Kas ir armēņu genocīda noliegšana — definīcija, fakti un vēsture
Armēņu genocīda noliegšana: definīcija, pierādījumi un vēsturiskais konteksts 1915–1917 — fakti, strīdi un to ietekme mūsdienu politikā.
Armēņu genocīda noliegšana ir apgalvojums, ka armēņu genocīds nenotika vai ka notikušais nebija genocīds. Tā ir gan vēsturiska strīdīga pozīcija, gan politisks un ideoloģisks fenomens, kas ietekmē starpvalstu attiecības, atmiņas politiku un tiesību praksi.
Kas notika 1915.–1917. gadā
Laikā no 1915. līdz 1917. gadam Osmaņu impērijā notika plaša mēroga vardarbības un masveida pārvietošanas kampaņa pret armēņu tautības iedzīvotājiem. Šīs darbības ietvēra masveida slepkavības, nāves gājienus caur tuksnešiem, piespiedu izsūtīšanu un apcietināšanu, kā arī konfiskācijas un citus vajāšanas pasākumus. Historisko aprēķinu diapazons par mirušo skaitu atšķiras — dažreiz minēti aptuveni 600 000 līdz 1 500 000 vai līdzīgi lielumi —, tomēr liela daļa neatkarīgu vēsturnieku un pētnieku uzskata, ka šīs darbības bija sistemātiskas un izraisīja milzīgas cilvēku upuru masas.
Definīcija un tiesiska nozīme
Genocīda juridiskā definīcija (piemēram, 1948. gada Konvencija par genocīda novēršanu un sodīšanu) uzsver nodomu iznīcināt, pilnībā vai daļēji, kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu. Daļa noliedzēju argumentē, ka Osmaņu varas rīcība bijusi kara situācijas sekas, bet ne īpaši mērķēta iznīcināšana — tas ir vieni no centrālajiem strīda punktiem par juridisko klasifikāciju un nodoma pierādījumu.
Noliegšanas formas un argumenti
- Noliegšana: apgalvojums, ka upuru iznīcināšana vispār nenotika.
- Minimizācija: atzīst notikumu, bet samazina upuru skaitu vai nozīmi.
- Atkārtojoša relativizācija: norāda uz citu grupu upuriem vai kara netaisnībām, lai mīkstinātu atbildību.
- Juridiska noliegšana: apgalvojums, ka nav pietiekamu pierādījumu par nodomu, tāpēc nebija genocīds.
- Politiska aizstāvība: noliegšana tiek izmantota kā valsts līmeņa politika vai diplomātisks instruments.
Vēsturiskā un mūsdienu pārskatīšana
Cio vēsturiskā pētniecība, liecības no izdzīvojušajiem, arhīvi un neatkarīgi pētījumi ir veidojuši plašu atbalstu secinājumam, ka plaša mēroga slepkavības un piespiedu pārvietošanas kampaņa pret armēņiem notika. Svarīgs juridiskās kategorijas ieviesējs bija jurists Raphaels Lemkins, kurš pēc 2. pasaules kara palīdzēja veidot Genocīda koncepciju un starptautisko regulējumu.
Starptautiskā atzīšana un politiskais fons
Daudzas valstis, parlamenti un starptautiskas organizācijas ir oficiāli atzinušas notikušo par genocīdu, tomēr atzīšana ir bijusi politiski sāpīgs jautājums. Piemēram, agrāk daudzas valstis, tostarp Amerikas Savienotās Valstis un Turcijas Republika, oficiāli neatzina šo notikumu kā genocīdu vai ilgi vilcinājās ar atzīšanu; Turcijas oficiālā nostāja tradicionāli ir noliegt vai apšaubīt apgalvojumus par organizētu genocīdu. Tomēr situācija mainās — daudzām valstīm un starptautiskām institūcijām ir bijis tendence atzīt notikušo, un, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu prezidents 2021. gadā oficiāli lietoja terminu "genocīds".
