Alfonso La Marmora (1804. gada 18. novembris – 1878. gada 5. janvāris), pazīstams arī kā Alfonso Ferrero La Marmora, Alfonso Lamarmora un Alfonso Ferrero, Cavaliere La Marmora, bija itāļu ģenerālis un valstsvīrs.

Agrīnā dzīve un sākotnējā karjera

Viņš dzimis Turīnā, bagātā un dižciltīgā ģimenē; viņa tēvs bija marķīzs. 1822. gadā La Marmora pabeidza Turīnas Militāro akadēmiju un turpināja dienestu Sardīnijas karaspēkā. Karjeras gaitā viņš ieguva ievērojamu militāro pieredzi un pakāpeniski kļuva par vienu no vadošajiem militārajiem stratēģiem Sardīnijas karaļvalstī.

Militārās reformas

Kā kara ministra padomdevējs un vēlāk amatā La Marmora veica plašas reformas, kuru mērķis bija uzlabot armijas kaujas spējas un organizatorisko kapacitāti. 1854. gadā viņa iniciētie pasākumi uzlaboja personāla izglītību — tika izveidotas jaunas virsnieku akadēmijas un pilnveidotas mācību programmas. Viņš pārskatīja rekrutēšanas sistēmu, centās sakārtot rezervistu norakstīšanu un dienestu, nostiprināja strēlnieku (Bersaglieri) vienības un stiprināja vieglo kavalēriju. Reorganizētas tika arī artilērijas, medicīnas, administratīvās un loģistikas struktūras, kas kopumā pacēla armijas profesionālo līmeni.

Krimas karš un Sardīnijas premjerministra amats

1855. gadā La Marmora atkāpās no kara ministra amata, lai piedalītos ekspedīcijā Krimas karā, kur Sardīnijas karaliste sūtīja karaspēka daļas alianses cīņai pret Krieviju. Tā ieguva starptautisku atpazīstamību un politisku svaru Itālijas vienotības procesā. No 1859. gada 19. jūlija līdz 1860. gada 21. janvārim viņš bija Sardīnijas Karalistes premjerministrs; šajā laikā notika svarīgi soļi Itālijas apvienošanā.

Pēc Itālijas apvienošanās — civila pārvaldība

Tūlīt pēc valsts apvienošanās La Marmora ieņēma svarīgas pilsētas amatpersonu vietas: viņš bija Milānas gubernators un vēlāk Neapoles prefekts. Šajos amatos viņš risināja gan militārus, gan administratīvus uzdevumus, centās iekļaut jaunās provinces vienotajā valsts pārvaldē un uzturēt kārtību pārejas periodā.

Itālijas premjerministrs un 1866. gada karš

Kā "vēsturisko tiesību" pārstāvis La Marmora bija Itālijas Karalistes premjerministrs un ārlietu ministrs no 1864. gada 18. septembra līdz 1866. gada 20. jūlijam. 1866. gadā, trešā Itālijas neatkarības kara priekšvakarā, viņš atkāpās no politiskā amata, lai uzņemtos armijas vadību. Kara gaitā tika pieļautas vairākas stratēģiskas un taktiskas kļūdas — trūka koordinācijas starp regulāro armiju un brīvprātīgo vienībām, kā arī laicīgas un effektīvas savstarpējas sadarbības ar sabiedrotajiem nebija pietiekami. Rezultātā Itālijai izcēlās smagas sakāves, piemēram, kaujā pie Custoza, kas bija atšķirīgs posms valsts karaspēka darbībā. Tomēr, pateicoties Prūsijas uzvarām pār Austriju, pēc kara Itālija tomēr ieguva Venēciju.

Beidzamie gadi, nāve un mantojums

1870. gadā La Marmora aizgāja no politiskās dzīves. Viņš nomira Florencē un tika apglabāts Bjelā, San Sebastiano baznīcā. Alfonso La Marmora atstāja sarežģītu mantojumu: viņu atceras gan kā reformētāju un valsts vīru, kas cīnījās par Itālijas apvienošanu, gan kā militāru līderi, kura vadībā bija gan panākumi, gan smagas neveiksmes. Viņa brālis, Alessandro La Marmora, izveidoja Bersaglieri korpusu, kas kļuva par vienu no itāļu armijas simboliem.

Galvenie fakti īsumā:

  • Dzimis: 1804. gada 18. novembrī Turīnā,
  • Miris: 1878. gada 5. janvārī Florencē, apglabāts Bjelā, San Sebastiano baznīcā,
  • Amati: kara ministrs, Sardīnijas Karalistes premjerministrs (1859–1860), Itālijas premjerministrs un ārlietu ministrs (1864–1866), Milānas gubernators, Neapoles prefekts, ģenerālis, valstsvīrs.