Lotringas hercogiste: vēsture, dinastija un Nansī kā galvaspilsēta
Lotringas hercogiste bija vēsturiska hercogiste, kas atradās kontinentālajā Francijā, bet formāli bija daļa no Svētās Romas impērijas. Tās teritorija aptvēra lielu daļu mūsdienu Lotringu — reģionu Francijas ziemeļaustrumos starp Ķīli (Rupert?), Saksu robežām un Šampaņas/Elzasas apgabaliem. Hercogistes izcelsme meklējama viduslaiku Lotharingijas (Lotringas) tradīcijās, un tai bija svarīga stratēģiska un kultūras loma reģionā.
Vēsturisks pārskats
Lotringas hercogiste pastāvēja kopš viduslaikiem un vairākkārt mainīja savu politisko statusu un valdniekus. No 15.–18. gadsimta to bieži pārvaldīja vietējā Loterangu dinastija (Lotringas hercogi), kuri saglabāja nozīmīgu autonomiju, bet formāli atradās Svētās Romas impērijas aizgādībā. Tās ģeogrāfiskais stāvoklis padarīja hercogisti par konfliktu un diplomātisku sarunu objektu starp Franciju, Habsburgiem un citām lielvarām.
Dinastija un dinastiskās saites
Lotringas valdīja vietējā hercogu dzimta, kas ar laulībām un politiskām aliansēm bija cieši saistīta ar citām Eiropas karaļnamu ģimenēm. Viena no nozīmīgākajām dinastiskajām līnijām beidza pastāvēt kā neatkarīga valsts, kad 18. gadsimtā ģimenes likteņi saistījās ar Habsburgiem. Piemēram, Leopolds I Lotringas un viņa sieva Elizabetes Šarlotes Orleānas kundze bija šo dinastiju centrālas figūras: viņu dēli bija Lotringas princis Kārlis Aleksandrs un Svētās Romas imperatoraFranciskaI. Caur šo pēdējo saikni Lotringas dinastija pārvērtās par Habsburgu-Lotringas līniju — tāda, kuras locekļi kļuva par svarīgiem Eiropas valdniekiem, un tā pauda ietekmi arī Francijas un Austrijas dvēseliskajās saiknēs. Ar viņu starpniecību ģimenes atzars bija tieši saistīts ar Marijas Antuanetes dzimtu.
Nansī un Lunēvilla — galvaspilsētas un rezidences
Hercogistes administratīvā un kultūras galvaspilsēta bija Nansī, kur atradās bīskapu un hercogu institūcijas, katoļu un protestantu ietekme un klasiska pilsētbūvniecība. Tomēr 18. gadsimtā Leopolds I Lotringas galveno rezidenci pārcēla uz Lunēvilu. Tur izveidojās izsmalcināta piekļuve dēkāšanas, apkārtnes dārzu un greznu villu stilam.
Slavenā Dižā Lunēvilas pils (Château de Lunéville) tika pārbūvēta un paplašināta 1702. gadā par galveno hercoga rezidenci. Pils tika projektēta daļēji Versaļas stilā, lai atbilstu Lepolda sievas gaumei, un tā drīz ieguva segvārdu "Lotringas Versaļa". Pilsā ir arī kapela, kuru projektēja arhitekts Žermēna Bufrāns (Germain Boffrand), un tā kļuva par kultūras un diplomātijas centru Lotringā.
18. gadsimta politiskās izmaiņas un pievienošanās Francijai
18. gadsimtā Lotringas politiskais statuss tika izmainīts Eiropas lielvalstu sarunu un karu rezultātā. Pēc Polijas troņa sērijas konfliktiem un starpvalstu vienošanām, pēc 1738. gada miera līgumiem (konkrētāk — pēc 1733–1738. gada konflikta un sekojošajām sarunām), hercogiste tika nodota titula ziņā gāztajam Polijas karalim Stanislavam Leszczyński (Stanisław Leszczyński), kurš to turēja par mūža valdījumu kā kompensāciju. Saskaņā ar šīm vienošanām hercogiste pēc Stanislava nāves bija jāpieņem pie Francijas kronas; šo noteikumu rezultātā 1766. gadā, pēc Stanislava nāves, Lotringa formāli tika inkorporēta Francijas valsts sastāvā.
