Tonu valoda
Tonu valoda jeb tonālā valoda ir valoda, kurā vārdi var atšķirties ne tikai pēc līdzskaņiem un patskaņiem, bet arī pēc toņiem (kā skaņu augstumiem mūzikā).
Daudzas Āzijas valodas, piemēram, ķīniešu, vjetnamiešu, taizemiešu un pendžabi, ir tonālās valodas. Lielākā daļa valodu, tostarp indoeiropiešu valodas, piemēram, angļu valoda, nav tonālās valodas, taču pendžabi ir izņēmums. Turklāt daudzās Āfrikas valodās, piemēram, jorūbu, igbo, lugandu, evī un zulu, arī tiek lietots tonālais tonis.
Dažās valodās ir svarīgs skaņu augstuma akcents. Vārda nozīme var mainīties, ja tiek uzsvērta cita zilbe. Piemēram, sengrieķu, ebreju, zviedru, norvēģu, serbohorvātu, lietuviešu un dažās Āzijas valodās, piemēram, japāņu. Tomēr skaņu augstuma uzsvars atšķiras no toņa.
Daži toņi var skanēt līdzīgi cilvēkiem, kuri nerunā attiecīgajā valodā. Šiem cilvēkiem tie ir visgrūtākais tonālās valodas apguves elements.
Piemērs
Mandarīnu valodā teikumā ma ma ma ma (麻媽罵馬) ir četri dažādi vārdi. Ja ar cipariem identificē toņus, tos var rakstīt ma2 ma1 ma4 ma3, kas nozīmē "kaņepju māte bārsta zirgu". Dažos romanizācijas veidos katrs tonis tiek apzīmēts ar atšķirīgu rakstību; ma2 ma1 ma4 ma3 piņjiņu valodā būtu rakstāms ma mha mah maa gvoeu romānī. Lielākajā daļā izmanto ciparus vai akcenta zīmes (mā má má mǎ mà pinyin valodā). Ir fragments ar nosaukumu "Lauvu ēdošais dzejnieks akmens bedrē" (施氏食獅史). Tajā ir 92 rakstzīmes; visas tās mandarīnu valodā lasāmas vienādi ("shi"), bet ar dažādiem toņiem.
Mandarīnu valodā nav daudz zilbju: vārdi "māte", "kaņepes", "zirgs", "rājiens" un vārds, ko liek teikumu beigās, lai padarītu to par jautājumu, visi tiek izrunāti kā "ma:".
- "Māte" ir "ma", kas ir augsta un līdzena.
- "Kaņepes" ir "ma", kas sākas zemu un beidzas augstu.
- "Zirgs" ir "ma", kas sākas diezgan augstu, nokrīt ļoti zemu un pēc tam atkal paceļas.
- "Scold" ir "ma", kas sākas augstu un beidzas zemu.
- Lai izveidotu jautājumu, beigās tiek pievienots "ma", bet tas ir ļoti mīksts, īss un apmēram tādā pašā līmenī.
Mandarīnu valodā ir "pirmais tonis", "otrais tonis", "trešais tonis", "ceturtais tonis" un "neitrāls tonis". Citos ķīniešu dialektos ir vairāk toņu, dažos pat divpadsmit.
Tonālās atzīmes
Vjetnamiešu un pinyin valodās kā latīņu alfabēta signālzīmes tiek izmantoti akcenti. Katrs akcents norāda izmainītu zilbes skaņu. Lielākajai daļai zilbju ir tikai viena toņu zīme, bet zilbju burti var būt izmainīti ar citām zīmēm. Slabikas parasti veido vienu vārdu saliktajos vārdos bez zilbēm.
Pinyin var būt stila atšķirības, jo tā lietošana ir paredzēta, lai palīdzētu rietumniekiem. No otras puses, vjetnamiešu valodā ir nacionālais raksturs, kas vienmēr ievēro un izmanto vienu un to pašu stilu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir toņu valoda?
A: Tonu valoda ir valoda, kurā vārdi var atšķirties ne tikai pēc līdzskaņiem un patskaņiem, bet arī pēc toņiem (kā skaņu augstumi mūzikā).
Q: Kādas valodas tiek uzskatītas par tonālām?
A: Ķīniešu, vjetnamiešu, taizemiešu, lau, hmongu, pendžabi, silhetu, čitagonu, jorūbu, igbo, lugandiešu, evī un čeroki tiek uzskatītas par tonālajām valodām.
Vai indoeiropiešu valodas, piemēram, angļu un hindi, tiek uzskatītas par tonālajām valodām?
Atbildes: Nē. Tās netiek uzskatītas par tonālajām valodām, bet var izmantot toni dažādos veidos. Dažās no šīm valodām ir svarīgs augstuma akcents.
J: Kā mainās vārda nozīme, ja tiek uzsvērta cita zilbe?
A: Vārda nozīme var mainīties, ja tiek uzsvērta cita zilbe. Piemēram, sengrieķu, ebreju, zviedru, norvēģu, serbohorvātu, lietuviešu un dažās Āzijas valodās, piemēram, japāņu un korejiešu.
J: Kā augstuma uzsvars atšķiras no toņiem?
A: Skaņas akcents atšķiras no toņiem, jo daži toņi var skanēt līdzīgi cilvēkiem, kuriem attiecīgā valoda nav dzimtā valoda. Tāpēc šiem cilvēkiem tie ir visgrūtāk apgūt valodu.
J: Vai ir kāds veids, kā atvieglot toņu mācīšanos tiem, kam tie nav dzimtā valoda?
A: Tonu apguve var būt sarežģīta tiem, kam valoda nav dzimtā valoda, taču ir pieejami resursi, kuros sniegti padomi, kā tos apgūt efektīvāk, piemēram, klausīšanās vingrinājumi vai mnemonikas ierīces, kas palīdz atcerēties noteiktas skaņas vai rakstus, kas saistīti ar konkrētiem vārdiem vai frāzēm apgūstamajā valodā.
