Kas ir filozofiskais skepticisms? Definīcija, vēsture un veidi
Iepazīsties ar filozofiskā skepticisma definīciju, vēsturi un veidiem — no Senās Grieķijas un Al‑Ghazali līdz Dekarta ietekmei un mūsdienu skepticismam.
Filozofiskais skepticisms (grieķu σκέψις - skepsis nozīmē "izmeklēšana") ir filozofiskās domas skola, kas aizsākās Senajā Grieķijā, un šī metode ir pazīstama dažādās kultūrās. Daudzi skeptiķi pēta sava laikmeta jēgas sistēmas, un tas bieži vien var novest pie šaubu pozīcijas. Šis skepticisms var izpausties kā neticība filozofiskiem risinājumiem, agnosticisms vai pat ārējās pasaules realitātes noraidīšana. Viens no zinātniskā skepticisma veidiem runā par to, ka tiek aplūkoti apgalvojumi, kuriem trūkst redzamu pierādījumu.
Islāma filozofijā filozofisko skepticismu aizsāka Al-Ghazali, Rietumos pazīstams kā "Algazel", kā daļa no ortodoksālās islāma teoloģijas skolas Ash'ari. Tiek apgalvots, ka Renē Dekarta idejas, kas paustas "Diskursā par metodi", iespējams, ietekmējis Al-Ghazli.
Vēsture — galvenie posmi un pārstāvji
Filozofiskais skepticisms ir sena tradīcija ar vairākiem atšķirīgiem posmiem un skolu veidiem. Daži no svarīgākajiem vēsturiskajiem punktiem:
- Senā Grieķija: Pyrrhonisms (Pyrrho) un Akademiskā skepticism (Platona akadēmijas vēlākie pārstāvji kā Karneādes). Pyrrhoniskais skepticism pazīstams ar praksi epoché — sprieduma atlikšanu — un mērķi sasniegt iekšēju mieru (ataraxia).
- Antīkā perioda autori: Sextus Empiricus ir galvenais tekstu avots par pyrrhonisko skepticismu; viņa darbi apkopo skeptiskas argumentācijas paņēmienus.
- Islāma viduslaiki: Al-Ghazali (Algazel) izmantoja skeptiskas metodes, lai kritizētu certaintās filozofiskās pozīcijas un uzsvērtu ticības un pieredzes robežas.
- Rietumu modernisms: 17. gadsimtā metodiskais skeptiķis Renē Dekarts izmantoja radikālu šaubu kā instrumentu, lai meklētu drošus, neatņemamus zināšanu pamatus (piemēram, metodes šaubas un slavenais "cogito").
- Mūsdienu skepticism: ietver gan epistemoloģisku skeptiķu argumentus par ārējās pasaules, citu prātu vai pagātnes notikumu pieejamību, gan zinātniskā skepticisma pieeju, kas prasa empīriskus pierādījumus.
Galvenie veidi un pieejas
- Pyrrhoniskais (radikālais) skepticism: praktiska sprieduma atlikšana un abu pušu argumentu izkvēpināšana; reti cenšas apgalvot pretenzijas par patiesību.
- Akadēmiskais skepticism: skeptiska attieksme pret “noteiktu zināšanu” sasniedzamību; var apgalvot, ka drošas zināšanas ir neiespējamas.
- Metodiskais skepticism: instruments (piemēram, Dekarts) — tiek izmantots, lai atdalītu drošas pārliecības no negodīgām pieņēmumu krei.
- Zinātniskais skepticism: prasa pārbaudāmus pierādījumus un atkārtojamas metodes; koncentrējas uz apgalvojumu testēšanu un kritiku.
- Moralais skepticism: attiecas uz šaubām par to, vai pastāv objektīvi morāles standarti vai vērtības.
- Relīgais un teoloģiskais skepticism: apskata reliģiskos apgalvojumus ar kritisku aci; var sakrist ar agnosticisma idejām.
