Ziemeļvācijas konfederācija (1866–1871) — izveide, Bismarka loma un nozīme

Ziemeļvācijas konfederācija (vācu: Norddeutscher Bund) vispirms bija 22 Ziemeļvācijas federālo zemju militārā savienība, bet vēlāk — funkcionējoša federāla valsts. Pirms tās izveidoja Zollvereinu - muitas savienību, kas ļāva brīvai tirdzniecībai starp lielāko daļu Vācijas pavalstu un veicināja ekonomisko integrāciju. Konfederācija izveidojās 1866. gada augustā, un Prūsijas karaliste bija tās vadošā spēka loma. Ar 1867. gada 1. jūlija spēkā stājusies Ziemeļvācijas konstitūcija pārvērta šo vienību par tiesisku federālu valsti ar centrālām institūcijām un likumdošanu.

Vēsturiskais konteksts un izveide

Austrijas un Prūsijas sāncensība, kas aizsākās jau 18. gadsimtā un pastiprinājās 19. gadsimtā, noveda pie atklātas konfrontācijas 1866. gadā. Tūlītēji kara iemesli bija Šlēsvigas–Holšteinas jautājums (kuru Prūsija vēlējās kontrolēt) un grūtības reformēt Vācijas Konfederāciju. Pēc Prūsijas uzvaras 1866. gada vasarā politiskā situācija Ziemeļvācijā strauji mainījās: 1866. gada 18. augustā Prūsija un lielākā daļa Ziemeļvācijas zemju parakstīja augusta līgumu, ar kuru tika nosprausti federācijas pamati — militāra un politiska sadarbība ar mērķi izveidot kopēju federālu valsti. Drīz pievienojās arī citas zemes, un jau 1867. gada konstitūcija nostiprināja šīs vienošanās tiesisko struktūru.

Konstitūcija un institūcijas

1867. gada konstitūcija noteica federālās varas sadalījumu un izveidoja vairākas centrālas institūcijas:

Bundespräsidium — federācijas prezidija amats, kas tika uzticēts Prūsijas karalim; tas deva Prūsijai ievērojamu ietekmi federālajā līmenī.
Bundesrat — pavalstu padome (augšpalāta), kurā pavalstis sūtīja pārstāvjus; lai gan tā bija federālā līmeņa ķēde, Prūsijai tajā bija īpaši spēcīga pozīcija, kas ļāva tai būt lemtspējīgai.
Reichstag — sacīkšu zemā palāta, kura tika ievēlēta vēlēšanās, kurās vīrieši baudīja plašākas vēlēšanu tiesības nekā daudzviet Eiropā tajā laikā; tas deva demokrātisku leģitimitāti centrālajai likumdošanai.
Kanceleja un kanclera amats — kanclers (Reichskanzler) bija federālās valdības vadītājs, kuru ieceļ un atlaiž Bundespräsidiums; pirmais un vissvarīgākais kanclers bija Oto fon Bismarks.

Šī konstitūcija radīja līdzsvaru starp centrālo varu un saglabātajām pavalstu autonomijām: konfederācija nebija vienota unitāra valsts, bet arī vairāk nekā militāra alianses struktūra. Plāni par federālu vācu valsti pastāvēja kopš 1848. gada, taču tikai pēc 1866. gada notikumiem Prūsija spēja tos materializēt.

Bismarka loma un politika

Prūsijas ministrs prezidents un vēlāk kanclers Oto fon Bismarks bija galvenais Ziemeļvācijas konfederācijas arhitekts. Bismarks izmantoja diplomātiju un karu (piem., pret Dāniju 1864. gadā un pret Austriju 1866. gadā), lai izveidotu Prūsijas dominanci Vācijā, vienlaikus rūpīgi izolējot potenciālos pretiniekus un nodibinot attiecības ar citām lielvarām. Viņa politika — pazīstama kā realpolitik — kombinēja militāru spēku, alianšu sistēmu un konstitucionālu iekārtojumu, lai sasniegtu valstisku konsolidāciju.

Militārā un ekonomiskā integrācija

Ziemeļvācijas konfederācija nodrošināja vienotu militāru komandu un savstarpējas obligātības karā, kas būtiski stiprināja Prūsijas ģenerālštāba ietekmi un modernās armijas struktūru. Ekonomiski Zollverein jau bija radījis vienotu muitas telpu; konfederācija paplašināja šo integrāciju ar kopēju pasta, telegrāfa un muitas politiku, kā arī sinhronizētu dzelzceļu un tirdzniecības regulu attīstību, kas veicināja iekšējo tirgu un rūpniecisko izaugsmi.

