Kas ir Grieķijas parādu krīze — cēloņi, norise un sekas

Grieķijas parādu krīze: cēloņi, norise un sekas — ekonomikas recesija, taupības pasākumi, emigrācija un sociālās sekas. Dziļa analīze un pārskats laika gaitā.

Grieķijas valdības parādu krīze sākās pēc 2007.-2008. gada finanšu krīzes un turpinājās vairākus gadus. Grieķijā šo laika periodu parasti dēvē vienkārši par krīzi (grieķu: Η Κρίση). Krīze izpaudās kā straujas fiskālās konsolidācijas (reformas un taupības pasākumi), kas tika piespiestas ārējo aizdevēju prasību dēļ, — šie pasākumi ievērojami samazināja dzīves līmeni, palielināja bezdarbu un izraisīja plašu sociālo spriedzi. Daudzi iedzīvotāji, it īpaši labi izglītoti jaunie speciālisti, pameta valsti, meklējot darbu ārzemēs.

Grieķijas ekonomika piedzīvoja vienu no dziļākajām un ilgākajām recesijām starp attīstītajām valstīm; krīze bija ilgāka nekā daudzu citu valstu sarūkošā ekonomiskā atveseļošanās pēc 2008. gada. Lai gan globālā lejupslīde bija katalizators, krīzes dziļumu un ilgumu noteica gan iekšējie strukturālie trūkumi, gan politiskā un fiskālā pārvaldība.

Tirdzniecības deficīts — situācija, kurā valsts importē vairāk nekā eksportē — un liels budžeta deficīts nozīmē, ka Grieķijai regulāri bija jāmēģina aizņemties ārējie līdzekļi. Gan tirdzniecības, gan budžeta deficīts palielinājās no mazāk nekā 5% no IKP 1999. gadā līdz aptuveni 15% no IKP 2008.–2009. gadā. Lai gan Grieķija bija eurozonas dalībvalsts, tirgus sāka to vērtēt kā lielāku kredītrisku — īpaši pēc informācijas par finanšu pārvaldības problēmām 2009. gadā — un prasīja augstākas procentu likmes aizņēmumiem. Tirgus dalībnieki un investori sagaidīja, ka Eiropas Savienība palīdzēs, tomēr palīdzības nosacījumi kļuva stingri.

Lielā lejupslīde

Krīzi sarežģīja pasaules finanšu tirgus sabrukums pēc 2008. gada, kas samazināja pieprasījumu, krita tūrisms un investīcijas, kā arī paaugstināja izdevumus valsts budžetā. Daudzas Rietumvalstis redzēja budžeta deficīta pieaugumu, taču Grieķijā deficīta un valsts parāda attiecība pret IKP bija īpaši augsta. 2008.–2009. gadā budžeta deficīts sasniedza divciparu procentus (piemēram, aptuveni 10.2% un 15.1% no IKP 2008. un 2009. gadā), bet valsts parāda attiecība 2009. gadā bija aptuveni 127% no IKP. Būdama euro zonas dalībvalsts, Grieķija nevarēja neatkarīgi pielāgot monetāro politiku caur valūtas devalvāciju, kas ierobežoja košanai iespējas reaģēt uz krīzi.

Iekšējie faktori

Grieķijas Finanšu ministrija 2010. gada janvārī publicēja 2010. gada stabilitātes un izaugsmes programmu, kurā kā galvenie krīzes iemesli minēti:

• vāja IKP izaugsme, kas padziļināja attiecību starp parādu un ekonomikas apjomu;
• augsts valsts parāds un liels budžeta deficīts;
• problēmas budžeta atbilstībā un publiski pieejamo datu ticamībā;
• pārmērīgi valdības izdevumi ilgākā termiņā;
• tekošā konta deficīts (pārāk liels imports attiecībā pret eksportu);
• izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšana, kas mazināja valsts ieņēmumus.

Papildus minētajiem faktoriem bieži uzsvērta arī strukturālā neefektivitāte ekonomikas sektoros (piemēram, birokrātija, zema konkurētspēja dažos nozarēs), liels neformālā sektora īpatsvars un problēmas valsts pārvaldē un statistikas uzraudzībā. Šie iekšējie trūkumi pastiprināja ārējās krīzes ietekmi.

Kā krīze norisinājās — galvenie posmi

• 2009. gada beigās un 2010. gadā tirgi pamanīja Grieķijas fiskālās situācijas nopietnību; aizņemšanās izmaksas (obligāciju ienesīgums) pieauga un piekļuve kapitālam kļuva ierobežota.
• 2010. gadā Grieķija saņēma pirmo glābšanas programmu no Eiropas partneriem un Starptautiskā valūtas fonda (IMF). Tā ietvēra aizdevumus apmaiņā pret stingru taupības programmu (fiskālā konsolidācija, struktūru reformas).
• 2011.–2012. gadā pasākumi turpinājās; 2012. gada pavasarī tika veikta privātā sektora iesaistīšanās (PSI) — parādu restrukturizācija, kurā privāto kreditoru obligācijas tika apmainītas pret jauniem vērtspapīriem ar vērtības samazinājumu.
• 2015. gadā pēc jaunas politiskas krīzes un vēlēšanām parādījās jauna pārtraukuma viļņa: notika referendums par aizdevēju nosacījumiem, tika ieviesti kapitāla kontroles pasākumi (banku darbības ierobežojumi) un banku darbības īslaicīga slēgšana, bet galu galā tika panākts jauns aizdevums ar papildu nosacījumiem.
• Turpmākajos gados Grieķija pakāpeniski atgūst piekļuvi kapitāla tirgiem, taču ekonomikas atveseļošanās bija lēna un radīja ilgtermiņa sociālas ietekmes.

