Vikingu laikmets

Sākt

Vikingu laikmets Anglijā dramatiski sākās 793. gada 8. jūnijā, kad norvēģi nopostīja Lindisfārnas abatiju. Mūki tika nogalināti abatijā, iemesti jūrā, lai noslīktu, vai aizvesti verdzībā kopā ar baznīcas bagātībām. Vikingu postījumi Nortumbrijas Svētajā salā satrieca un satrauca Eiropas karaļnamus. "Nekad agrāk nav pieredzēts tāds zvērīgums," paziņoja Ziemeļumbrijas zinātnieks Alkuīns no Jorkas. Uzbrukums Lindisfarnei vairāk nekā jebkurš cits atsevišķs notikums met ēnu uz vikingu uztveri nākamajiem 1100 gadiem. Pagājušā gadsimta 90. gados zinātnieki ārpus Skandināvijas sāka pārskatīt vikingu sasniegumus, meistarību, tehnoloģiskās prasmes un jūrniecības prasmes.

Līdz Viktorijas valdīšanas laikam Lielbritānijā vikingi tika attēloti kā vardarbīgi un asinskāri. Viduslaiku Anglijas stāstos viņi vienmēr bija attēloti kā "vilki starp aitām". Deviņpadsmitajā gadsimtā sabiedrības viedoklis mainījās. Pirmie izaicinājumi daudzajiem pret vikingiem vērstajiem priekšstatiem Lielbritānijā parādījās 17. gadsimtā. Daži zinātniski darbi par vikingu laikmetu kļuva pieejami lasītājiem Lielbritānijā. Arheologi sāka izrakumus par vikingu pagātni Lielbritānijā. Lingvisti sāka strādāt pie lauku idiomu un sakāmvārdu izcelsmes noteikšanas vikingu laikmetā. Jaunās sennorvēģu valodas vārdnīcas ļāva viktoriāņiem izpētīt dažas islandiešu sāgas.

18. gadsimta otrajā pusē islandiešu sāgas joprojām tika izmantotas kā nozīmīgs vēstures avots, taču vikingu laikmets tika uzskatīts par barbarisku un necivilizētu Ziemeļvalstu vēstures posmu. Vēl nesen par vikingu laikmeta vēsturi bija zināms, balstoties uz Islandes sāgām, Sakso Gramatika sarakstīto dāņu vēsturi, krievu pirmrindnieku hroniku un Īrijas karu ar svešzemniekiem. Tikai nedaudzi zinātnieki joprojām atzīst šos tekstus par ticamiem avotiem; mūsdienās vēsturnieki vairāk paļaujas uz arheoloģiju un numismātiku, kas palīdzēja izprast šo periodu.

Fona informācija

Ziemeļnieki bija gan pētnieki, kolonizatori un tirgotāji, gan arī laupītāji. Norvēģu vikingi izpētīja Ziemeļatlantijas okeānu un apmetās uz dzīvi Islandē, Fēru salās, Šetlendas un Orkneju salās, Kaitnesā Skotijā, Grenlandē un (īslaicīgi) Ziemeļamerikā. Vikingi no Dānijas iebruka ostās un piekrastes pilsētās Eiropas un Lielbritānijas piekrastē. Vikingi no Zviedrijas virzījās uz austrumiem, uz apgabaliem, kas tagad ir daļa no Krievijas un Ukrainas, izveidojot tirdzniecības sakarus ar Tuvajiem Austrumiem un citām valstīm.

Līdz 9. gadsimtam Jitlandē bija izveidojusies spēcīga centrālā vara, un dāņi meklēja zemi, tirdzniecību un laupījumus ārpus savas teritorijas. Norvēģijā daudzus gadsimtus bija apmetušās ģermāņu tautas no Dānijas un Zviedrijas, kas ap tās piekrastēm un ezeriem izveidoja zemnieku un zvejnieku kopienas. Kalni un fjordi veidoja spēcīgas dabiskās robežas. Šīs kopienas palika neatkarīgas viena no otras atšķirībā no Dānijas, kas ir zemienē. Līdz 800. gadam Norvēģijā pastāvēja 30 mazas karaļvalstis. Jūra bija vieglākais saziņas veids starp šīm Norvēģijas karalistēm un ārpasauli. Astotajā gadsimtā skandināvi sāka būvēt kara kuģus un sūtīt tos uz uzbrukumiem. Vikingu garkuģi varēja ceļot atklātā jūrā, taču tiem bija arī ļoti maza iegrime, kas nozīmēja, ka tie varēja iebraukt seklākos līčos un tālāk pa upēm nekā citi tā laika kuģi. Tā radās termins "vikingi", kas cēlies no sennorvēģu valodas vārda vīk (kas nozīmē ieleja vai līcis). Par cilvēku, kurš devās uz laupīšanām, teica, ka viņš ir "vikings".

