Romas karaliste (753–509 p.m.ē.) — vēsture, leģendas un fakti
Romas karaliste (753–509 p.m.ē.) — aizraujoša vēsture, leģendas un fakti par pilsētas dibināšanu, karaliem un pāreju uz Republiku. Uzzini mītus un reālos notikumus.
Romas karaliste (latīņu: Regnum Romanum) bija Romas pilsētas un tās teritoriju monarhiskā valdība. No šī perioda nav saglabājušies vietējie rakstīti dokumenti, un informācija par karalistes laiku lielākoties nāk no vēlākajiem avotiem. Vēstures apraksti tika sastādīti republikā un impērijā, tāpēc daudz kas balstās uz leģendām, mītu un vēlāku autoru interpretācijām. Tādēļ par Romas karalvalsts vēsturi joprojām pastāv neskaidrības un diskusijas.
Tradicionālā hronoloģija liecina, ka Romas karalistes vēstures sākums saistāms ar pilsētas dibināšanu, kuru parasti datē ar 753. gadu pirms mūsu ēras. Karaliste pastāvēja līdz aptuveni 509. gadam p.m.ē., kad, pēc tradicionālā stāstījuma, pēdējā ķēniņa gāšanas rezultātā tika nodibināta republika. Tomēr jāatceras, ka šie datumi ir aptuveni un daļa notikumu var tikt pārvērtēti vai sakārtoti vēlīnajos rakstos.
Leģendas un dibināšanas mīti
Vispazīstamākais mīts par Romas rašanos ir stāsts par brāļiem Romulu un Remu — dvīņiem, kurus pēc tēva (dēla Marsa) un mātes (priekšpilsētas princese) stāstiem izmeta uz Tiberas krastiem. Viņus audzināja vilks, un vēlāk viņi nodibināja pilsētu. Romuls, saskaņā ar leģendu, kļuva par pirmo karali un deva pilsētai savu vārdu. Šis sižets ir simbolisks un kalpoja, lai izskaidrotu Romas īpašo vietu un dievišķo izcelsmi.
Romas karalju saraksts un viņu nozīme
Senās tradīcijas saglabā septiņu leģendāro karalju rindu, kuriem katram tiek piedēvēti dažādi ieguldījumi Romas institūciju attīstībā. Tie ir:
- Romuls – pilsētas dibinātājs un pirmais karalis, piešķir pilsētai militāru organizāciju un sabiedriskas normas;
- Numa Pompīlijs – piešķirts kā miermīlīgs likumu un reliģisko rituālu veidotājs, kuram tiek piedēvēti kalendāra un tempļu izveides darbi;
- Tulls Hostīlijs – kara kundzība un paplašināšanās reģionā;
- Ancus Marcius – tiltu un citu infrastruktūras darbu atbalstītājs;
- Tarquinus Priscus (Tarquinus Prīks) – etrusku izcelsmes karalis, pievieno Romas institūcijām gladiatoru tradīcijas un uzlabo aizsardzību;
- Servijs Tūlijs – tiek saistīts ar sociālām reformas (piem., iedzīvotāju sadalījums pēc bagātības) un aizsardzības mērķiem, viņam piedēvē arī Servija vaļņa būvniecību;
- Tarquinus Superbus (Tarkvīnijs Iekšējais/Valdonīgais) – pēdējais karalis, kura pāridarījumi (pēc leģendām — īpaši notikums ar Lucrecija) izraisīja sacelšanos un karaliskās varas izbeigšanos.
Jāuzsver, ka šie attēlojumi nāk no vēlākām vēstures interpretācijām, un daži atribūti var būt pārbūvēti vai literāri papildināti.
