Varjagi: vikingu vēsture un loma Krievzemē un Bizantijas gvarde
Varjagi: vikingu stāsts — no Novgorodas un Kijevas loma Krievzemē līdz Bizantijas Varangiešu gvardei. Uzzini kaujas, tirdzniecību un pāreju pie pareizticības.
Varangieši jeb varjagi bija nosaukums, ko grieķi un austrumslāvi deva vikingiem, galvenokārt no mūsdienu Zviedrijas. No 9. līdz 11. gadsimtam viņi bija nozīmīga politiskā, karaspēka un tirdzniecības spēle viduslaiku Krievzemē un apkārtējās teritorijās. Daļa no viņiem kļuva par valdniekiem un vietējo elitē iesakņojās, citi savukārt darbojās kā tirgotāji, pirāti un algotņi. Pazīstamākais no varangiešu formējumiem bija Bizantijas Varangiešu gvarde, imperatora miesassargi un elites vienība, kas slava avotos un hronikās.
Rurika dinastija un Kijevas Krievvalsts
Tradicionālā avotu versija stāsta, ka 862. gadā vai ap to (dažos avotos minēts arī 864.) uz Novgorodu ieradās skandināvu vadītājs Ruriks, kura valdīšanas sākumu saista ar varangiešu nostiprināšanos reģionā. Saskaņā ar hronikām Rurika radinieks Oļegs 882. gadā iekaroja Kijevu un izveidoja politisku centru, kas vēlāk pazīstams kā Kijevas Krievvalsts, — lielākais politiskais un kultūras centrs Austrumeiropā savā laikmetā. No šīs valsts nosaukuma cēlies arī termins, kas radīja pamatu nosaukumam Krievija (starp vairākām etimoloģiskām versijām, vārda izcelsme joprojām tiek pētīta).
Tirdzniecība un ceļi
Varanžieši aktīvi nodarbojās ar tirdzniecību, pirātismu un algotņiem. Viņu pārvietošanās pamats bija plašās upju sistēmas un ostas — īpaši Daugava, Dņeprs, Volga un citi upju ceļi, kas savienoja Baltijas jūru ar Melnās jūras baseinu un tālāk ar Bizantijas impēriju un arābu valstīm. Šo maršrutu dēļ skandināvu tirgotāji un karavīri izveidoja t.s. ceļu no varangiešiem uz grieķiem (from the Varangians to the Greeks). Galvenie tirdzniecības priekšmeti bija kažokādas, medus, vasks, dzintars un vergi, pretī saņemot zīdus, garšvielas, sudrabu (it īpaši arābu dirhamus) un greznas preces no Konstantinopoles.
Varangiešu gvarde Bizantijā
Bizantijas Varangiešu gvarde bija elitāra karaspēka vienība, kas kalpoja kā imperatora privātie miesassargi un kaujas vienība. Grieķu hronikās viņi pazīstami kā Varangoi. Gvarde izcēlās ar uzticamību, fizisko spēku un svešā izcelsmes karavīru disciplīnu — tieši tāpēc imperatori bieži paļāvās uz viņu lojalitāti. Gvardē bija arī krustnešu un vēlāk angļu karavīri (pēc 11. gadsimta notikumiem), un viņu dienests Bizantijā saglabājās vairākus gadsimtus, piedaloties gan ceremonijās, gan kaujās un klusā politiķa lomas nodrošināšanā impērijas dvēselē.
Pāreja uz kristietību un asimilācija
Lielākā daļa varangiešu un to pēcteču pamatiedzīvotāju pakāpeniski pārgāja no pagānisma uz pareizticību. Būtisks pagrieziena punkts bija 988. gada valdnieka Vladimira Kristīšana (Vladimira Lielā) pieņemšana un Kijevas Krievvalsts masveida kristianizācija, kas nostiprināja saikni ar Bizantiju un veicināja kultūras un reliģiskās maiņas. Paralēli politiskajai un reliģiskajai transformācijai skandināvu elementu etniskā klātbūtne ar laiku mazinājās — tie asimilējās ar austrumslāvu sabiedrību, pieņēma valodu, paražas un vietējās institūcijas.