Nav zināms, kas izraisīja vikingu ekspansiju un iekarojumus. Šis laikmets bija vienlaikus ar viduslaiku silto periodu (800-1300) un beidzās līdz ar mazā ledus laikmeta sākumu (aptuveni 1250-1850). Iespējams, ka ledus trūkums šajā laikā ļāva norvēģiem doties "a-viking" jeb "laupīšanas" gaitās. Tiek uzskatīts, ka pagāni norvēģi cieta no nevienlīdzīgas tirdzniecības prakses, ko īstenoja kristiešu tirgotāji, kuriem tika dota priekšroka, izmantojot kristiešu tirgotāju tīklu. Starp tirgotājiem, kas slepeni tirgojās ar norvēģu pagāniem, pastāvēja divpakāpju cenu noteikšanas sistēma. Vikingu uzbrukumi notika gan atsevišķi, gan kopā ar regulārām tirdzniecības ekspedīcijām.

Vēsturnieki arī uzskata, ka skandināvu iedzīvotāju skaits pussalai bija pārāk liels un nebija pietiekami daudz ražas, lai visus pabarotu. Tāpēc tika meklētas papildu zemes platības, lai pabarotu arvien pieaugošo vikingu populāciju. Iekšējie konflikti, jo īpaši iekarošanas un apmešanās periodā, kas sekoja pirmajiem uzbrukumiem, izraisīja pakāpenisku varas centralizāciju arvien mazākās rokās. Tas nozīmēja, ka zemākās šķiras, kas nevēlējās, lai tās apspiež alkatīgi karaļi, devās meklēt savas zemes. Tie, kas apmetās uz dzīvi Islandē, izveidoja Eiropā pirmo moderno republiku ar ikgadēju vēlētu amatpersonu asambleju, ko sauca par Althingu.

Vikingu tālkuģis

Pārskats

Agrākais vikingu uzbrukuma datums ir 787. gads, kad saskaņā ar anglosakšu hroniku vīru grupa no Norvēģijas ieradās Portlendā, Dorsetas štatā. Tur kāds karaļa ierēdnis viņus sajauca ar tirgotājiem. Viņi viņu nogalināja, kad viņš mēģināja viņus aizvest uz karaļa muižu, lai samaksātu tirdzniecības nodokli par viņu precēm. Tomēr par vikingu laikmeta sākumu Britu salās bieži vien uzskata 793. gadu. Anglo-sakšu hronikā bija minēts, ka ziemeļnieki iebruka svarīgajā Lindisfārnas salas klosterī:

"AD. 793. Šajā gadā pār ziemeļbriežu zemi nāca briesmīgi priekšvēstneši, kas šausmīgi biedēja ļaudis: tie bija milzīgas gaismas loksnes, kas plosījās gaisā, un virpuļviesuļi, un ugunīgi pūķi, kas lidoja pāri debess debesīm. Šiem briesmīgajiem vēstījumiem drīz vien sekoja liels bads, un neilgi pēc tam, tā paša gada sestajā dienā pirms janvāra idas, pagānu ļaužu postošie iebrukumi, izlaupot un nogalinot, nodarīja nožēlojamu postu Dieva baznīcai Svētajā salā (Lindisfarne)." -Anglosakšu hronika

Saskaņā ar Ulsteras annāliem 794. gadā notika nopietns uzbrukums Lindisfārnas mātes mājai Jonai, kam 795. gadā sekoja uzbrukumi Īrijas ziemeļu piekrastei. No tur esošajām bāzēm ziemeļnieki 802. gadā atkal uzbruka Jonai, izraisot lielu slepkavību Céli Dé brāļu vidū un nodedzinot abatiju līdz pamatiem.

Vikingu laikmeta beigas Anglijā tradicionāli iezīmē trīs nozīmīgi notikumi: Haraldra Harðráði neveiksmīgais iebrukums, ko 1066. gadā Stamfordas tilta kaujā sakšu karalis Harolds Godvinsons sakāva; Īrijā - Strengbow un viņa hibernonormāņu karaspēka ieņemšana Dublinā 1171. gadā; un Skotijā - karaļa Hákona Hákonarsona sakāve Largsas kaujā 1263. gadā. Pēc tam Harolds Godvinsons mēneša laikā tika sakauts ar Normandijas hercogu Vilhelmu, kurš bija vēl viens vikingu pēcnācējs. Normandiju normāņi (norvēģi) ieguva 911. gadā. Skotija ieguva savu tagadējo veidolu, kad no XIII līdz XV gadsimtam tā atguva teritoriju no norvēģiem.

Lielākā daļa skandināvu vēsturnieku un arheologu sniedz atšķirīgu definīciju. Tā vietā tiek uzskatīts, ka vikingu laikmets ir beidzies līdz ar karaļa varas nostiprināšanos Skandināvijas valstīs un kristietības kā dominējošās reliģijas pieņemšanu. Visās trijās Skandināvijas valstīs šo datumu parasti attiecina uz 11. gadsimta sākumu. Vikingu laikmeta beigas Norvēģijā iezīmē Stiklestadas kauja 1030. gadā. Tajā Norvēģiju pasludināja par kristiešu valsti, un norvēģus vairs nevarēja saukt par vikingiem.