Valdības institūcijas un karaļa funkcijas
Karalis Romas karalstī pildīja vairākas svarīgas funkcijas:
- komandēja armiju un rūpējās par pilsētas aizsardzību;
- pildīja augstu reliģisku lomu — vadīja rituālus un uzturēja saikni ar dieviem;
- izdeva likumus un sprieda kā augstākais tiesnesis;
- ievēlēja vai iecēla ierēdņus un konsultējās ar senātu, kas vairāk kalpoja kā padomdevēju institūcija.
Tomēr karalis nebija absolūti neatkarīgs — viņa rīcību papildināja un ierobežoja tradīcijas, aristokrātijas intereses un vēlīnajos avotos minētā senāta ietekme.
Arheoloģiskie un cita veida pierādījumi
Lai gan rakstītie avoti ir vēlāki un legendarizēti, arheoloģija sniedz neatkarīgas liecības par pakāpenisku apdzīvotības un pilsētu veidošanos Tiberas senlejā 8.–6. gadsimtā p.m.ē. Atklātas apmetnes, kapulauks un agrīnie publiskie būvniecības paliekas liecina par pakāpenisku urbanizāciju, kas saskan ar tradicionālajiem stāstiem par Romas izaugsmi no ciemata par pilsētu.
Karalistes krišana un republikas rašanās
Tradicionālā versija stāsta, ka pēdējā karaliskā valdīšana beidzās ar tirāniju un morālu sašķeltību, kas kulminēja ar aristokrātu sacelšanos, ko vadīja Lucius Junius Brutus, un republikas pasludināšanu aptuveni 509. g. p.m.ē. Leģenda par Lucreciju — aristokrātes, kuras izvarošanas dēļ viņa izdarīja pašnāvību — tiek rādīta kā tiešs iemesls tautas un senāta rīcībai, bet mūsdienu pētnieki akcentē ekonomiskos un sociālos faktorus kā nozīmīgus cēloņus režīma maiņai.
Avoti un to vērtējums
Galvenie rakstītie avoti par Romas karalisti ir vēlākie autori, piemēram, Livijs, Dionīss no Halikarnasa un Plutarhs, kā arī romiešu tradīcija, kas saglabāta republikā un impērijā. Šie avoti bieži apvieno vēsturiskus faktus ar retorisku un morālu mērķu vadītiem elementiem, tāpēc modernie vēsturnieki cenšas salīdzināt literāros aprakstus ar arheoloģiskajiem atradumiem, lai atdalītu iespējamo realitāti no mītu būvētām versijām.
Romas karalistes mantojums
Neatkarīgi no tā, cik leģendārs ir attēlojums, Romas karalistes periods tiek uzskatīts par svarīgu posmu Romas institūciju, reliģisko tradīciju un pilsētas formēšanās izpratnē. Dažas no vēlākām republikāniskajām un impērijas institūcijām, kā arī simboliskie stāsti par dibināšanu un karalju nozīmi, veidoja pamatu romiešu identitātei un leģitimitātei gadsimtu gaitā.
Piezīme: Visas datumos un detaļās jāievēro piesardzība — daudz kas par karalistes periodu balstās uz tradicionālu hronoloģiju un vēlākajiem literārajiem avotiem.
Dzimšana
Romas impērija izveidojās kā apmetnes ap Palatīna kalnu gar Tibras upi Itālijas centrālajā daļā. Upe bija kuģojama līdz pat šai vietai. Šajā vietā bija arī brods, kur varēja šķērsot Tibru. Palatīna kalns un apkārtējie pakalni bija viegli aizsargājamas pozīcijas plašajā auglīgajā līdzenumā, kas tos ieskauj. Visas šīs iezīmes veicināja pilsētas panākumus.
Tradicionālais Romas vēstures izklāsts vēsta, ka pirmajos gadsimtos Romā valdīja septiņi ķēniņi pēc kārtas. Mūsdienu zinātnieki šo tradicionālo hronoloģiju noraida. Galli iznīcināja visus Romas vēstures pierakstus, kad viņi izlaupīja pilsētu pēc Allijas kaujas 390. vai 387./6. gadā p. m. ē., tāpēc nav saglabājušies nekādi laikmetīgi dokumenti par karalisti. Visas ziņas par ķēniņiem ir apšaubāmas.
