Saksijas karaliste (vācu: Königreich Sachsen) pastāvēja no 1806. līdz 1918. gadam. Tā veidojās no iepriekšējā Saksijas elektorāta, un tai cauri gāja nozīmīgas pārmaiņas Eiropas politiskajā kartē Napoleona karu, Vīnes kongresa un vācu nacionālās vienošanās procesā.
Vēstures īss pārskats
Pirms 1806. gada Saksija bija Saksijas elektorāts Svētajā Romas impērijā. Elektorāta valdnieki piedalījās imperatora vēlēšanās, taču Napoleonam sakātot imperatoru Francisku II un likvidējot impēriju pēc Austerlicas kaujas, elektorāts tika pārvērsts par neatkarīgu karalisti. Pēdējais elektors kļuva par karali Frīdrihu Augustu I.
Pēc sakāves Napoleona pakļautajās cīņās – tai skaitā pēc Reinas konfederācijas dalības un 1813. gada Leipcigas kaujas (Tautu kaujas) – Saksijai nācās piedzīvot īslaicīgu krievu okupāciju un 1815. gada Vīnes kongresa teritorālas pārdales, kuras rezultātā aptuveni 40 % karalistes zemju un iedzīvotāju nonāca Prūsijas pārvaldē. Starp atdalītajām teritorijām bija arī vēsturiskā Vitenberga, kas asociējas ar protestantu reformācijas sākumiem.
Pēc Vīnes kongresa Saksija tomēr saglabāja savu karalistisko statusu un pievienojās 1815. gadā izveidotajai Vācijas konfederācijai. 19. gadsimtā noritēja rūpniecības un dzelzceļa attīstība, īpašu nozīmi ieguva Drēzdene kā kultūras un administratīvais centrs un Leipciga kā tirdzniecības, izdevniecības un mūzikas centrs.
Pārvalde, sabiedrība un kultūra
Saksija bija konstitucionāla monarhija. 1831. gadā tika pieņemta konstitūcija, kas ierobežoja karaļa varu un nodibināja divpalātu parlamentu (īpašu vietu ieņēma vācbaltu augstākās šķiras ietekme). 19. gadsimta gaitā valsts pārvaldes institūcijas, rūpniecība un pilsētas strauji attīstījās, bet arī sociālās spriedzes un 1848. gada revolūcijas atbalsis atstāja ietekmi uz politisko dzīvi.
Kultūras ziņā Saksija bija viens no vācu izcilākajiem centriem: Drēzdenes mākslas krājumi (piem., Zwinger galerijas kolekcijas), Semperoper opera, kā arī Leipcigas mūzikas un grāmatniecības tradīcijas (J. S. Baha, Mendelsona un citu saistība ar šo reģionu) veidoja svarīgu Eiropas kultūras mantojumu.
Loma Vācijas vienotībā un beigas
1871. gadā Saksija kļuva par Vācijas impērijas sastāvdaļu, saglabājot savu karaļa titulu, valdības struktūru un iekšējo autonomiju līdz 1918. gadam. Pēc Pirmā pasaules kara sabrukuma un 1918. gada nemieriem monarhija tika atcelta – 1918. gada novembrī karalis Frīdrihs Augusts III atteicās no troņa un Saksija kļuva par republiku.
Pēc kara beigām un Vācijas impērijas sabrukuma teritorija kļuva par daļu no Veimāras republikas, un tā turpināja pastāvēt kā valsts ar nosaukumu Saksijas brīvvalsts. Mūsdienu Saksija ir viena no Vācijas federālajām zemēm ar bagātu kultūras un industriālo mantojumu.
Ģeogrāfija un nozīmīgākās pilsētas
Tās galvaspilsēta bija Drēzdene, bet svarīgas pilsētas bija arī Leipciga un vēsturiskā Vitenberga. Reģions ģeogrāfiski aptvēra līdzenumus un kalnainākas daļas Saksijas austrumu robežā, un tā izvietojums padarīja to par svarīgu tirdzniecības un rūpniecības centru Centrāleiropā.
Kopumā Saksijas karaliste bija svarīgs posms reģiona attīstībā — gan kā politiska vienība Napoleona laikmetā, gan kā kultūras un rūpniecības centrs 19. gadsimtā, savukārt tās pēctecība turpināja ietekmēt Saksijas reģiona identitāti arī 20. gadsimtā.