Leģiona beigas un mantojums
Līdz 11. gadsimta beigām skandināvu kā atsevišķas politiskas grupas ietekme Austrumeiropā bija ievērojami samazinājusies — galvenokārt tāpēc, ka vietējie princu dinastijas attīstījās, elites kļuva slāviskākas un kristietība mainīja identitāti. Tomēr varangiešu ietekme saglabājās vietvārdos, dinastiju uzvārdos, materiālajos avotos un arheoloģiskajos atradumos (piemēram, laivās, ieročos un rotās). Vēlākiem vēsturiskiem notikumiem — 12.–13. gadsimta politiskajai fragmentācijai un 13. gadsimta mongoļu iebrukumiem — bija daudz lielāka nozīme Krievzemes tālākajā attīstībā nekā tādu citu Rietumeiropas spēku ietekmei kā vācbaltiešu aktivitātes Baltijas jomā, kas skāra citus reģionus.
Arheoloģija un kultūras pēdas
Mūsdienu zināšanas par varangiešiem balstās uz dažādiem avotiem: gan uz Primary Chronicle (austrumslāvu hronikām), gan grieķu un arābu rakstiem, gan skandināvu sagu fragmentiem un arheoloģiskajiem atradumiem. Atrastās laivas, kapu ansambļi, ieroči un rotaslieces rāda parasti skandināvisku materiālo kultūru, turklāt ekonomiskie un kultūras kontakti starp Skandināviju, Austrumeiropu, Bizantiju un arābu pasauli bija plaši un intensīvi.
Secinājums: Varangieši bija daudzpusīgs fenomens — tirgotāji, karotāji, valsts veidotāji un algotņi — kuru darbība un integrācija Austrumeiropā atstāja ilgstošu ietekmi uz reģiona politisko un kulturālo attīstību. Lai gan kā atsevišķa grupa viņi laika gaitā izzuda vai tika asimilēti, viņu loma Kijevas Krievvalsts, tirdzniecības ceļu un Bizantijas vēsturē paliek skaidri pamanāma.
Karte, kurā attēloti galvenie Varangas tirdzniecības ceļi: Volgas tirdzniecības ceļš (sarkanā krāsā) un Varangas tirdzniecības ceļš uz grieķiem (violetā krāsā). Oranžā krāsā attēloti citi 8.-11. gadsimta tirdzniecības ceļi.
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Varangi?
A: Varangi bija vikingu grupa, kurai šo vārdu deva grieķi un austrumslāvi.
J: Kad viņi valdīja viduslaiku Krievzemē?
A: Varanžieši pārvaldīja viduslaiku Krievzemi no 9. līdz 11. gadsimtam.
J: Kā viņi kļuva par Bizantijas imperatoru miesassargiem?
A: Varanžieši izveidoja Bizantijas Varanžiešu gvardi, kas kļuva par Bizantijas imperatoru personīgajiem miesassargiem.
J: Kas bija Kijevas Krievija?
A: Kijevas Krievzeme bija valsts, kurā vēlāk valdīja Ruriku pēcteči pēc tam, kad Oļegs 882. gadā iekaroja Kijevu.
J: Ar kādām darbībām viņi nodarbojās?
A: Varanži nodarbojās ar tirdzniecību, pirātismu un algotņu darbību. Viņi pārvietojās, izmantojot upju sistēmas un ostas Gardariki, kas bija apgabals uz ziemeļiem no Melnās jūras.
J: Kāpēc viņi sāka karus ar Bizantiju?
A: Varanžieši vēlējās iegūt piekļuvi Konstantinopoles bagātībām, tāpēc viņi uzsāka vairākus karus ar Bizantiju, kas pazīstami kā Krievzemes un Bizantijas kari.
J: Kā lielākā daļa no viņiem atgriezās no pagānisma? A: Lielākā daļa no pagānisma tika pievērsta pareizticībai gan Bizantijas, gan Austrumeiropas laikā.
Meklēt