Parmas hercogiste tika izveidota 1545. gadā no tās Milānas hercogistes daļas uz dienvidiem no Po upes, ko 1512. gadā bija iekarojusi Baznīcas valsts. Šīs teritorijas, kuru centrā bija Parmas pilsēta, tika piešķirtas kā lēņa tiesības pāvesta Pāvila III ārlaulības dēlam Pjēram Luidži Farnēzei. Sākotnēji valsti pārvaldīja Farnēze ģimene, bet pēc tam tā mantojuma ceļā nonāca Burbonu nama rokās. Pēc Itālijas valsts izveides 1859. gadā hercogiste tika atcelta. Līdz 1806. gadam tā bija arī Svētās Romas impērijas sastāvā, un tai bija dažādas saites ar kaimiņvalsti Toskānas Lielhercogisti.

Vēstures kopsavilkums

Parmas hercogiste radās 16. gadsimtā kā salīdzinoši neliela, bet politiski nozīmīga Itālijas valstiņa. Tās izveide bija saistīta ar Pāvesta politiku un ģimenes interesēm — jaunizveidotajai hercogistei bija gan reliģiskas, gan dinastiskas saites ar Romas Katoļu baznīcu. Gadu gaitā Parma saglabāja savu nozīmi kā reģionāls centrs, kas piedalījās alianšu veidošanā, dinastiskajās attiecībās un līgumu maiņās starp lielvarām.

Pārvaldība un dinastijas

Parmas pārvaldību nodrošināja dižciltīgā Farnēze ģimene, kas hercogistē izveidoja centralizētu duālismu — ducis ar savu dvēseles dvoru un administrāciju. Ducis bija gan kara, gan tiesu suverēns, taču viņa vara bieži vien bija pakļauta starptautiskām spiediena situācijām un līgumu nosacījumiem ar lielākām Itālijas un Eiropas dinastijām.

  • Pamata dinastijas: Farnēze (dibinātāji un pamatvaldnieki); vēlāk Parma nonāca Burbonu (Burbonu-Parma) ietekmē un citos dinastisku apmaiņu iznākumos.
  • Attiecības ar baznīcu: sākotnēji hercogistes statuss bija saistīts ar pāvesta dāvinājumu, kas noteica īpašu vasālu attiecību raksturu.
  • Svētās Romas impērija: līdz 1806. gadam hercogiste formāli atradās HRE ietekmē, kas ietekmēja tās starptautisko statusu.

Ekonomika, sabiedrība un kultūra

Parma bija patstāvīgs lauksaimniecības un amatniecības centrs ar attīstītu pārtikas pārstrādi (piem., siers un citas pārtikas tradīcijas), kā arī nelielu rūpniecību. Pilsēta un apgabals bija svarīgs arī kultūras jomā — hercogi bija mecēņi, atbalstot mākslu, arhitektūru un izglītību. Tās bagātības daļēji nāca no lauksaimniecības nodokļiem, muitas iekasēm un duča izdoto privilēģiju izmantošanas.

Militārais un ārpolitiskais konteksts

Kā daļa no fragmentētās Itālijas, Parma bieži bija pakļauta spiedienam no spēcīgākām kaimiņvalstīm un lielvarām. Tās ģeogrāfiskā pozīcija pie Po upes padarīja to par stratēģisku posmu militāros un tirdzniecības ceļos. Sadarbības līgumi ar tuvākajām valdībām, tai skaitā ar Toskānas Lielhercogisti, un dinastiskas laulības bija tipiska diplomātijas forma šajā reģionā.

Napoleona laikmets un 19. gadsimta pirmā puse

Napoleona kari iezīmēja būtiskas pārmaiņas: hercogiste tika okupēta un īslaicīgi likvidēta kā neatkarīga valsts, kad Napoleona varas reorganizācijas skāra daudzus Itālijas teritoriālos veidojumus. Pēc Napoleona krišanas Eiropas lielvalstu sanāksmes (Kongress Vīnē) tika veikta pārkārtošana, un daudzviet, tostarp Parmā, notika dinastiska atjaunošana vai citas politiskas korekcijas.

Liktenis un pievienošanās Itālijas valstij (1859–1861)

Vidusjūru 19. gadsimtā Itālijas apvienošanās kustība (Risorgimento) izraisīja politiskas un sabiedriskas pārmaiņas arī Parmā. Pēc 1859. gada karadarbības un politiskajām pārmaiņām hercogiste zaudēja savu suverenitāti un tika iekļauta plašākā itāliešu vienotības procesā. 1860. gadā daļa Parmas teritorijas tika anektēta pie Sardaīnijas karalistes, kas vēlāk kļuva par Lielitalijas pamatvalsti, savukārt 1861. gadā izveidojās Apvienotā Itālija.

Kopskats

Parmas hercogiste bija mazāka nekā dažas citas Itālijas valstis, taču tai bija nozīmīga loma reģiona politikā, kultūrā un dinastiskajās attiecībās. Tās stāsts ir tipisks Itālijas mikrolielo valstu ceļam — dibināšana dinastisku interešu dēļ, ilga pārvaldība caur vietējām ciltīm, ārēju varu iejaukšanās Napoleona laikos un beigu periods, kas noslēdzās līdz ar XIX gadsimta nacionālajām transformācijām.