Kultūra, ekonomika un mantojums
Lotringas hercogiste bija bagāta ar kultūras mantojumu — arhitektūra, muižas, baznīcas un māksla spoguļoja gan franču, gan vācu ietekmes. Reģiona ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību starp Franciju un vācu zemēm. Hercogu aizgādībā attīstījās arī mākslas patronāža; īpaši 17.–18. gadsimtā Lunēvilla kļuva par aristokrātisku kultūras centru ar muzicēšanu, dārzniecību un arhitektūras projektiem.
Pēctecība
Lotringas dinastiskās saites ar Habsburgiem deva dzimtas pēctecību Habsburgu-Lotringas līnijai, kura ilgtermiņā ietekmēja Eiropas politiku (piemēram, caur Svētās Romas imperatora titulu un laulībām ar Hābsburgu un Francijas ģimenēm). Teritoriāli Lotringa kļuva par sastāvdaļu Francijas valstī, taču reģiona kultūras un vēsturiskās īpatnības saglabājās, un tās ietekme ir redzama arī mūsdienu Lotringas (Lorraine) kultūrā un arhitektūrā.
Īsumā — Lotringas hercogiste bija viduslaiku un agrīnmoderna teritorija ar bagātām dinastiskām saitēm, kultūras nozīmi un sarežģītu politisko vēsturi, kuras neatkarīgā valdība beidzās 18. gadsimtā, kad hercogiste kļuva par Francijas provinces daļu.
Hercogistes atrašanās vieta mūsdienu Francijā.
Lunēvilas pils 18. gadsimtā - Lotringas hercogu rezidence.
Nozīmīgas vēsturiskas ēkas
- Château de Lunéville - bijusī karaļa rezidence.
- Nansī hercogu pils.
- Staņislava vieta. Liels publisks laukums Nansī, ko uzcēlis bijušais Polijas karalis.
- Château de Commercy, pēdējo Lotringas hercogienes izmantoto Château.
Bez hercogu dzimtas Bovē ģimene bija ļoti ievērojama sabiedrībā, pateicoties personīgajiem sakariem, un tai bija liela ietekme hercogistes valdnieku vidū. Ģimenes galvas bieži tika titulēti par Kronas kņaziem.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Lotringas hercogiste?
A: Lotringas hercogiste bija bijusī neatkarīgā monarhija Francijas kontinentālajā daļā un arī Svētās Romas impērijas valsts.
Q: Kam hercogiste tika nodota pēc tam, kad bija monarhija?
A: Hercogiste vēlāk tika piešķirta Polijas karaļa gāztajam troņmantiniekam.
J: Vai Lotringas hercogiste kādreiz bija Francijas sastāvā?
A: Jā, hercogiste kļuva par Francijas sastāvdaļu 1766. gadā.
J: Kas bija hercogistes galvaspilsēta?
A: Hercogistes galvaspilsēta bija Nansī.
J: Kas pārcēla hercogistes galvaspilsētu uz Lunēvilu?
A: Leopolds I Lotringas hercogistes galvaspilsētu pārcēla uz Lunēvilu.
J: Ar ko Leopolds I Lotringas valdnieks ir slavens, ka viņš uzcēla Lunēvilā?
A: Leopolds I Lotringas uzcēla Lunēvilas dižo pili (Château de Lunéville) Lunēvilā.
J: Kas bija Lotringas prinča Kārļa Aleksandra un Svētās Romas impērijas imperatora Franciska I vecāki?
A: Lotringas princis Leopolds I un viņa sieva Elizabete Šarlote d'Orleāna bija Lotringas prinča Kārļa Aleksandra un Svētās Romas imperatora Franciska I vecvecāki, kuri bija arī Marijas Antuanetes vecvecāki.