Skolēšanas, atmiņas un sekas
Armēņu kopiena visā pasaulē atzīmē 24. aprīli kā atceres dienu par upuriem. Noliegšana ietekmē sāpīgo atmiņu apstrādi, traucē iespējamai starptautiskai izlīgšanai un bieži vien pastiprina spriedzi starp valsts līmeņa interesēm un cilvēktiesību principiem. Tā arī ietekmē pētniecības brīvību, tiesiskus procesus un izdzīvotāju un viņu pēcnācēju tiesības uz taisnīgumu un atzīšanu.
Kāpēc noliegšana ir problemātiska
- Samazina upuru cieņas atzīšanu un slēdz diskusiju par atbildību.
- Var kalpot par politisku instrumentu iekšpolitiskai vai ārpolitiskai nostiprināšanai.
- Sociāli veicina polarizāciju, dezinformāciju un naida retoriku.
- Traucē dziedināšanas procesam un starptautiskai sadarbībai.
Kā pieiet tēmai kritiski
Lai saprastu šo sarežģīto vēstures posmu, ieteicams balstīties uz plašu avotu daudzveidību: arhīvu materiāliem, aculiecinieku liecībām, neatkarīgu vēsturnieku pētījumiem un starptautisko tiesu praksi. Atzīšana vai noliegšana ir gan vēsturisks, gan politisks lēmums — svarīgi izvērtēt argumentus, pierādījumus un to kontekstu, kā arī atcerēties upurus un viņu ģimenes cilvēciski.
Pētījums par armēņu genocīda noliegšanu
1990. gadā psihologs Roberts Džejs Liftons saņēma vēstuli no Turcijas vēstnieka ASV. Vēstulē vēstnieks jautāja Liftonam, kā viņš kādā no savām grāmatām varēja runāt par armēņu genocīdu (jo vēstnieks uzskatīja, ka genocīds nekad nav noticis). Nejauši vēstnieks pievienoja arī zinātnieka Hīta Lovija (Heath Lowry) vēstules melnrakstu, kurā bija teikts, kā neļaut runāt par Armēnijas genocīdu grāmatās. Lowry vēlāk tika iecelts par Prinstonas universitātes katedras (svarīgs amats) vadītāju. Prinstona no Turcijas Republikas bija saņēmusi 750 000 ASV dolāru stipendiju. Tas izraisīja daudzus strīdus par ētiku zinātnē[1][2].
Izraēlas Atvērtās universitātes pētnieks Jairs Aurons (Yair Auron) ir stāstījis par dažādiem veidiem, kā Turcijas valdība ir mēģinājusi radīt iespaidu, ka armēņu genocīds nekad nav noticis:
- "Kopš 20. gadsimta 80. gadiem Turcijas valdība ir atbalstījusi "institūtu" izveidi, kas saistīti ar cienījamām universitātēm un kuru šķietamais mērķis ir Turcijas vēstures un kultūras izpēte, taču tie darbojas arī nolieguma veicināšanas virzienā." (Aurons saka, ka Turcijas valdība ir maksājusi naudu labām universitātēm, apgalvojot, ka šī nauda ir paredzēta Turcijas vēstures un kultūras izpētei, bet par šo naudu izveidotie "institūti" palīdz vairāk īstenot genocīda noliegumu.)
Kalifornijas Universitātes Losandželosā zinātnieks Leo Kupers (Leo Kuper) recenzijā par Ervina Stauba (Ervin Staub) grāmatu "Ļaunuma saknes: genocīda un citas grupu vardarbības izcelsme" raksta:
- "Armēņu genocīds ir mūsdienās aktuāls jautājums, ņemot vērā Turcijas valdības neatlaidīgo agresīvo nozieguma noliegšanu, neskatoties uz tās pašas spriedumu kara tiesās pēc Pirmā pasaules kara, ka tās vadošie ministri apzināti plānoja un īstenoja armēņu iznīcināšanu, piedaloties daudziem reģionālajiem administratoriem." (Kupers saka, ka Turcijas valdība turpina apgalvot, ka genocīds nekad nav noticis. Taču kara tiesās pēc Pirmā pasaules kara Turcijas valdība atzina, ka tā organizēja, plānoja un īstenoja armēņu genocīdu).
