Kavūrs (Kamiljo Benso) — Itālijas apvienošanas arhitekts un premjerministrs
Kavūrs — Itālijas apvienošanas arhitekts un Sardīnijas premjerministrs: liberāls reformētājs, ekonomikas modernizētājs un valsts būvētājs.
Kamiljo Paolo Filipo Džulio Benso, Kavūra, Izolabellas un Leri grāfs (1810. gada 10. augusts - 1861. gada 6. jūnijs), plašāk pazīstams kā Kavūrs (itāļu: [kaˈvur]), bija Itālijas politiķis un valstsvīrs. Viņš bija viens no galvenajiem līderiem Itālijas apvienošanās (Risorgimento) kustībā un Sardīnijas karalistes (Pjemontas-Sardīnijas) galvenais arhitekts ceļā uz maksimālu valstisku apvienošanos.
Agrākie gadi un izglītība
Kavūrs piedzima Turīnā Napoleona valdīšanas laikā. Sākotnēji viņš apguva militāru ierakumu un līdz 1831. gadam kalpoja kā militārpersona. Pēc tam viņš devās ceļojumos pa Eiropu, rūpīgi pētīdams industriālās revolūcijas sekas un britu politiskās un ekonomiskās sistēmas priekšrocības. Šie ceļojumi veicināja viņa pasaules uzskatus — liberālas konstitucionālas pārvaldes un ekonomiskās modernizācijas kombināciju.
Bizness, reģionālā darbība un sabiedriskā ietekme
Pēc četriem ceļojumu gadiem viņš atgriezās Pjemontā, kur pievērsās lauksaimniecības, rūpniecības un finanšu jautājumu attīstīšanai. Kavūrs veicināja lauku saimniecību modernizāciju, izveidoja un atbalstīja uzņēmējdarbību un banku darbību, kā arī strādāja pie izglītības pieejamības paplašināšanas. Šajā periodā viņa uzņēmējdarbības un finanšu panākumi padarīja viņu par vienu no bagātākajiem un nozīmīgākajiem cilvēkiem reģionā.
Politiskā karjera un reformas
No 1832. līdz 1848. gadam Kavūrs bija Grinzānes mērs (tagad par godu viņam sauc Grinzāne KavūrsIl Risorgimento, kas kļuva par instrumentu viņa politisko ideju izplatīšanai. Kavūra uzskats bija, ka ekonomiskā un sociālā attīstība ir iespējama tikai kopā ar politisko institūciju pārstrukturēšanu — konstitucionālu un modernu valsts pārvaldi.
1850. gadā viņš publiski atbalstīja tā saukto Sikardi likumu, kas samazināja katoļu garīdzniecības privilēģijas un centās nostiprināt valsts tiesisko sekulāro raksturu. Tajā pašā gadā Sardīnijas karalistes premjerministrs Massimo D'Azeglio izvēlējās viņu par lauksaimniecības, tirdzniecības un jūras kara flotes ministru; vēlāk Kavūrs ieņēma arī finanšu ministra amatu. Pēc D'Azeglio atkāpšanās 1852. gada 4. novembrī Kavūrs kļuva par Sardīnijas karalistes premjerministru, amatā, kurā viņš palika par vienu no galvenajiem valsts modernizācijas vadītājiem.
Kavūra politiskā programma balstījās uz mērķtiecīgu mērenu liberālismu un konstitucionālu monarhiju. Viņa mērķis bija padarīt Sardīnijas karalisti par uzplaukstošu, industriāli un tirdzniecības ziņā konkurētspējīgu valsti. Lai to panāktu, viņš īstenoja virkni iekšpolitisku reformu:
- valdības finanšu konsolidācija un budžeta reforma;
- tirdzniecības atvēršana un rūpniecības atbalsts;
- infrastruktūras attīstība — dzelzceļi, ostas, sakaru tīkli;
- izglītības un lauksaimniecības modernizācija;
- valsts tiesiskā un administratīvā centralizācija, sekulārāka likumdošana.
Šīs reformas padarīja Sardīniju par reģionālu paraugu, bet arī radīja pretestību — gan no vēsturiskajiem kreisajiem, kas pieprasīja radikālākas sociālās pārmaiņas, gan no vēsturiskajiem labējiem, kuri viņu uzskatīja par tradīciju grauēju.
Starptautiskā politika un Itālijas apvienošana
Kavūra ārpolitikas stratēģija bija pragmatiska: iegūt atbalstu no spēcīgām Eiropas varām, lai atbrīvotu Itālijas zemes no Austrijas ietekmes. Lai to panāktu, 1855. gadā Sardīnija iesaistījās Krimas karā, nosūtot karaspēku, lai iegūtu starptautisku atpazīstamību un draudzību ar Lielbritāniju un Franciju. Būtisks solis bija arī slepena tikšanās ar Francijas imperatoru Napoleonu III Plombjē (1858), kas noveda pie aliansei — 1858. gada līguma ar Francijas impēriju pret Austrijas impēriju un galu galā 1859. gada Otrā neatkarības kara izcelšanās. Pjemontiešu un franču spēki sakāva Austrijas armiju vairākos areālos, kas ievērojami vājināja Austrijas kontroli Itālijā.
