Alemāņu vācu valoda — Šveices un Dienvidvācijas augšvācu dialekti

Alemāņu (Alemannisch) — Šveices un Dienvidvācijas augšvācu dialektu grupa: ~10 milj. runātāju, daudzveidīgi vietējie varianti, sarunvalodas tradīcija un kultūras mantojums.

Alemāņu vācu valoda (alemāņu vācu: Alemannisch) ir ģermāņu valodu saimes augšvācu valodas atzara dialektu grupa. Tajā runā aptuveni desmit miljoni cilvēku sešās valstīs, tostarp Vācijas dienvidos, Šveicē, Francijā, Francijā, Austrijā, Lihtenšteinā un Itālijā. Šveicē šo dialektu kopumu bieži sauc par Šveices vācu valodu.

Alemāņu dialekti veido sarežģītu dialektu kontinuitāti; tie atšķiras gan pēc izrunas, gan leksikas un gramatikas, un to savstarpējā saprotamība var būt ļoti atšķirīga — no salīdzinoši vieglas līdz gandrīz nesaprotamai starp tālākām apgabalu formām.

Galvenās grupas

• Zemā alemāņu (Low Alemannic) — ietver Alsācijas (Francija) dialektus un citus reģionus gar Reinas ieleju.
• Augstā alemāņu (High Alemannic) — plaši izplatīta Šveicē; tai raksturīga noteikta konsonantu izmaiņa salīdzinājumā ar zemākiem dialektiem.
• Visaugstākā alemāņu (Highest Alemannic) — ietver kalnu reģionu dialektus, piemēram, Valīzas (Walliser) dialektus, kas var būt grūti saprotami pārējiem vācu dialektu runātājiem.
• Svābu (Schwäbisch) — dažkārt klasificē kā atsevišķa alemāņu apakšgrupa, īpaši Vācijas dienvidrietumos (Bādenes-Virtembergas reģions).

Lingvistiskās īpašības

Alemāņu dialekti atšķiras no standarta vācu valodas vairākos aspektos:

• izrunā — raksturīgas vietējas patskanju un līdzskaņu izmaiņas;
• vārdu krājumā — daudz lokālu vārdformu un idiomu, kas nav pazīstami standarta vācu runātājiem;
• gramatikā — atšķirīgas personu galotnes, laiku un modusu izteiksmes veidi un vietām saglabājušās vecākas formas;
• praksē — bieži tiek lietoti raksturīgi mazvārdu veidojumi un saīsinājumi.

Rakstība un statuss

Atšķirībā no standarta vācu valodas, alemāņu dialekti parasti pastāv galvenokārt kā sarunvaloda; tiem nav vienotas, plaši atzītas ortogrāfijas. Tomēr dialektā pastāv atsevišķi rakstības risinājumi, ko lieto dialektu rakstnieki, žurnālisti un sociālie mediji. Šveicē dialekts ikdienā tiek plaši lietots arī medijos, reklāmās un populārkultūrā, savukārt oficiālā saziņa, izglītība un literatūra parasti notiek standarta vācu valodā.

Vēsture un izcelsme

Alemāņu dialekti attīstījās no senākām vācu valodas formām, īpaši no augšvācu (Old High German) valodas variantiem, un to nosaukums saistīts ar vēsturisko tautu — alemāņiem (Alemanni). Laika gaitā dialekti veidojās atkarībā no ģeogrāfiskām sadalēm, kalnu grēdu ietekmes un politiskām robežām, radot daudzveidīgu dialektu ainavu.

Kultūra un saglabāšana

Alemāņu dialekti ir svarīga reģionālās identitātes daļa. Tie ir klāt mūzikā, teātrī, literatūrā un vietējos svētkos. Pastāv iniciatīvas un pētniecība, kas cenšas dokumentēt un saglabāt dialektus — īpaši mazajās kopienās un kalnu ciematos, kur mūsdienu mobilitāte un mediju ietekme var vājināt dialektu lietojumu.

Īsa kopsavilkums: alemāņu vācu valoda ir liela un daudzveidīga augšvācu dialektu grupa ar aptuveni desmit miljonu runātāju dienvidu Vācijā, Šveicē, Francijā, Austrijā, Lihtenšteinā un Itālijā. Tā ir galvenokārt saziņas sarunvaloda bez vienotas ortogrāfijas, taču ir dziļi iesakņojusies reģionālajā kultūrā un identitātē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir alemāņu vācu valoda?

J: Cik daudz cilvēku runā alemāņu vācu valodā?

J: Kā alemāņu vācu valodu sauc Šveicē?

J: Kā alemāņu vācu valodu sauc Elzasā?

Jautājums: Kur betlēmiešu vācu valodā runā ārpus tās apgabala?

J: Kādi ir Bernes alemāņu vācu valodas dialekti?

J: Vai ir noteikta alemāņu vācu valodas ortogrāfija?

Meklēt pēc burta