Kārļa Lielā laikā Franku karalisti īpaši smagi cieta no vikingu uzbrucējiem, kuri bez lielām grūtībām varēja kuģot pa Sēnu. Kārļa Lielā valdīšanas beigās un viņa dēlu un mazdēlu valdīšanas laikā sākās vikingu uzbrukumu virtene, kas noveda pie skandināvu iekarošanas un apmešanās reģionā, kas tagad pazīstams kā Normandija.

911. gadā Francijas karalis Kārlis Vienkāršais noslēdza līgumu ar norvēģu vai dāņu izcelsmes vikingu karavadoni Rollo. Kārlis piešķīra Rollo hercoga titulu un Normandiju. Pretī Rollo zvērēja Kārlim uzticību, pieņēma kristietību un apņēmās aizsargāt Francijas ziemeļu reģionu pret citu vikingu grupu uzbrukumiem. Vairākas paaudzes vēlāk šo vikingu kolonistu normāņu pēcteči sevi identificēja kā frančus un 1066. gadā atveda uz Angliju franču valodu un savu franču kultūras variantu. Līdz ar normāņu iekarošanu viņi kļuva par anglosakšu Anglijas valdošo aristokrātiju, kas izraisīja pārmaiņas no senangļu valodas uz vidusangļu valodu.

Reliģija

Vikingu laikmeta sākumā vikingi ticēja norvēģu reliģijai. Viņi ticēja dievu un dieviešu panteonam, kā arī Valhallā, karavīru paradīzei. Zemākā sabiedrības šķira nonāca vietā, ko sauca par "elli", kas bija līdzīga dzīvei uz zemes. Saskaņā ar vikingu ticējumiem vikingu vadoņi ar savu drosmi iepriecinātu kara dievus un kļūtu par "cienīgu kuģi", proti, vadonis nopelnītu "apbedījumu jūrā". Viņi apbedīja arī uz sauszemes, kur bieži vien vēl bija kuģis, dārgumi, ieroči, darbarīki, apģērbs un pat vergi un sievietes, ko apbedīja dzīvus kopā ar mirušo vadoni, lai viņš pēcnāves dzīvē dotos uz Valhallu un piedzīvojumiem. Dzejnieki sacerēja sāgas par šo vadoņu varoņciltīgo varoņdarbiem, saglabājot dzīvu atmiņu par viņiem.

Freirs un viņa māsa Freja bija auglības dievi, kas nozīmē spēju augt. Viņi rūpējās par to, lai cilvēkiem būtu daudz bērnu un zeme dotu bagātīgu ražu. Daži zemnieki savus laukus pat sauca Freira vārdā, cerot, ka tas nodrošinās labu ražu. Vikingu laikmeta beigās arvien vairāk skandināvu tika pievērsti kristietībai, bieži vien ar varu. Kristietības ieviešana uzreiz nebeidza vikingu ceļojumus, taču, iespējams, tas bija faktors, kas palīdzēja vikingu laikmetam beigties.

Tirdzniecības centri

Dažas no svarīgākajām tirdzniecības ostām šajā laika posmā bija gan esošās, gan senās pilsētas, piemēram, Jelling (Dānija), Ribe (Dānija), Roskilde (Dānija), Hedeby (Dānija, tagad Vācija), Orhusa (Dānija), Vineta (Pomerānija), Truso (Polija), Kaupanga (Norvēģija), Birka (Zviedrija), Bordo (Francija), Jorvika (Anglija), Dublina (Īrija) un Aldeigjuborg (Krievija).

nocietināta vikingu pilsēta Aros (Orhūsas pilsēta Dānijā) 950 AD

Apmetnes ārpus Skandināvijas

Lielbritānija

• Jórvík (Jorkšīra)
• Danelaw
• Hjaltland

Austrumeiropa

• Bjarmland
• Garðaríki
• Serkland
• Miklagard

Atlantic

• Fēru salas
• Grenlande
• Helluland
• Islande
• Markland
• Vinlande

Daiļliteratūrā un teātrī

19. gadsimta beigās (19. gadsimta 19. gadsimta 19. gadsimtā) Rihards Vāgners un citi romantisma perioda mākslinieki radīja operas un citus mākslas darbus par seno ģermāņu kultūru. Viņiem patika vikingi, jo viņi nebija grieķi vai romieši. Viņi izdomāja, ka vikingi valkā kažokādas drēbes un ķiveres ar spārniem vai ragiem un dzer no izdobtiem dzīvnieku ragiem. Daži senie vācieši valkāja ķiveres ar ragiem, bet īstie vikingi to nedarīja. Vāgners un viņa partneri apzināti tērpa operas "Nībelungu gredzens" aktierus tā, lai viņi izskatītos kā senie vācieši un lai skatītājiem rastos sajūta, ka mūsdienu vācieši ir cēlušies no viduslaiku vikingiem.

Saistītās lapas

• Viking