Mason-Dixon līnija

Fons

Anglijas valsts sekretārs Džeimsa I Anglijas laikā bija Džordžs Kalverts. Kad viņš 1625. gadā nolēma publiski paziņot, ka ir katolis, Anglijas likumi lika viņam atkāpties no amata. Karalis viņu padarīja par īru baronetu ar nosaukumu "lords Baltimore". Kalverts bija viens no Virdžīnijas kompānijas ieguldītājiem, taču savas reliģiskās pārliecības dēļ viņš nedrīkstēja doties uz Virdžīnijas koloniju. Atgājis pensijā un atlicis brīvs laiks, Kalverts pievērsās aizjūras plantācijām. Būdams bagāts cilvēks, Kalverts nodibināja savu koloniju "Avalon" Ņūfaundlendā. Taču 1629. gadā Kalverts zaudēja interesi. Tad viņš pārliecināja Anglijas Džeimsa pēcteci Čārlzu I piešķirt viņam zemes dotāciju Merilendas kolonijas dibināšanai. Karalis uzdāvināja Kalvertam un viņa dēlam visu uz ziemeļiem no Potomakas upes līdz 40. paralēlei un visu no Atlantijas okeāna līdz Potomakas iztekām. Pirmais lords Kalverts nomira 1632. gadā. Viņa dēli turpināja dibināt Merilendas koloniju. 1634. gada 27. maijā Leonards Kalverts kopā ar aptuveni 300 kolonistiem ieradās Svētās Mērijas pilsētā Merilendā, Čezapīkas līcī.

Viljams Penns, viens no vadošajiem Draugu reliģiskās biedrības jeb kvēkeru biedriem, bija viens no tiem, kam 1677. gadā tika piešķirta koloniālā province Ņūdžersijas rietumos. Kamēr kolonisti tur apmetās uz dzīvi, Penns palika Anglijā. Anglijas Kārlis II bija parādā Penna tēvam lielu aizdevumu, ko pēc vecākā Penna nāves karalis nokārtoja, piešķirot Pennam lielu zemes platību "Sylvania" (latīņu valodā - mežs) uz rietumiem un dienvidiem no Ņūdžersijas. Čārlzs to pārdēvēja par Pensilvāniju par godu Penna tēvam. Iespējams, Čārlzs II bija priecīgs, ka ir vieta, kur sūtīt tādus politiskus svešiniekus kā Penns, kas atrodas tālu no Anglijas. Pensilvānijas robežas, kas tika noteiktas 1681. gada 4. martā, bija šādas:

...visu šo zemes gabalu vai zemes daļu Amerikā ar tajā ietilpstošajām salām, ko no austrumiem norobežo Delavēras upe, sākot no divpadsmit jūdžu attāluma uz ziemeļiem no Ņūkāstlas pilsētas līdz trīs četrdesmitajam ziemeļu platuma grādam, ja minētā upe stiepjas tik tālu uz ziemeļiem; bet, ja minētā upe neattieksies tik tālu uz ziemeļiem, tad ar minēto upi tik tālu, cik tā stiepjas; un no minētās upes iztekas austrumu robežas jānosaka pēc meridiāna līnijas, kas jānovelk no minētās upes iztekas līdz minētajam četrdesmit trešajam grādam. Minētā zeme stiepjas uz rietumiem par pieciem grādiem garuma, ko aprēķina no minētajām austrumu robežām, un minēto zemi norobežo ziemeļos trīsdesmit trešā ziemeļu platuma grāda sākums, bet dienvidos - aplis, kas novilkts divpadsmit jūdžu attālumā no Ņūkastlas uz ziemeļiem un rietumiem līdz četrdesmitā ziemeļu platuma grāda sākumam, un tad taisna līnija uz rietumiem līdz iepriekš minētajām garuma robežām.

Viens no oriģinālajiem marķieriem, šis atrodas Adamsas apgabalā, Pensilvānijas štatā.


Kresapas kara apgabala karte

Strīds

1682. gadā kļūdainas mērniecības kļūdas dēļ Filadelfija atradās Merilendai piešķirto zemju iekšienē. Abas hartas pārklājās. Kalvertu ģimene Merilendā pieprasīja, lai Filadelfija kļūtu par Merilendas daļu. Pennu ģimene aizstāvēja kļūdu un 1729. gadā izveidoja Lankasteras apgabalu Pensilvānijā, daļēji aizstāvot šo kļūdu.

Merilenda nolīgusi kādu nelieti vārdā Tomasu Kresapu, lai piespiestu to darīt. Viņš un viņa bruņotie sekotāji virzījās augšup pa Susquehanna upi no Havre de Grace, Merilendā, līdz 40. paralēlei un apmetās upes rietumu krastā. No turienes viņi sāka vajāt savus kaimiņus Pensilvānijā. Viņi nogalināja mājlopus un nojauca žogus. Kad 1732. gadā abas kolonijas noslēdza vienošanos, karadarbība norima. Taču lords Baltimors divus gadus vēlāk atkāpās no vienošanās. Kresaps un viņa vīri atsāka saimniecību aplaupīšanu un teica Pensilvānijas kvakeriem, ka, ja viņi vēlas, lai tas tiktu pārtraukts, viņiem jāmaksā nodokļi, ko viņi bija parādā Merilendai.

Strīds vistuvāk "karam" bija 1736. gada 23. novembrī. Skoti-īru grupa Lankasteras šerifa vadībā uzbruka Kresapa vīriem. Merilendas bandīti tika sakauti, viens no viņiem tika nogalināts. Kresapu arestēja un aizveda uz Filadelfiju. Viņš palika cietumā līdz 1737. gada augustam, kad karalis pavēlēja viņu atbrīvot. Viņš arī pavēlēja abām kolonijām atrisināt strīdu tiesā, nevis kaujās. Anglijas Augstākā tiesa 1750. gadā pieņēma spriedumu par labu Pensilvānijai. Tiesa paziņoja, ka Merilenda zaudēja savas statūtu tiesības, kad 1732. gadā piekrita kompromisam. Jaunā robeža tagad atradās 39 grādos 43 minūtēs 26,3 sekundēs ziemeļu platuma, pamatojoties uz Meisona un Diksona veikto mērījumu.

Verdzība un Mason-Diksona līnija

1781. gadā Pensilvānijā tika atcelta verdzība. Sākotnējā līnija kļuva par aptuveno robežšķirtni starp Dienvidu vergu štatiem un Ziemeļu brīvajiem štatiem. Izņēmums bija Delavēra, kas palika vergu štats līdz pat Amerikas pilsoņu karam. Piecdesmit gadus vēlāk 1820. gada Misūri kompromiss noteica līniju, kas Mason-Diksona līniju pagarināja uz rietumiem līdz Ohaio upei. Pēc tam pa Ohaio robežu līdz Misisipi upes grīvai, tad uz rietumiem gar 36 grādiem 30 minūtēm uz ziemeļiem. Šī līnija tika izveidota, lai izbeigtu robežu strīdu, un kļuva pazīstama kā līnija, kas nošķīra vergu un brīvos štatus.