Saksijas‑Veimāras‑Eizenahas lielhercogiste (1809–1918) — vēstures pārskats
Saksijas‑Veimāras‑Eizenahas lielhercogiste (1809–1918) — padziļināts vēstures pārskats par politiku, kultūru un valsts attīstību Veimāras periodā.
Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogiste (vācu: Herzogtum Sachsen-Weimar-Eisenach) tika izveidota 1809. gadā, kad Saksijas-Veimāras un Saksijas-Eizenahas Ernestu hercogistes tika oficiāli apvienotas vienā valstī. Abas hercogistes kopš 1741. gada, kad Saksijas-Eizenāhas līnija bija izmirusi, bija bijušas ar vienu un to pašu valdnieku. Par lielhercogisti tā kļuva 1815. gadā.
Vēsturisks konteksts un politiska attīstība
Pēc Napoleona karu beigām un 1815. gada Vīnes kongresa apstiprināšanas šai teritorijai tika piešķirts lielhercoga statuss, kas nostiprināja tās pozīcijas starp Vācijas mazajiem un vidējiem valsts veidojumiem. Lielhercogiste bija locekle Vācijas konfederācijā un vēlāk, pēc 1866. gada seku un Prūsijas ietekmes pieauguma, iekļāvās Ziemeļvācijas konfederācijā un 1871. gadā — Vācijas Impērijā.
Izcilā iezīme bija salīdzinoši agrīna konstitucionāla attīstība: valsts 19. gadsimta sākumā pieņēma tiesiskas normas un institūcijas, kuras nodrošināja ierobežotu parlamentāru pārstāvniecību un civiltiesības. Lai arī valdības forma bija monarhiska, pastāvēja arī reprezentatīvas iestādes (landtags), kas iesaistījās likumdošanā un finanšu pārvaldē.
Kapitālie centri, kultūra un izglītība
Galvaspilsēta bija Veimāra, kas 19. gadsimtā kļuva par vienu no svarīgākajiem Vācijas kultūras centriem. Pie lielhercoga galma pulcējās literāti un domātāji: J. V. Gēte un F. Šillers bija divas galvenās figūras, kuru darbība veidoja tā saukto veimāras klasiku. Lielhercogistes valdnieku patronāts pavēra ceļu kņaudžu un mākslinieku darbībai, attīstījās teātris, mūzika un bibliotēkas kolekcijas.
Eisenaha ar Vartburgas pili bija svarīgs vēsturisks centrs (saistīts ar Luteru un viduslaiku kultūru), savukārt Jēna — universitātes un zinātnes centrs, kur attīstījās augstākā izglītība, filozofija un dabas zinātnes. Šīs pilsētas deva lielu ieguldījumu valsts intelektuālajā un kultūras mantojumā.
Ekonomika un infrastruktūra
Lielhercogistes ekonomika pamatā bija lauksaimnieciska, taču 19. gadsimta gaitā pieauga rūpniecības un tirdzniecības nozīme. Attīstījās tekstilrūpniecība, šķietami vietējās metālapstrādes un kokapstrādes nozares, kā arī varēja redzēt dzelzceļa līniju paplašināšanos, kas savienoja Veimāru, Jēnu un citus nozīmīgus centrus ar plašāku reģionu un veicināja ekonomisko integrāciju.
Valdnieki un iekšpolitika
- Kārlis Augusts — ievērojams patrons kultūrai un mākslai; viņa laikos Veimāra kļuva par intelektuālu centru.
- Kārļs Frīdrihs — turpināja administratīvas reformas un atbalstīja izglītību.
- Kārļs Aleksandrs — nodrošināja stabilitāti 19. gadsimta otrajā pusē un pievērsās modernizācijai.
- Vilhelms Ernests — pēdējais lielhercogs, kuru tronis zaudēja 1918. gada revolūcijas laikā.
