Anglijas karaļa Čārlza II, Anglijas Karalistes, Skotijas Karalistes un Īrijas Karalistes Stjuarta monarha, pēcteči ir daudzskaitlīgi; viņa daudzo ārlaulības bērnu līnijas pastāv līdz pat šai dienai. Lai gan Čārlza sieva Katrīna Braganzas bija neauglīga un viņš ar viņu neieguva likumīgus mantiniekus, karaļam bija daudz mīļāko un viņš atzina vairākus ārlaulības bērnus. Vēsturiskie avoti norāda, ka Čārlzam bija vismaz desmitiem neoficiālu attiecību un vismaz 12 atzītu ārlaulības bērnu, kuru pēcnācēji veido vairākas nozīmīgas aristokrātiskas dzimtas Lielbritānijā.
Ārlaulības bērni, tituli un politiska ietekme
Daudzi no Čārlza ārlaulības dēliem saņēma augstus titulus un mantas, tādēļ viņu līnijas kļuva par nozīmīgu daļu britu aristokrātijas. Nozīmīgākie piemēri ietver hercogus, kas radīja ilglaicīgas dinastiskās līnijas:
- James Scott, 1. Monmutas hercogs (no Lucy Walter) — paziņojies par troni pēc Čārlza nāves, bet cīņa par varu beidzās ar Neizdevušos Monmutas sacelšanos 1685. gadā.
- Henrijs Ficrojs (Henry Fitzroy), 1. Graftonas hercogs — viņa pēcnācēji nodibināja Graftonas hercogisti; viens no ievērojamākajiem šīs līnijas pārstāvjiem bija Augusts Ficrojs (Augustus FitzRoy), 3. Grāftona hercogs, kurš kļuva par Lielbritānijas premjerministru.
- Čārlzs Lenokss (Charles Lennox), 1. Ričmondas hercogs — no šīs līnijas izcēlās vairāki sabiedriski nozīmīgi cilvēki, tai skaitā kriketa pionieris un parlamenta reformu atbalstītājs Čārlzs Lenokss, 3. Ričmondas hercogs.
- Čārlzs Beauclerk, 1. St Albansa hercogs (no Nell Gwyn) — arī šī līnija ir saglabājusies gadsimtu garumā.
Svarīgi vēsturiskie notikumi un strīdi
Lai gan daži no Čārlza ārlaulības bērniem pretendēja uz troņa — īpaši Monmutas hercogs — viņu ārlaulības statuss padarīja viņu prasības juridiski problemātiskas. Pēc Čārlza nāves par karali kļuva viņa brālis DžeimssJorkashercogs. James Scott, Monmuta, vadīja sacelšanos pret jauno karali Džeimsu II, taču tā tika apspiesta un Monmuts tika pasludināts par nodevēju un sodīts ar nāvi. Šie notikumi iezīmēja sarežģītu pāreju no Stjuartu valdīšanas uz nākamajiem dinastiskajiem lēmumiem un konfliktiem.
Mūsdienu pēcteči un tronis
Daudzas Čārlza ārlaulības līnijas saglabājās un laika gaitā saplūda ar citām aristokrātiskām ģimenēm, radot daudzus ievērojamus pēcnācējus. Piemēram, Velsas princese Diāna bija tiešā pēcnācēja gan no Henrija Ficroja (Henry Fitzroy), pirmā Graftonas hercoga, gan no Čārlza Lenoksa (Charles Lennox), pirmā Ričmonda hercoga, līnijām. Tas nozīmē, ka, ja viņas dēls princis Viljams, Kembridžas hercogs, kā tiek gaidīts, nākotnē stāsies uz Lielbritānijas trona, viņš būtu pirmais Čārlza II asinsradinieks, kurš kļūtu par britu monarhu. Tomēr Viljams oficiāli pieder pie Vindzoras, nevis no Stjuartu nama.
Atstātā mantojumā un sabiedriskais nozīmīgums
Čārlza II ārlaulības līniju nozīme pārsniedz tikai genealogiju — tās ietekmēja politiku, kultūru un sporta attīstību. Pārstāvji no šīm dzimtām darbojās parlamentā, vadīja valdības un atbalstīja sabiedriskas reformas. Dažādu līniju savienojumi ar citām aristokrātiskām ģimenēm nodrošināja, ka Čārlza asinis turpināja plūst caur britu augstmaņu kārtu un saglabāja ietekmi līdz pat mūsdienām.
Apkopojot — Čārlzs II oficiāli neatstāja likumīgus mantiniekus, taču viņa ārlaulības bērni un to pēcnācēji radīja plašu, ilgtspējīgu pēctecību, kas ietekmēja gan 17. gadsimta politiku, gan vēlākos britu vēstures posmus.
