Serbohorvātu valoda definīcija vēsture dialekti un alfabēti

Serbohorvātu valoda ir nosaukums slāvu valodai, kurā runā mūsdienu Horvātijā, Serbijā, Bosnijā un Hercegovinā un Melnkalnē. No 1954. līdz 1992. gadam tā bija viena no Dienvidslāvijas oficiālajām valodām (pārējās bija slovēņu un maķedoniešu valoda). Termins serbohorvātu valoda pirmo reizi tika lietots 1830. gados. Mūsdienās cilvēki bieži runā par horvātu, serbu, bosniešu un melnkalniešu valodām. Pētījumi ir arī pierādījuši, ka tas, ko sauc par serbohorvātu valodu, patiesībā ir vairāki nedaudz atšķirīgi dialekti vai valodas un ka "serbohorvātu valoda" nepastāv. Cilvēki, kas runā vienā no dialektiem, viegli saprot citus cilvēkus, kas runā citā dialektā. Turklāt Serbijas iedzīvotāji valodas rakstīšanai izmanto kirilicas alfabētu, bet citviet lieto latīņu alfabētu.

Definīcija

Termins "serbohorvātu valoda" tradicionāli apzīmē kopīgu dienvidslāvu (slavenu) valodu grupu, kuru pamatā ir štokaviskais dialekts. Tas tika lietots gan lingvistiskā, gan politiskā kontekstā, it īpaši 19. un 20. gadsimtā, lai norādītu uz kopīgu literāro valodu vai uz valodu, kas saprotama reģiona tautām. Tomēr pētniecībā un politiskajā praksē pēdējās desmitgadēs arvien vairāk tiek uztverti atsevišķi standarti — horvātu, serbu, bosniešu un melnkalniešu.

Vēsture

• 19. gadsimts: valodas standardizācijas procesā liela loma bija kultūras un nacionālajām kustībām — vairākos reģiona centros tika izstrādāti ortogrāfijas un gramatikas principi. Nozīmīgi darbinieki šajā procesā bija, piemēram, Vuk Karadžić (kirilicas reformas Serbijā) un Ljudevit Gaj (latīņu alfabēta nostiprināšana Horvātijā).
• Vīnes literārais līgums (1850): panākta vienošanās starp dažādiem intelektuāļiem par kopīgu pamatprincipu izmantošanu literārās valodas rakstībā, pamatojoties uz štokavisko dialektu.
• 20. gadsimts: pēc Pirmā pasaules kara un kopienu apvienošanās Dienvidslāvijā radās pastiprināta vēlme pēc kopīga valodas statusa. Padomju/komunistiskajā periodā un vēlāk, sastāvajot Dienvidslāvijai, valoda tika uzskatīta par vienotu, taču tolaik pastāvēja arī reģionālas īpašības.
• Pēc 1990. gadiem: politiskā un nacionālā separācija lika uzsvaru uz atsevišķu valodu standartiem (horvātu, serbu, bosniešu, melnkalniešu). Mūsdienu lingvisti gan atzīmē, ka lingvistiski šīs "valodas" ir ļoti līdzīgas un lielā mērā savstarpēji saprotamas.

Dialekti

Serbohorvātu valodu tradicionāli sadala trīs galvenajos lielajos dialektos:

• Štokaviskais (štokavski) — visplašāk izplatītais; pamats vairākiem literārajiem standartiem. No šī dialekta nāk arī aorists un citas morfoloģiskas iezīmes, kas iekļautas daudzu standartu grammatiskajos modeļos.
• Čakaviskais (čakavski) — galvenokārt Horvātijas piekrastes un salu reģionos; satur daudz arhaismu un lokālu leksiku.
• Kajkaviskais (kajkavski) — pārsvarā Ziemeļhorvātijā (ap Zagrebu); lingvistiski atšķiras no štokaviskā, it īpaši fonoloģijā un leksikā.

Starpposma līmenī ir daudz vietējo atzaru un subdialektu. No štokaviskā dialekta kā standarta pamats bieži tiek izmantots Austrumu Hercegovinas štokaviskais variants, kas ietekmēja mūsdienu standartu attīstību. Lai gan pastāv reālas dialektālas atšķirības, runātāji parasti saprot viens otru bez lielām grūtībām.

Alfabēti un rakstība

Rakstībā reģionā izmanto divus galvenos alfabētus:

• Latīņu alfabēts — plaši lieto Horvātijā un daudzviet Bosnijā un Melnkalnē; to popularizēja 19. gadsimta valodnieciskie centieni (piem., Ljudevit Gaj). Latvijas raksturiskie burti ar diakritiku (č, š, ž, nj, lj) tiek plaši izmantoti, lai precīzi attēlotu fonētiku.
• Kirilica — tradicionāli izmantota Serbijā un daļēji Melnkalnē un Bosnijā; tai ir svarīga kulturoloģiska un administratīva loma. Vuk Karadžić 19. gadsimtā veica krasas kirilicas reformas, kas padarīja to fonētiski atbilstīgāku valodai.

Praksē izvēle starp latīņu un kirilicu bieži ir politiska un kultūras identitātes izpausme. Piemēram, Horvātija raksta galvenokārt latīņi, Serbija oficiāli lieto kirilicu (bet latīna arī plaši izplatīta), bet Bosnijā un Melnkalnē abu alfabētu lietojums var atšķirties pēc reģiona un kopienas.

Mūsdienu situācija un sociolingvistika

• Sociolingvistiski mūsdienās pastāv spiediens gan uz atsevišķu valstu valodas standardu nostiprināšanu, gan uz starpvalstu saprotamību. Valodiskā prakse var tikt politizēta.
• Lektori, mediji un izglītība dažādās valstīs pieņem atšķirīgas normas — tas attiecas uz ortogrāfiju, atsevišķiem vārdnīcas izvēles principiem un lietojumu.
• No lingvistiskā viedokļa runāt prasme vienā no šiem standarti nevar teikt, ka citi ir "nesaprotami" — pastāv augsta pakāpe savstarpējas saprotamības.

Kopsavilkums

Daudzus gadsimtus reģionā attīstījās valodiska kontinuitāte, ko 19.–20. gadsimtā mēģināja sistematizēt un izteikt kopējā literārā formā kā serbohorvātu valodu. Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma politiskā un kulturālā attīstība veicināja atsevišķu standartu — horvātu, serbu, bosniešu un melnkalniešu — formalizēšanu. Tomēr lingvistiski šie standarti joprojām balstās uz tuviem dialektiem un ir savstarpēji saprotami; atšķirības bieži ir vairāk sociokultūras nekā tīri lingvistiskas. Rakstībā lieto gan latīņu alfabētu, gan kirilicas alfabētu, un abu izmantošana daudzviet atspoguļo identitāti un valsts politiku.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir serbohorvātu valoda?

Q: Kā serbohorvātu valoda ir sadalīta?

J: No kāda dialekta ir serbohorvātu valodas izcelsme?

Jautājums: Vai dažādu variantu runātāji var saprasties savā starpā?

J: Kur mūsdienās runā serbohorvātu valodā?

J: Cik ir šīs valodas variantu?

Meklēt pēc burta