Puštuni, dažkārt rakstīti kā puštūni, paktūni vai pukštūni (urdu: Pathan, persiešu: Afghan), ir lielākā etniskā grupa Afganistānā un otrā lielākā Pakistānā. Viņu dzimtā valoda ir puštunu valoda, bet daudzi no viņiem runā arī kaimiņu urdu, hindko un dari valodās. Viņi ir sākotnējā jeb pamatiedzīvotāji apgabalā uz dienvidiem no Hindukuša Afganistānā un uz rietumiem no Indas upes Pakistānā. Tomēr mūsdienās viņi ir izplatījušies pilsētās ārpus savas dzimtās zemes. Pēc pētnieku aplēsēm kopējais iedzīvotāju skaits ir aptuveni 50 miljoni.

Izcelsme un vēsture

Puštunu vēsturiski saista ar reģionu, kas aptver mūsdienu Austrumafganistānu un Rietumpakistānu (īpaši Khyber Pakhtunkhwa un Balohistānas austrumu daļas). Viņu vēsturē svarīga loma ir bijusi Durrani dinastijai (18. gadsimtā) — Ahmad Šahs Durrani tiek uzskatīts par mūsdienu Afganistānas valsts dibinātāju. Puštuni ir piedalījušies daudzu reģiona politisko, karadarbības un sociālo pārmaiņu procesos, un puštu klani ir bijuši svarīgs spēks gan Afganistānas, gan Pakistānas vēsturē.

Valoda un dialekti

Puštunu (puštō, pashto) pieder indoeiropiešu valodu saimei. Pastāv vairākas dialektu grupas, pārsvarā iedalāmas ziemeļu (pietiekami tuvāks pākhtūnu ziemeļu runai) un dienvidu dialektos. Puštunu raksta ar modificētu arābu burtu alfabētu. Valodas līmenis un ietekme atšķiras — pilsētās un reģionos robežas tuvumā puštunu bieži ir daudzvalodīgi, pārņemdami arī dari (persiešu) vai urdu atkarībā no apkārtējās vides.

Sabiedriskā iekārta un kods

Puštunu sabiedrība tradicionāli organizēta pēc ciltskās piederības — liela nozīme ir klaniem un apakšklaniem. Divas plašas puštunu konfederācijas, kuras bieži min pētniecībā, ir Durrani un Ghilzai (Ghilji), tomēr reālajā dzīvē pastāv simtiem cilšu un klanu.

Pashtunwali — tradicionālais uzvedības un goda kodekss — regulē vairākas galvenās normas. Starp tām:

  • melmastia — viesmīlība un viesu uzņemšana;
  • nanawatai — patvēruma sniegšana tiem, kas lūdz aizsardzību;
  • badal — tiesiskuma un atriebības princips (saukt par taisnīguma atjaunošanu);
  • godīgums, drosme un personīgā goda aizsardzība.

Reliģija

Lielākā daļa puštunu ir musulmaņi, pārsvarā sunīti (Hanafī skola). Reģionā sastopami arī sufiskās tradīcijas piekritēji, savukārt mazākās grupās var būt atsevišķi šī vai citu islāmisko strāvu piekritēji.

Kultūra

Puštunu kultūra izceļas ar spēcīgu mutvārdu tradīciju: dainas, episkā poēzija un deju-mūzikas formas (piemēram, Attan) ir svarīgas. Tradicionālais apģērbs (piemēram, vidukļa tunika un plašas bikses) un rotaslietas bieži atspoguļo reģionālo piederību. Viesmīlība un goda izjūta kultūras praksēs paliek centrāla vērtība.

Ekonomika un dzīvesveids

Vairums puštunu tradicionāli nodarbojas ar lauksaimniecību, lopkopību un tirdzniecību, īpaši lauku reģionos. Pilsētās strādāšanā dominē dažādi pakalpojumu un rūpniecības sektori. Mūsdienās daudzi puštuni saskaras ar izaicinājumiem — lauku nabadzību, konfliktu ietekmi un migrāciju uz pilsētām vai ārzemēm.

Politika un mūsdienu izaicinājumi

Puštuni spēlē centrālu lomu Afganistānas politikā — gan vēsturiskā, gan mūsdienu kontekstā. Puštunu apdzīvotā Pakistānas robežu zona (agrāk FATA, tagad daļēji iekļauta Khyber Pakhtunkhwa) ilgstoši ir bijusi konflikta un drošības izaicinājumu epicentrs. Konflikti, bēgļu plūsmas, ekonomiskā atpalicība un starptautiskā iejaukšanās ir ietekmējuši dzīves apstākļus un kopienu stabilitāti.

Diaspora un mūsdienu izplatība

Papildus tradicionālajām dzīvesvietām Afganistānā un Pakistānā puštunu kopienas ir izplatījušās uz pilsētām (Kabul, Kandahāra, Lahore, Peshawar, Islāmabada u.c.) un ārzemēm — īpaši Persijas līča valstīs, Eiropā un Ziemeļamerikā. Diaspora veicina gan ekonomiskos pārskaitījumus, gan kultūras mijiedarbību un politiskas saites ar dzimteni.

Nobeigums

Puštuni ir daudzslāņaina un vēsturiski ietekmīga etniskā grupa ar stiprām kultūras tradīcijām, spēcīgu ciltskās identitātes sistēmu un nozīmīgu lomu Dienvidāzijas vēsturē un politikā. Modernajā pasaulē viņi saskaras ar izaicinājumiem, kas saistīti ar konfliktu, ekonomiskām pārmaiņām un migrāciju, vienlaikus saglabājot savu valodu, paražas un sociālās normas.