Glābšanas programmas, institucijas un nosacījumi

Palīdzību Grieķijai sniedza galvenokārt trīs institūcijas — Eiropas Komisija (ES dalībvalstu aizdevumu mehānismi), Eiropas Centrālā banka (ECB) un Starptautiskais valūtas fonds (IMF). Šo trīs institūciju koordinētu pasākumu dēvē par “troiku” (vēlāk dažos dokumentos — “kreditoru grupa”). Glābšanas programmas ietvēra aizdevumus, kas saistīti ar stingrām fiskālām un strukturālām reformām: budžeta deficīta samazināšanu, nodokļu reformas, pensiju sistēmas pārskatīšanu, darba tirgus liberalizāciju un privātuma/privatizācijas pasākumiem.

Glābšanas programmu noteikumi bija ļoti diskutēti: to atbalstītāji norādīja, ka reformas bija nepieciešamas, lai atjaunotu uzticamību un konkurētspēju; kritiķi uzsvēra, ka pārāk stingra konsolidācija krīzes sākuma posmā padziļināja recesiju un radīja smagas sociālās sekas.

Sociālās un ekonomiskās sekas

• Ekonomikas sarukums — Grieķijas IKP būtiski saruka vairākos gados pēc 2008. gada, radot samazinātu ienākumu līmeni un investīcijas.
• Augsts bezdarbs — bezdarba līmenis pieauga strauji; īpaši smagi cieta jaunieši, kur bezdarbs jauniešu vidū pārsniedza pusi dažos posmos.
• Pārtraukti budžeta taupības pasākumi samazināja sociālo aizsardzību, pensijas un algas publiskajā sektorā.
• Pieaugoša nabadzība un sociālās problēmas — vairāk ģimeņu nonāca zem nabadzības sliekšņa, pieauga bezpajumtniecība un sociālo pakalpojumu spriedze.
• Masveida emigrācija — simtiem tūkstošu grieķu devās strādāt uz citām Eiropas valstīm vai tālāk, radot darba tirgus "bēgšanas" efektu un demogrāfiskas izaicinājumus.
• Banku krīze — banku sektors cieš no noguldījumu izņemšanas, augošiem nedrošiem kredītiem (NPL) un nepieciešamības pēc kapitāla injekcijām.

Finanšu rezultāti un parāda pārstrukturēšana

Pēc PSI 2012. gadā daļa privāto kreditoru piekrita vērtības samazināšanai (haircut), kas samazināja Grieķijas parāda smagumu privātā sektorā. Valsts parāds tomēr palika augsts, un creditori vēlāk centās panākt ilgtspējīgākus nosacījumus — atmaksas termiņu pagarināšanu, procentu samazināšanu un citu finanšu atbalstu no ES mehānismiem, piemēram, EFSF/ESM.

Starptautiskā nozīme un mācības

Grieķijas krīze ilustrēja vairākas svarīgas atziņas par ekonomisko integrāciju un politisku koordināciju eurozonā:

• Monetārās savienības dalībvalstīm bez kopīgas fiskālpolitikas ir ierobežotas iespējas reaģēt uz valstu specifiskām krīzēm.
• Stingra uzraudzība, uzticami statistikas dati un fiskālā disciplīna ir kritiski svarīgi uzticības saglabāšanai tirgos.
• Sociālā izmaksu un politisko sekas jāņem vērā, plānojot taupības pasākumus — pārmērīgi straujas piespiedu konsolidācijas var saasināt recesiju.
• Krīze veicināja diskusijas par parāda atcelšanu vs. strukturālām reformām un par to, kā labāk nodrošināt vienotu rīcību starp monetāro politiku un fiskālo atbildību.

Pašreizējais stāvoklis un perspektīvas

Lai gan Grieķija dažos posmos atguva piekļuvi starptautiskajiem kapitāla tirgiem un parādīja daļēju ekonomisku uzlabošanos, parāda attiecība pret IKP joprojām bija augsta un ekonomikas atveseļošanās ilga. Turpmākas reformas, investīciju piesaiste, darbvietu radīšana un nodokļu iekasēšanas uzlabojumi ir svarīgi, lai nodrošinātu ilgtermiņa izaugsmi un ilgtspējīgu finansu stāvokli.

Bibliogrāfija

• Grieķijas Finanšu ministrijas publiskie dokumenti, tostarp 2010. gada stabilitātes un izaugsmes programma.
• Starptautiskais valūtas fonds (IMF) — ziņojumi par Grieķiju un programmas izvērtējumi.
• Eiropas Komisijas un Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) analīzes un programmu atskaite.
• Neatkarīgi ekonomikas pētījumi un akadēmiskie raksti par eurozonas krīzēm un valstu fiskālo pārvaldību.

Atsauces

Šajā rakstā izmantotā informācija balstās uz Grieķijas valsts institūciju dokumentiem, starptautisko finanšu institūciju (IMF, ECB, ES) ziņojumiem un plaši pieejamiem pētījumiem par eurozonas un Grieķijas ekonomisko krīzi. Konkrētas saites uz dažiem avotiem iekļautas tekstā (piem., 2007.-2008. gada finanšu krīze, IKP, lielā lejupslīde, nodokļu nemaksāšana).

Jautājumi un atbildes

J: Kas izraisīja Grieķijas valdības parādu krīzi?

J: Kā tas ietekmēja cilvēkus Grieķijā?

Jautājums: Cik ilgi ir ilgusi lejupslīde?

J: Kas ir tirdzniecības deficīts?

J: Kā ziņas par Grieķijas valdības dezorganizāciju ietekmēja aizņemšanās izmaksas?

Meklēt pēc burta