Nozīme un pāreja uz vācu valsti (1870–1871)

Ziemeļvācijas konfederācija bija izšķirošs starpposms ceļā uz Vācijas apvienošanu. Tā nodrošināja juridisku un administratīvu pamatu, kas ļāva pēc 1870.–1871. gada Francijas–Prūsijas kara noslēguma iekļaut arī dienvidu Vācijas valstis caur savstarpējiem līgumiem. Francijas sakāve un vācu valstiskuma triumfs noveda pie simboliskā pavērsiens — Vilhelms I tika pasludināts par Vācijas ķeizaru (Kaisers) 1871. gada janvārī Versaļā — un Ziemeļvācijas konfederācijas institūcijas tika pielāgotas jaunizveidotajai Vācu Impērijai. Liela daļa konstitucionālo risinājumu un administratīvo mehānismu no Ziemeļvācijas konfederācijas tika pārnesti uz impērijas līmeni, tādējādi padarot konfederāciju par galveno veidošanās pamatu vienotai Vācijai.

Kritika un ilgtermiņa ietekme

Lai gan konstitūcija nodrošināja parlamentāru pārstāvību, kritiķi norādīja uz Prūsijas dominanci un iespējamām demokrātijas ierobežojumiem — īpaši attiecībā uz izpildvaras neatkarību no parlamenta. Tomēr konfederācijas īstenotais ekonomiskais, militārais un birokrātiskais savienojums veicināja moderno Vācijas valsts veidošanos un reģionālo stabilitāti, kas formēja Eiropas politisko karti 19. gadsimta otrajā pusē.

Apkopojot: Ziemeļvācijas konfederācija (1866–1871) bija gan praktisks risinājums drošības un ekonomikas vajadzībām Ziemeļvācijā, gan būtisks posms Vācijas apvienošanās procesā, kurā centrālo lomu spēlēja Prūsija un tās galvenais politiķis Oto fon Bismarks, sagatavojot ceļu Vācu Impērijas izveidei.

Savienība

Bismarka vadītās sabiedroto valdības nāca klajā ar priekšlikumu par Ziemeļvācijas konstitūciju. Tika ievēlēts Ziemeļvācijas iedzīvotāju pārstāvības orgāns - konstitucionālais reihstāgs. Vēlēšanas notika 1867. gada februārī. Pēc dažiem priekšlikuma grozījumiem zemju valdības un parlamenti pieņēma galīgo projektu. Konstitūcija stājās spēkā 1. jūlijā.

Saskaņā ar konstitūciju likumdošana bija divu iestāžu kompetencē. Reihstāgs bija parlaments, kuru ievēlēja visi vīrieši, kas vecāki par 25 gadiem. Federālā padome bija orgāns, kas pārstāvēja pavalstu valdības. Bundespräsidium turētājs bija Prūsijas karalis (no "republikāniskā" termina "prezidents" tika apzināti izvairīts). Bundespräsidium turētājs iecēla federālo kancleru. Ne pēc nosaukuma, bet faktiski tas bija (vienīgais) federālais ministrs, izpildvaras vadītājs.

1870. gadā Francijas-Prūsijas kara laikā Dienvidvācijas zemes pievienojās Ziemeļvācijas konfederācijai. Ar 1871. gada 1. janvāra jauno konstitūciju valsts tika pārdēvēta no "Ziemeļvācijas konfederācijas" uz "Vācijas impēriju". Bundespräsidium īpašnieks saņēma papildu imperatora titulu. Konstitūcijā aprakstītā politiskā sistēma un karogs palika nemainīgi. (Galīgā impērijas konstitūcija tika pieņemta 1871. gada aprīlī/maijā; tā rezultātā gandrīz visi termini, kas ietvēra vārdu "federālā", tika aizstāti ar terminu "impērijas").

Mūsdienu Vācijas valsts kā starptautisks subjekts un kā juridiska persona ir identiska Ziemeļvācijas konfederācijai. Tiesību akti un starptautiskie līgumi, kas noslēgti 1867.-1870. gadā, principā joprojām ir spēkā. Laikposmā no 1867. līdz 1878. gadam konservatīvi liberālās sadarbības laikā Vācija piedzīvoja ievērojamu modernizāciju un apvienošanos. Ziemeļvācijas konfederācija ieviesa metrisko sistēmu, modernu kriminālkodeksu (Strafgesetzbuch), vienādas tiesības visām konfederācijām, pasta savienību utt.