Kings
Pēc Romula, kurš cita starpā izveidoja Senātu, saskaņā ar leģendu bija vēl seši ķēniņi: Numa Pompilius, Tullo Ostilio, Anco Marzio, Tarquinius Priscus, Servius Tullius un Tarquinius Superbus. Pēc Romula nāves Romas senāts nespēja ievēlēt jaunu karali, un pēc ilgām diskusijām starp romiešiem un sabīniešiem viņi vienojās ļaut Kuriāta asamblejai ievēlēt jaunu Romas karali. Viņi izvēlējās Numu Pompiliju. Numa atšķirībā no Romula bija pret karu un uzskatīja, ka vislabākais risinājums Romai ir miers, un Numa tiek uzskatīts par ķīlu reliģijas ieviešanai romiešu ikdienas dzīvē.
Ķēniņu vara bija gandrīz absolūta, lai gan Senātam bija zināma ietekme. Bija viens liels izņēmums: karaļa amats nebija mantojams.
Karaļu ievēlēšana
Ikreiz, kad nomira karalis, Romā iestājās interregnum periods. Augstākā vara valstī nonāca senāta rokās, un tas bija atbildīgs par jauna karaļa atrašanu. Senāts sapulcējās un iecēla vienu no saviem locekļiem - interreksu - uz piecu dienu laikposmu, kura vienīgais mērķis bija izvirzīt nākamo Romas karali.
Pēc piecu dienu termiņa beigām interrex ieceļ (ar Senāta piekrišanu) citu senatoru uz vēl vienu piecu dienu termiņu. Šis process turpinātos, līdz tiktu ievēlēts jauns karalis. Kad interrekss būtu atradis piemērotu kandidātu uz karaļa amatu, viņš izvirzītu šo kandidātu Senātam, un Senāts viņu izskatītu. Ja Senāts apstiprinātu kandidātu, interrekss sasauktu Asambleju un vadītu to karaļa vēlēšanu laikā.
Pēc tam, kad viņš tika ierosināts Asamblejai, Romas iedzīvotāji varēja vai nu pieņemt, vai noraidīt viņu. Ja ievēlētais karalis tika pieņemts, viņš uzreiz neieņēma amatu. Bija jāveic vēl divi citi akti, pirms viņam tika piešķirtas visas karaļa pilnvaras un vara.
Pirmkārt, bija nepieciešams iegūt dievu gribu attiecībā uz viņa iecelšanu, izmantojot aizbildniecību, jo ķēniņš kalpos kā Romas augstais priesteris. Šo ceremoniju veica augurs, kurš aizveda ievēlēto karali uz citadeli, kur viņš tika novietots uz akmens sēdekļa, kamēr ļaudis gaidīja lejā. Ja viņš tika atzīts par cienīgu kļūt par ķēniņu, augurs paziņoja, ka dievi ir devuši labvēlīgus zīmes, tādējādi apstiprinot ķēniņa priestera raksturu.
Otrais akts, kas bija jāveic, bija imperija piešķiršana karalim. Iepriekšējais Asamblejas balsojums tikai noteica, kurš būs karalis, bet ar šo aktu nepiešķīra viņam nepieciešamo karaļa varu. Attiecīgi karalis pats ierosināja Asamblejai likumu, ar kuru viņam tiktu piešķirts imperijs, un Asambleja, balsojot par šo likumu, to piešķirtu.
Teorētiski Romas tauta ievēlēja savu vadītāju, taču lielāko kontroli pār šo procesu īstenoja Senāts.