Pēc kaujām sekoja diplomātiski sarežģīti soļi: Viljafrankas pamiera (1859) pārtrauca tiešo konfliktu, bet neatrisināja visus jautājumus. Laikā, kad Džuzepes Garibaldi ekspedīcija dienvidos (1860–1861) atbrīvoja daudzus reģionus un nodeva tos karalim Viktoram Emanuelam II, Kavūrs veiksmīgi izmantoja diplomātiju, lai iekļautu šīs teritorijas jaunizveidotajā valstī un nodrošinātu Piemontas vadību apvienotajā Itālijā.
Valsts vadība un pēdējie gadi
1859.–1861. gados Kavūrs spēlēja centrālo lomu valsts iekārtas veidošanā — no likumdošanas harmonizācijas līdz starptautisko attiecību nostiprināšanai. Kad 1861. gada 17. martā tika proklamēta Itālijas Karaliste (Republiquas vienotā valsts), Kavūrs kļuva par tās pirmo premjerministru un tajā pašā laikā pildīja ārlietu ministra pienākumus. Viņš vadīja parlamentāro liberāļu grupu un centās nostiprināt konstitucionālo kārtību visā jaunajā valstī.
Kavūrs nomira 1861. gada 6. jūnijā Turīnā no slimības. Pēc nāves viņš tika apbedīts pie Bazilikas di Superga, un viņa mantojums — gan politiskais, gan materiālais — ir dziļi iesakņojies mūsdienu Itālijas vēsturē.
Mantojums
Kavūras loma Itālijas apvienošanā ir centrāla: viņš ne vien vadīja valsti militāri un diplomātiski, bet arī radīja institucionālo un ekonomisko pamatu, uz kura balstījās jaunā nacionālā valsts. Viņa pieeja — mērena liberāla politika, rūpīga ārpolitikas manevrēšana un iekšējo reformu īstenošana — padarīja iespējamu Itālijas vienotību zem konstitucionālas monarhijas. Viņa vārds ir ierakstīts muzejos, pieminekļos un vietvārdos visā Itālijā, un reģioni, piemēram, Grinzāne, saglabā saikni ar viņa dzimtu un mantojumu.
Piezīme
- ↑ Aleksis de Tokvils (2008). Un ateo liberale. Religione, politica, società. Dedalo. p. 78.
- ↑ Lorena Forni (2010). La laicità nel pensiero dei giuristi italiani: tra tradizione e innovazione. Giuffrè. p. 79.
- ↑ Giorgio Dell'Arti (2008). Kavūrs: Vita dell'uomo che fece l'Italia. Marsilio.
- ↑ Beales and Biagini, The Risorgimento and the Unification of Italy, 107. lpp.
- ↑ 5.0 5.1 5.2 Breve biografia di Camillo Cavour
- ↑ Hearder, Cavour, Bari, 2000, 26. lpp.
- ↑ 7.0 7.1 7.2 7.3 CAVOUR, Camillo Benso conte di, Dizionario Biografico degli Italiani
- ↑ Mack Smith, Cavour, 68-74 lpp.
| · v · t · e Itālijas premjerministri | |
| Itālijas Karaliste |
|
|
Pella Fanfani Scelba Segni Zoli Fanfani Segni Tambroni Fanfani Leone Moro Leone Baumas Kolombo Andreotti Baumas Moro Andreotti Cossiga Forlani Spadolini Fanfani Craxi Fanfani Goria De Mita Andreotti Amato Ciampi Berluskoni Dini Prodi D'Alema Amato Berluskoni Prodi Berluskoni Monti Letta Renzi Gentiloni Conte | |
.svg.png)
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Kavūrs?
A: Kavūrs bija itāļu politiķis un valstsvīrs, kuram bija svarīga loma Itālijas apvienošanās kustībā.
J: Kad un kur viņš dzimis?
A: Kavūrs dzimis 1810. gada 10. augustā Turīnā, Itālijā, Napoleona valdīšanas laikā.
J: Ko viņš darīja pirms 1831. gada?
A: Pirms 1831. gada Kavūrs bija militārpersona.
J: Ko viņam palīdzēja saprast viņa ceļojumi?
A: Ceļojumi palīdzēja viņam izprast britu liberālās sistēmas principus.
J: Ko viņš darīja pēc atgriešanās Pjemontā?
At: Atgriezies Pjemontā, Kavūrs uzņēmās vadīt lauksaimniecību un ekonomiku kopumā, strādāja pie skolu izplatīšanas, kā arī iesaistījās uzņēmējdarbībā un banku darbībā, kas viņu padarīja par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Pjemontā.
J: Kādu likumu viņš aizstāvēja, kas viņu padarīja slavenu?
A: 1850. gadā Kavūrs kļuva slavens, jo viņš iestājās par "Sikardi likumu", kas samazināja katoļu garīdznieku privilēģijas.
J:Kādi bija viņa politiskie mērķi? A:Kavūra politiskās programmas mērķis bija padarīt Sardīnijas karalisti par konstitucionālu valsti, kuras pamatā būtu mērens un progresīvs liberālisms, modernizējot lauksaimniecību, stiprinot rūpniecību un veicinot tirdzniecību ar lielākajām Eiropas lielvarām.
Meklēt