Pastmarkas

Pēc 1868. gada 1. janvāra federācija apstrādāja pastu un izdeva pastmarkas. Taču federācija neemitēja savu naudu, tāpēc bija jāizdod dažādas pastmarkas. Ziemeļu apgabalā izmantoja grašu vērtībā vērtētas pastmarkas, dienvidu apgabalā - krejcāros vērtētas pastmarkas. Uz visām šīm pastmarkām bija norāde NORDDEUTSCHER POSTBEZIRK (Ziemeļvācijas pasta apgabals).

Trešais pastmarku komplekts tika iespiests Hamburgai. Arī tās bija marķētas ar STADTPOSTBRIEF HAMBURG.

Dalībvalstu saraksts

Valsts		Capital
Karalistes (Königreiche)
	Prūsija (Preußen) (ieskaitot Lauenburgu)	Berlīne
	Saksija (Saksija)	Drēzdene
Lielhercogistes (Großherzogtümer)
	Hesene (Hesene) (Tikai Augšhesene, province uz ziemeļiem no Mainas upes)	Gīsene
	Meklenburgas-Šverīnes apgabals	Schwerin
	Meklenburgas-Štrelicas	Neustrelitz
	Oldenburgas	Oldenburgas
	Saksija-Veimāra-Eizenaha (Sachsen-Weimar-Eisenach)	Veimāra
Hercogistes (Herzogtümer)
	Anhalte	Dessau
	Brunsvika (Braunšveiga)	Braunšveiga
	Saksija-Altenburga (Sachsen-Altenburg)	Altenburg
	Saksija-Koburga un Gota (Sachsen-Coburg und Gotha)	Coburg
	Saksija-Mainingena (Saksija-Mainingena)	Meiningen
Firstistes (Fürstentümer)
	Lippe	Detmold
	Reuss, junioru līnija	Gera
	Reuss, vecākā līnija	Greiz
	Schaumburg-Lippe	Bückeburg
	Švarcburga-Rudolštate	Rudolstadt
	Švarcburga-Zondershauzene	Sondershausen
	Waldeck-Pyrmont	Arolsen
Brīvās Hanzas pilsētas (Freie Hansestädte)
	Brēmene
	Hamburga
	Lībeka

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Ziemeļvācijas konfederācija?

A: Ziemeļvācijas konfederācija bija militāra alianse, ko veidoja 22 valstis Ziemeļvācijā, kas vēlāk kļuva par federālu valsti.

J: Kas bija pirms Ziemeļvācijas konfederācijas?

A: Pirms Ziemeļvācijas konfederācijas pastāvēja Zollvereins, kas bija muitas savienība, kura ļāva brīvi tirgoties vairumam Vācijas pavalstu.

J: Kad stājās spēkā Ziemeļvācijas konstitūcija?

A: Ziemeļvācijas Konstitūcija stājās spēkā 1867. gada 1. jūlijā.

J: Kas izraisīja Austrijas-Prūsijas karu 1866. gadā?

A: Austrijas un Prūsijas sāncensība, kas ilga kopš 1700. gada, noveda pie Austro-Prūsijas kara 1866. gada jūlijā/augustā. Šā kara tiešie iemesli bija saistīti ar Šlēsvigas-Holšteinas (kuru Prūsija plānoja anektēt) un Vācijas Konfederācijas reformu.

J: Kas šajā laika posmā vadīja Prūsiju?

A: Šajā laika posmā Prūsiju vadīja ministru prezidents Oto fon Bismarks, kurš kalpoja karaļa Vilhelma I laikā.

J: Kad Prūsija un lielākā daļa Ziemeļvācijas valstu parakstīja līgumu?

A: 1866. gada 18. augustā Prūsija un lielākā daļa Ziemeļvācijas valstu parakstīja vienošanos, kas pazīstama kā augusta līgums. Ar šo līgumu tika nodibināta militārā alianse un deklarēts nodoms izveidot federālu valsti.

J: Ar ko federālā valsts atšķiras no citām pārvaldes formām?

A: Federāla valsts atšķiras no alianses, jo tai ir sava federālā valdība un likumdošana, bet tā atšķiras arī no unitāras valsts, jo zem federālā līmeņa joprojām ir spēcīgas valstis.