Ontoloģija
• Platoniskais reālisms