Kallisto (pavadonis)
Kallisto ir Jupitera planētas mēness, ko 1610. gadā atklāja Galileo Galilejs un nosauca Kallisto vārdā. Tas ir otrais lielākais Jupitera mēness aiz Ganimeda un trešais lielākais Saules sistēmas mēness. Kallisto ir gandrīz tikpat liels kā planēta Merkurs, tā diametrs ir 99 % no planētas diametra, bet tā masa ir daudz mazāka. No četriem Jupitera Galileja Mēness Mēness ir vistālāk no Jupitera, tā orbītas rādiuss ir aptuveni 1 880 000 km. Tas neietilpst orbitālajā rezonansē, kas ietekmē trīs iekšējos Galilejas pavadoņus - Io, Eiropu un Ganimēdu. Tāpat kā Zemes Mēness, arī Kallisto rotē sinhroni ar savu orbitālo periodu. Tas nozīmē, ka viena puse vienmēr ir pavērsta pret Jupiteru, bet otra puse nekad neredz planētas seju. Kallisto virsmu mazāk ietekmē Jupitera magnetosfēra nekā septiņus planētai tuvāk esošos Mēnešus.
Kallistā ir aptuveni vienāds daudzums iežu un ledus, un vidējais blīvums ir aptuveni 1,83 g/cm³. Virsmas ķīmiskie savienojumi ir ūdens ledus, oglekļa dioksīds, silikāti un organiskie savienojumi. Kosmosa kuģis Galileo veica Mēness pētījumus un atklāja, ka Kallisto varētu būt neliels silikātu kodols un, iespējams, zemūdens okeāns ar šķidru ūdeni vairāk nekā 100 km dziļumā.
Kallisto virsma ir stipri krokota un ārkārtīgi sena. Virsma neuzrāda nekādas pazīmes, kas liecinātu par procesiem, kas norisinājušies zem virsmas, piemēram, plākšņu tektoniku, zemestrīcēm vai vulkāniem, un tiek uzskatīts, ka tā galvenokārt ir veidojusies meteorītu triecienu ietekmē. Ievērojamas virsmas iezīmes ir daudzu gredzenu struktūras, dažādu formu trieciena krāteri un krāteru ķēdes (pazīstamas kā katēnas), kā arī ar tām saistītās rievotās vietas, grēdas un nogulumi. Mazākā mērogā virsma ir daudzveidīga. To veido sals kalnu virsotnēs, ko ielejās ieskauj gluda tumša materiāla sega. Domājams, ka tas veidojies sublimācijas izraisītas mazo reljefa formu degradācijas rezultātā. To apstiprina daži nelieli trieciena krāteri un daudzie nelielie izciļņi, kas, domājams, ir to atliekas. Reljefa formu absolūtais vecums nav zināms.
Kallisto ieskauj ārkārtīgi plāna atmosfēra, ko veido oglekļa dioksīda un, iespējams, skābekļa molekulas. Ir arī diezgan intensīva jonosfēra. Tiek uzskatīts, ka Kallisto iekšienē ir okeāns. Tas varētu nozīmēt, ka tur varētu pastāvēt dzīvība. Tomēr tā ir mazāk ticama nekā tuvumā esošajā Eiropā. Mēnesi ir pētījušas dažādas kosmosa zondes, sākot no Pioneer 10-11 līdz Galileo un Cassini-Huygens. Kallisto tiek uzskatīts par vispiemērotāko vietu, kur cilvēkam apmetināties, lai nākotnē veiktu Jovianas sistēmas izpēti.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Kallisto?
A: Kallisto ir Jupitera planētas mēness, ko 1610. gadā atklāja Galileo Galilejs un nosauca Kallisto vārdā. Tas ir otrais lielākais mēness Jupitera orbītā aiz Ganimeda un trešais lielākais Saules sistēmas mēness.
J: Cik liels ir Kallisto salīdzinājumā ar Merkuru?
A: Kallisto ir gandrīz tikpat liels kā Merkurs, tā diametrs ir 99 % no planētas diametra, bet tā masa ir daudz mazāka.
J: Kur ap Jupiteru riņķo Kallisto?
A: No četriem Jupitera Galileja Mēnešiem Kallisto riņķo vistālāk, un tā orbītas rādiuss ir aptuveni 1 880 000 kilometru.
J: Kādas ir dažas ievērojamas iezīmes uz tā virsmas?
A: Ievērojamas virsmas iezīmes ir daudzu gredzenu struktūras, dažādu formu trieciena krāteri un krāteru ķēdes (pazīstamas kā katēnas), kā arī ar tām saistītās rētas, grēdas un nogulumi. Mazākā mērogā ir sasalušas kalnu virsotnes, ko ielejās ieskauj gluda tumša materiāla sega.
J: Kāda veida atmosfēra ieskauj Kallisto?
A: Kallisto ieskauj ārkārtīgi plāna atmosfēra, ko veido oglekļa dioksīda un, iespējams, skābekļa molekulas. Ir arī diezgan intensīva jonosfēra.
J: Vai šajā mēnesī ir iespējama dzīvība? A: Iespējams, ka Kallisto iekšienē ir okeāns, kas varētu nozīmēt, ka tur varētu pastāvēt dzīvība; tomēr šī iespēja ir mazāk ticama nekā tuvējā Eiropas mēnesī.