Beigas un mantojums
Lielhercogiste tika atcelta 1918. gadā kopā ar citām Vācijas monarhijām, un valsts pievienojās citām, veidojot jauno Tīringenes valsti Veimāras Republikā. 1920. gadā vairāku Tīringenes brīvvalstu konsolidācija radīja modernu brīvvalsti Tīringeni. Mantojums, ko atstāja Saksijas‑Veimāras‑Eizenahas lielhercogiste, joprojām redzams Veimārā — literatūras, mūzikas un mākslas kolekcijās, kā arī Jēnas universitātes un Eisenahas vēsturiskajās vietās.
1877. gadā Saksijas-Veimāras-Eizenahas Lielhercogiste oficiāli kļuva par Saksijas Lielhercogisti (vācu: Großherzogtum Sachsen), taču šis nosaukums netika bieži lietots. Lielhercogiste tika atcelta 1918. gadā kopā ar citām Vācijas monarhijām, un valsts pievienojās citām, veidojot jauno Tīringenes valsti Veimāras Republikā.
Lielhercoga pilnais tituls bija Saksijas-Veimāras-Eizenahas lielhercogs, landgrāfs Tīringenē, Meisenes markgrāfs, Hennebergas kņazistes grāfs, Blankenhaiņas, Neustadtas un Tautenburgas kungs.
Karogs (1897 - 1920)
Saksijas-Veimāras-Eizenahas valdnieki
Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogi, 1809 - 1815 gads
- Kārlis Augusts, 1809 - 15; Saksijas-Veimāras un Saksijas-Eizenahas hercogs no 1758. gada
Saksijas-Veimāras-Eizenahas lielhercogi, 1815 - 1918
- Kārlis Augusts, 1815 - 28
- Kārlis Frīdrihs, 1828 - 53
- Kārlis Aleksandrs, 1853 - 1901
- Vilhelms Ernsts, 1901 - 18
Saksijas-Veimāras-Eizenahas nama vadītāji, 1918 - mūsdienas
- Lielhercogs Vilhelms Ernsts, 1918 - 23
- Iedzimtais lielhercogs Kārlis Augusts, 1923 - 88 gadi
- Princis Maikls, 1988 - tagad
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kad tika izveidota Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogiste?
A: Sakses-Veimāras-Eizenahas hercogiste tika izveidota 1809. gadā.
Q: Kā tika izveidota Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogiste?
A: Sakses-Veimāras-Eizenahas hercogiste tika izveidota, kad Ernestu hercogistes Saksija-Veimāra un Saksija-Eizenaha tika formāli apvienotas vienā valstī.
J: Kad abas hercogistes sāka dalīt vienu un to pašu valdnieku?
A: Abas hercogistes sāka dalīt vienu un to pašu valdnieku kopš 1741. gada, kad Saksijas-Eizenāhas līnija bija izmirusi.
Jautājums: Kad Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogiste kļuva par lielhercogisti?
A: Saksijas-Veimāras-Eizenāhas hercogiste par lielhercogisti kļuva 1815. gadā.
J: Kas 1918. gadā notika ar Saksijas-Veimāras-Eizenāhas Lielhercogisti?
A: 1918. gadā Saksijas-Veimāras-Eizenāhas Lielhercogiste kopā ar citām Vācijas monarhijām tika atcelta, un šī valsts pievienojās citām, veidojot jauno Tīringenes valsti Veimāras Republikā.
J: Kāds bija lielhercoga pilnais tituls?
A: Lielhercoga pilnais tituls bija Saksijas-Veimāras-Eizenahas lielhercogs, Tīringenes landgrāfs, Meisenes markgrāfs, Hennebergas kņazistes grāfs, Blankenhaiņas, Neustadtas un Tautenburgas kungs.
Vai Saksijas-Veimāras-Aizenahas Lielhercogiste mainīja savu nosaukumu?
A: Jā, 1877. gadā Saksijas-Veimāras-Eizenahas Lielhercogiste oficiāli kļuva par Saksijas Lielhercogisti (vācu: Großherzogtum Sachsen), taču šis nosaukums netika bieži lietots.
Meklēt