Metodes un paņēmieni
Skeptiķi izmanto vairākas stratēģijas:
- Argumentu abu pušu aplūkošana: uzrāda, ka pretējos apgalvojumus var pamatot, tādējādi mazinot pārliecību par vienu versiju.
- Sprieduma atlikšana (epoché): apzināta atteikšanās no galīgiem secinājumiem, lai saglabātu intelektuālu neatkarību.
- Radikālā šaubu uzstādīšana: apšauba uztveri, atmiņu, loģiku vai citu prātu esamību, lai pārbaudītu, kas paliek pāri drošai zināšanai.
- Empīriskā pārbaude: zinātniskā skepticisma ietvaros – pieprasa reproducējamus, mērāmus pierādījumus un paziņojumu falsificējamību.
Kritika un atbildes uz skepticisma izaicinājumiem
Skepticisms ir guvis arī kritiku. Galvenās iebildes:
- Pašrefutācija: ja skeptiķis apgalvo, ka "nekas nav zināms droši", šis apgalvojums šķiet pats par sevi jāapliecina — tas rada loģisku pretrunu. Atbildes: pyrrhonisti izvairās no absolūtiem apgalvojumiem vai interpretē skeptisku pozīciju kā darbības principu, nevis teorētisku postulātu.
- Praktiskā ikdiena: skeptiskās pozīcijas var šķist nepiemērotas ikdienas dzīvē, kur jāpieņem lēmumi. Skeptiķi atbild, ka sprieduma atlikšana vai piesardzība var būt piemērota kritiskai domāšanai, taču praksē cilvēki izmanto pragmatiskus pieņēmumus.
- Epistemoloģiskās atbildes: pretargumenti skeptiķiem ietver fundamentālismu (meklē neaizskaramas pamatpatiesības), koherentismu un reliabilismu (uzsver uzticamu procesa nozīmi zināšanā).
Filozofiskā skepticismā nozīmīgās sekas
Skepticisms ir ietekmējis gan filozofiju, gan zinātni un reliģiju. Dažas svarīgas sekas:
- Skepticisms veicina kritisku domāšanu un palīdz atklāt nepamatotus pieņēmumus.
- Daļēji veicinājis zinātnes attīstību, jo uzsver pārbaudāmu pierādījumu nozīmi un atkārtojamību.
- Izraisījis jaunas epistemoloģijas un teorijas par zināšanām (piem., fundamentālisms, reliabilisms, dabiskā epistemoloģija).
Kāpēc skeptisms svarīgs mūsdienās?
Mūsdienu informācijas laikmetā skeptiska domāšana ir būtiska kritiskai informācijas izvērtēšanai, dezinformācijas atpazīšanai un zinātnes rezultātu sapratnei. Zinātniskais skeptiķis var palīdzēt atšķirt zinātniski pamatotas prasības no nekonstatētām apgalvojumiem, savukārt filozofiskais skeptiķis atgādina par pieņēmumu robežām, kuras bieži tiek ignorētas.
Savienojumi starp tradīcijām
Ir interesanti pamanīt paralēles starp dažādām skepticisma tradīcijām (piemēram, starp Al-Ghazali un Rietumu skeptiķiem). Tomēr jāuzsver vēsturiskais konteksts: Al-Ghazali dzīvoja gadsimtus pirms Renē Dekarta. Daži pētnieki norāda uz līdzībām metožu līmenī (radikāla šaubu izmantošana), bet tieša ietekme vai tieša citēšana starp šiem domātājiem nav skaidri pierādīta — jautājums par ietekmes līnijām ir debates un prasa rūpīgu vēsturisku pārbaudi.
Noslēgumā: filozofiskais skepticisms nav tikai pesimistiska noraidīšana; tas ir daudzveidīgs instrumentu kopums, kas izaicina dogmatisma formas, uzlabo argumentāciju un mudina rūpīgāk pārbaudīt mūsu pārliecības.
Meklēt