Jautājumi par noliedzējiem
Aizliegums
Dažas valstis, tostarp Argentīna[] , Šveice un Urugvaja[] , ir pieņēmušas likumus, kas paredz sodīt cilvēkus, kuri noliedz armēņu genocīdu. Francija pieņēma likumu, ar kuru armēņu genocīda noliegšana tika atzīta par noziegumu, bet pēc tam to atcēla.
Pirmā persona, kuru tiesa atzina par vainīgu armēņu genocīda noliegšanā, ir turku politiķis Doğu Perinçek. Šveices apgabaltiesa Lozannā 2007. gada martā viņu atzina par vainīgu. Perinçek pārsūdzēja tiesas lēmumu. Turcijas laikraksta Hurriyet rakstnieks Ferai Tinçs sacīja: "Mēs uzskatām, ka šāda veida [likumi], kas vērsti pret uzskatu brīvību, ir bīstami, jo mēs savā valstī cīnāmies, lai panāktu domas brīvību". Pēc tiesas lēmuma Perinčeks sacīja: "Es aizstāvu savas tiesības uz vārda brīvību."
Reklāma
Ankaras Tirdzniecības palāta 2005. gada 6. jūnija žurnāla TIME Europe numurā publicēja apmaksātu tūrisma reklāmu, kurā armēņu tauta apsūdzēta turku slepkavošanā. Time Europe vēlāk atvainojās par to, ka ļāva iekļaut DVD, un publicēja piecu Francijas organizāciju parakstītu vēstuli, kurā teikts, ka DVD ir nepareizi. TIME Europe 2007. gada 12. februāra izdevumā tika publicēta lappuse, kurā bija teikts, ka armēņu genocīds patiešām ir noticis. Tajā bija iekļauts arī DVD ar franču režisora Lorāna Žurdāna (Laurence Jourdan) dokumentālo filmu par genocīdu.
Citas lasāmās lappuses
- Armēņu genocīds
- Genocīds
- Holokausta noliegšana
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas ir armēņu genocīda noliegšana?
A: Armēņu genocīda noliegšana ir apgalvojums, ka armēņu genocīds nenotika vai ka tas, kas notika, nebija genocīds.
J: Kad Osmaņu/Kemalistu valdība mēģināja atbrīvoties no dažiem armēņu tautības iedzīvotājiem impērijā?
A: Osmaņu/Kemalistu valdība no 1915. līdz 1923. gadam mēģināja atbrīvoties no dažiem armēņiem impērijā.
J: Kā Osmaņu/Kemalistu valdība mēģināja atbrīvoties no dažiem armēņu tautības cilvēkiem?
A: Osmaņu/Kemalistu valdība mēģināja atbrīvoties no dažiem armēņu tautības cilvēkiem, nogalinot no 800 000 līdz 1 800 000 armēņu tautības cilvēku un piespiežot daudzus citus pamest savas mājas, veicot pārvietošanu.
J: Kas ir pārvietošana armēņu genocīda kontekstā?
A.: Armēņu genocīda kontekstā pārvietošana nozīmē to, ka armēņi bija spiesti pamest savas mājas.
J: Ko apgalvo cilvēki, kas noliedz armēņu genocīdu?
A.: Cilvēki, kas noliedz armēņu genocīdu, apgalvo, ka šīs lietas daļēji vai nekad nav notikušas. Viņi arī apgalvo, ka Osmaņu valdība nekad nav mēģinājusi organizēti veikt genocīdu pret armēņu tautu.
Jautājums: Kuras divas valstis neatzīst, ka Osmaņu valdība centās atbrīvoties no visiem armēņiem impērijā?
A: Amerikas Savienotās Valstis un Turcijas Republika nepiekrīt tam, ka Osmaņu valdība mēģināja atbrīvoties no visiem armēņiem impērijā.
Jautājums: Cik daudz armēņu tautas tika nogalināti armēņu genocīda laikā?
A: Armēņu genocīda laikā tika nogalināti no 800 000 līdz 1 800 000 armēņu tautības cilvēku.
Meklēt