Romulus
Romuls bija Romas pirmais ķēniņš un pilsētas dibinātājs, abi vārdi ir nepārprotami saistīti. 753. gadā p. m. ē. Romuls sāka celt pilsētu uz Palatīna kalna. Pēc Romas dibināšanas un nosaukšanas (kā vēsta nostāsts) viņš atļāva visu kārtu cilvēkiem ierasties Romā kā pilsoņiem, tostarp vergiem un brīvajiem bez izšķirības. Lai nodrošinātu savus pilsoņus ar sievām, Romuls aicināja kaimiņu ciltis uz svētkiem Romā, kur viņš nolaupīja jaunas sievietes no to vidus (pazīstams kā Sabīniešu sieviešu izvarošana). Pēc tam sekoja karš ar sabīniešiem, un Romuls dalīja valdīšanu ar sabīniešu karali Titu Tatiju.
Romuls izvēlējās 100 labākos vīrus, lai izveidotu Romas senātu kā karaļa padomdevēju padomi. Šos vīrus viņš sauca par patres, un viņu pēcteči kļuva par patricijiem. Viņš arī sadalīja plašo tautu trīsdesmit curiae, ko nosauca trīsdesmit sabīniešu sieviešu vārdā, kuras bija iejaukušās, lai izbeigtu karu starp Romulu un Tatiusu. Kūrijas veidoja balsošanas vienības Romas asamblejās: Comitia Curiata.
Papildus karam ar sabīniešiem un citām ciltīm pēc Sabīniešu sieviešu izvarošanas Romuls karoja arī pret fidenātiem un veientiem. Pēc viņa nāves 54 gadu vecumā Romuls tika deificēts kā kara dievs Kvirīns un kalpoja ne tikai kā viens no trim galvenajiem Romas dieviem, bet arī kā Romas pilsētas deificēta līdzība.
Tarquinius Superbus
Septītais un pēdējais Romas karalis bija Lūcijs Tarkvīns Superbs. Tarkvīnijs bija etrusku izcelsmes. Arī viņa valdīšanas laikā etruski sasniedza savas varas virsotni. Lai saglabātu kontroli pār Romu, Tarkvīnijs vairāk nekā citi pirms viņa valdnieki izmantoja vardarbību, slepkavības un terorismu. Viņš atcēla daudzas no savu priekšgājēju iepriekš veiktajām konstitucionālajām reformām.
Seksa skandāls gāza karali. Tarkvīnijs esot ļāvis savam dēlam Sekstam Tarkvīnijam izvarot romiešu patricieti Lukrētiju. Seksts bija piedraudējis Lukrētijai, ka, ja viņa atteiksies ar viņu kopoties, viņš nogalinās vergu, tad nogalinās viņu, un līķi tiks atrasti kopā, tādējādi izraisot milzu skandālu. Lukrēcija pastāstīja saviem radiniekiem par draudiem un pēc tam izdarīja pašnāvību, lai izvairītos no šāda skandāla. Lukrēcijas radinieks Lucijs Jūnijs Bruts (Marka Bruta priekštečs) sasauca Senātu un 510. gadā p. m. ē. lika Tarkvīniju un monarhiju izraidīt no Romas.
Tādējādi etrusku valdīšana Romā dramatiski beidzās 510. gadā p. m. ē., kas arī iezīmēja etrusku varas sabrukumu Lacijā.
Lucijs Jūnijs Bruts un Lucijs Tarkvīns Kollatīns, Tarkvīnu dzimtas pārstāvis un Lukrēcijas atraitnis, kļuva par pirmajiem Romas jaunās valdības konsuliem. Šī jaunā valdība noveda romiešus pie lielākās daļas Vidusjūras pasaules iekarošanas un pastāvēja nākamos 500 gadus līdz Jūlija Cēzara un Oktaviāna nākšanai pie varas.
Daudzus gadus vēlāk republikānisma laikā šo spēcīgo romiešu opozīciju pret ķēniņiem Senāts izmantoja kā pamatojumu agrārā reformatora Tibērija Grakha slepkavībai.
Pilsētas reģiona izaugsme karalistes laikā
Meklēt